- Ardievu, Keita, - viņš teica. - Un… lai Dievs tevi svētī!
99
BIJA PAGAJIS MENESIS
VAIMENS FORDS SĒDĒJA BĀRĀ Manny's Buckhom Sananto- nio pilsētā Ņūmeksikas pavalstī, ēda čīzburgeru ar zaļajiem čili pipariem un skatījās televizoru, kas bija novietots aiz letes. Kopš Flagstafā sarīkotās preses konferences, kas bija satricinājusi visu pasauli, aizritējis mēnesis.
Pēc sarunas ar Lokvudu Vašingtonā, kuras laikā Fords bija pielāgojis savu versiju jaunajai mitoloģijai, viņš bija iesēdies savā džipā, aizbraucis uz Ņūmeksiku un dziļā vientulībā vairākas nedēļas kāpis kanjonos uz ziemeļiem no Ebikjuī pilsētiņas, pārdomādams nodkušo.
"Izabella" bija iznīcināta, Sarkanais galdkalns bija saspridzināts, kūpošs kalns, kas atgādināja Mēness virsmu. Ugunsgrēkā gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts simtiem cilvēku. Ņemot talkā DNS un stomatoloģijas kartes, FIB beigu beigās izdevās identificēt Rasela Edija līķi, un pastardienas vēstītājs tika atzīts par galveno vainīgo.
Pēc Flagstafas konferences nodkumi Sarkanajā galdkalnā, kam jau tā bija veldta milzīga masu plašsaziņas līdzekļu ievērība, ieguva gigandskus apmērus. Daži visziņi to pasludināja par svarīgāko notikumu pēdējo divu tūkstošu gadu laikā.
Kristīgajai ticibai bija vajadzīgi četri gadu simti, līdz tā iekaroja Senās Romas impēriju. Jaunā reliģija, kurai tās piekritēji deva vārdu "Meklējumi", apskrēja Savienotās Valstis četru dienu laikā. Vispasaules timeklis izrādījās ideāls jaunās ticības izplatitājs - internets bija gluži vai radīts šādai reliģijas propagandai.
Fords ieskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit, un pēc stundas ceturkšņa puspasaule, ari Manny's Buck- horn apmeklētāji, vēros notikumu, ko tiešraidē pārraidīs no kādam interneta miljardierim piederoša Kolorādo rančo.
Skaņa televizorā bija nogriezta klusu, un Fords saspridzināja dzirdi. Fonā aiz diktora bija redzama panorāma - milzīgs ļaužu pūlis, pēc ziņu dienesta aplēsēm, ap trim miljoniem cilvēku. Ņudzošā drūzma pildīja prērijas laukus, cik vien tālu varēja saskatīt, un ainavas dibenplānā glezni slējās sniegā tērptās Sanhuanas kalnu virsotnes.
Mēneša laikā Fords bija izdomājies gan šā, gan tā. Viņš bija atzinis Hazēliusa ģenialitāti. Sarkanā galdkalna katastrofa bija likusi pamatus jaunai reliģijai un viņu pašu padarījusi par kustības augstāko pravieti un mocekli. Sarkanais galdkalns, Hazēliusa upuris liesmās un traģisma pilnā transcendence bija devusi vielu mītam un leģendai, stāstam, kas līdzinājās vēsdjumiem par Būdas, Krišnas, Medīnas un Muhammeda dzīvi, Jēzus dzimšanu, Svēto vakarēdienu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Hazēliuss un stāsts par "Izabellu" bija tādi paši vēstījumi, kas izplati- jās ticīgo vidū, tas bija stāsts par pirmsākumiem ticībai, kas to atdzīvināja un vēstīja, kas viņi ir un kāpēc šeit nonākuši.
Tas bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem stāstiem.
Hazēliuss visu bija nostrādājis spīdoši. Viņš pat nebija maldījies par sevis iecelšanu mocekļa kārtā, par savu ugunīgo pārtapšanu, kas bija piesaistijusi sabiedrības apziņu līdz šim neredzētos apjomos. Ejot nāvē, viņš bija kļuvis par morālo spēku, neizmērojami ietekmīgu pravieti un garīgo vadoni.
Tuvojās pusdienlaiks, un bārmenis pagrieza televizoru skaļāk. Apmeklētāji - kravas auto šoferi, vietējie fermeri, daži tūristi, kas bija ieradušies bārā, - tagad bija pievērsuši tam visu uzmanību.
Ziņās rādija korespondentu, kas atradās pie rančo Kolorādo. Vīrietis stāvēja blakus milzīgajam pūlim, žņaudzīdams mikrofonu. Nosvīdušajā sejā staroja tāds pats fanātisms, kāds bija pārņēmis visus apkārt stāvošos. Tas bija lipīgs. Pūlis ritmiski skandēja, gavilēja, dziedāja un vicināja karogus, uz kuriem bija attēlota grubuļaina, mezglaina, liesmojoša priede.
Televīzijas reportieris lasīja ziņas, pārkliegdams pūļa aurus un nosaukdams to par "reliģijas Vudstoku" un "ziedošanās, sirsnības un mīlestības svētkiem".
Labi vismaz, Fords ieprātojās, ka nelīst lietus un neplūst narkotikas.
Aiz koka atradās liels Jaunanglijas stilā būvēts šķūnis, sarkans ar baltiem rotājumiem. Kamera pievērsās durvīm. Pūlis pamazām norima. Tieši pusdienlaikā durvis atsprāga vaļā un saules gaismā parādījās seši baltā tērpušies cilvēki.
Pūlis iekrācās kā milzu jūra - diženi, monumentāli, neaprakstāmi.
Fordam pamira sirds - uz skatuves iznāca Keita, piespiedusi pie krūtīm plānu grāmatiņu ādas vākos. Vienkāršajā baltajā kleitā un melnajos cimdos, kas viņai piestāvēja un izcēla viņas piķa melnos matus un tumšās, mirdzošās acis, sieviete bija satriecoši skaista. Blakus gāja Korkorana, ari ģērbusies vienkāršās alabastra krāsas drānās. Agrākās ienaidnieces bija kļuvušas par draudzenēm un sabiedrotajām.
Viņām piebiedrojās vēl četri cilvēki, un tagad uz skatuves bija sapulcējušies seši, kas izdzīvojuši uzbrukumā "Izabellai": Čena, Sentvinsents, Iness, Cečīni, Keita un Korkorana. Tagad viņi izskatījās citādi - svarīgi un ievērojami, patmīlīgā sīkmanība bija aizmirsta kopīga mērķa un aicinājuma labad. Mirdzošām sejām viņi stāvēja, smaidīja un māja pūlim. Katram pie baltā apģērba bija piestiprināta sudraba nozīmīte, kuru arī rotāja degošas priedes attēls.
Pūļa dārdošās ovācijas ilga piecas minūtes. Uzkāpusi uz paaugstinājuma, Keita pārlaida skatienu pūlim. Mati, melni kā kraukļa spalvas, vizēja un laistījās saules gaismā, un acīs kvēloja dzīvība. Sieviete pacēla rokas, un auri apklusa.
Viņā jautās pārsteidzoša harisma, Fords nodomāja. Beigu beigās Hazēliuss nemaz nebija vajadzīgs. Viņa viena pati - vai vismaz pāri ar neparasti pārvērtušos Korkoronu - spēja radīt un vadīt šo kustību. Abas bija masu plašsaziņu līdzekļu mīlules un tuvas sabiedrotās. Viņas bija kā arhetipisks pāris - viena gaiša, otra tumša.
Kad iestājās pilnīgs klusums, Keita pārlaida skatienu cilvēku jūrai, viņas acīs vīdēja līdzcietība un miers. Viņa nolaida grāmatu uz podesta un nesteidzīgām, atbrīvotām kustībām to sakārtoja. Viņa bija ticīgā, viņā valdīja rāma, skaidra pārliecība par patiesību un nebija ne miņas no mulsuma vai šaubām.
Televizorā parādīja viņas sejas tuvplānu. Pacēlusi grāmatiņu virs galvas, Keita atvēra to un pavērsa pret sanākušajiem miljoniem.
- Dieva vārds, - viņa ierunājās melodiskā, stingrā un skaidrā balsī.
Ticīgo jūra atkal ierēcās. Kamerai tuvojoties grāmatiņai, Fords ieraudzīja, ka tā ir vecā datorizdruka, kuru viņa bija parādījusi, sēžot papeles paēnā - tagad izgludināta, notīrīta un iesieta vākos.
Keita nolika grāmatiņu uz katedras un pacēla rokas. Pāri pūlim atkal nolaidās klusums. Pusdienotāji ēstuvē bija pametuši galdiņus un drūzmējās pie bāra letes, pavērsuši pret televizoru bijības pilnas sejas.
- Iesākumā es nolasīšu pēdējos vārdus, ko sacīja Dievs, pirms "Izabella" tika iznīcināta un Dieva balss tika apklusināta.
Ilgs, ilgs klusums.
Es jums saku - jūsu liktenis ir uzmeklēt patiesību. Tāda ir jūsu pastāvēšanas jēga. Tāds ir jūsu mērķis. Zinātne ir tikai līdzeklis. Un tieši tas jums jāpielūdz - patiesības meklējumi. Ja jūs ieliksiet meklējumos visus sirdi, tad kādā dižā dienā tālā nākotnē jūs nostāsieties manā priekšā. Tāda ir mana derība ar cilvēku rasi.
Jūs noskaidrosiet patiesību. Un patiesība darīs jūs brīvus.
Fordam uz skausta saslējās matiņi. Šos un citus tā saucamos Dieva vārdus viņš bija lasījis simtām reižu. Tie bija atrodami visur, ar tiem bija pilns internets, tos apsprieda televīzijā un radio, tie bija lasāmi blogos, par tiem strīdējās grāmatnīcu kafejnīcās un uz ielu stūriem visā Amerikā. Tie pat sāka parādīties uz lielajām afišām šoseju malās. No tiem nevarēja izbēgt.