Ikreiz tos redzot, Fordam nedeva mieru kāda pagalam dīvaina doma. Degošajās ogļraktuvēs Hazēliuss bija stāstījis: "Programma pati nebija vienkārša - neesmu pārliecināts, vai pats to īsd labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēstīja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas."
Jā, tā patiešām pārsniedza instrukcijas. Katru reizi, pārlasot tā saucamos Dieva vārdus, Fords aizvien vairāk pārliecinājās, ka tajos ieslēpta dižena patiesība, varbūt pat visdiženākā.
Patiesība darīs jūs brīvus. Tādi bija Jāņa evaņģēlijā iekļautie Jēzus vārdi. To atceroties, prātā iezagās cita Bībeles frāze. Dieva ceļi ir neizdibināmi.
Iespējams, sprieda Fords, šī jaunā reliģija varētu būt Viņa ne- izdibināmākais ceļš.
PIELIKUMS
DIEVA VĀRDI
PIRMĀ SESIJA
Sveicināti.
Arī jūs esat sveicināts.
Priecājos ar jums aprunāties.
Arī es priecājos ar jums aprunāties. Kas jūs esat?
Dievs -ja vien mani var tā saukt.
Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to.
Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.
Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?
jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.
Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.
Čeitina konstante - omega.
Ja jūs esat Dievs, tad kāda ir eksistences jēga?
Tās galējais mērķis man nav zināms.
Tad nu gan skaisti. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.
Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.
Kātā?
Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī -ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū - tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums. Paskaidrojiet!
Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? Ja zināt atbildi, kāpēc uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt - pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas. Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments.
Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.
Kas ir Visums? Kas mēs esam? Ko mēs te darām?
Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt - jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?
Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? Vai mēs visi esam datorā?
Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais - krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana. To radu es domādams.
OTRĀ SESIJA
Atkal sarunājamies.
Pastāstiet par sevi.
Tikpat labi es varētu izskaidrot vabolei, kas esat jūs.
Tik un tā pamēģiniet.
Drīzāk paskaidrošu, kāpēc jūs mani nesaprotat.
Dariet tā.
Jūs apdzīvojat pasauli, kas atrodas vidū starp Planka garumu un Visuma diametru. Jūsu smadzenes ir ārkārtīgi labi piemērotas dzīvei jūsu pasaulē, taču nav domātas tās pamata realitātes izpratnei. Jūsu evolūcija Jauj svaidīt akmeņus, nevis kvarkus. Jūsu evolūcijas iznākums ir tāds, ka jūs redzat pasauli fundamentāli kļūdaini. Piemēram, jūs uzskatāt, ka apdzīvojat trīsdimensiju telpu, kurā atsevišķi objekti virzās pa vienmērīgiem, viegli paredzamiem lokiem, ko jūs dēvējat par laiku. To jūs saucat par realitāti.
Vai gribat teikt, ka mūsu realitāte ir māns?
Jā. Dabiskā atlase jums iedvesusi mānu, ka izprotat realitātes pamatus. Nekā tamlīdzīga. Kā gan jūs varētu to aptvert? Vai vaboles apjēdz realitātes pamatus? Un šimpanzes? Jūs esat tādi paši dzīvnieki kā viņi. Jūs evolucionējāt tāpat kā viņi, jūs vairojaties tāpat kā viņi, jums visumā ir tāda pati nervu sistēma. No šimpanzēm jūs atšķir vien divsimts gēnu. Kā šāda niecīga atšķirība ļautu jums aptvert Visumu, ja šimpanze nespēj aptvert smilšu graudiņu? Ja gribam, lai mūsu saruna ir auglīga, jums jāatmet visas cerības saprast mani.
Kādas ir mūsu ilūzijas?
Evolūcijas rezultātā jūs redzat pasauli, kas veidota no sīksīkiem priekšmetiem. No pirmā radīšanas brīža viss ir sajaucies. Tas, ko jūs dēvējat par telpu un laiku, ir vienīgi dziļākas realitātes redzamākās daļas. Tajā realitātē nav atdalāmības. Tur nav laika. Tur nav telpas. Viss ir viens.
Pastāstiet sīkāk.
Jūsu kvantu mehānikas teorija, lai cik apšaubāma, tomēr skar dziļo patiesību - Visums ir vienots.
Labi, lai nu tā būtu, taču kāda tam nozīme mūsu ikdienas dzīvē?
Liela nozīme. Jūs uzskatāt sevi par "atsevišķu indivīdu" ar unikālu un atšķirīgu prātu. Jūs uzskatāt, ka esat dzimuši, uzskatāt, ka mirsiet. Visu dzīvi jūs jūtaties atdalīti un vientuļi. Brīžam pat līdz izmisumam. Jūs bīstaties nāves, jo baidāties zaudēt individualitāti. Tas viss ir māņi. Jūs, viņš, viņa, viss, kas jums apkārt, gan dzīvs, gan nedzīvs, gan zvaigznes, gan galaktikas un tukšā telpa pa vidu - tie nav atsevišķi, atšķirīgi objekti. Viss pamatos ir sajaucies kopā. Dzimšana un nāve, sāpes un ciešanas, mīlestība un naids, labais un ļaunais - viss ir māņi un maldi. Tie ir evolūcijas procesa atavismi. Tie realitātē nepastāv.
Tātad viss ir ilūzija - tā, kā uzskata budisti?
Nebūt ne. Pastāv absolūtā patiesība, realitāte. Taču cilvēka prāts, kaut pa spraudziņu ielūkojies tajā, izputēs.
Ja jūs esat Dievs, metīsim pie malas rakstīšanu. Jums vajadzētu mani dzirdēt.
Dzirdu skaļi un skaidri.
Jūs apgalvojat, ka viss ir vienots. Mums te ir skaitīšanas sistēma. Viens, divi, trīs… šādi es apgāzīšu jūsu apgalvojumu.
Viens, divi, trīs… Arī tas ir māņi. Skaitīšanas nav.
Tā ir matemātiska gudrība. Nav skaitīšanas? Es nupat atspēkoju jūsu apgalvoto skaitīdams. [Viņš paceļ plaukstu.] Vēl viens atspēkojums - tas ir veselais skaitlis pieci.
Tā ir plauksta ar pieciem pirkstiem, nevis veselais skaitlis. Jūsu skaitīšanas sistēma reālajā pasaulē nepastāv atsevišķi no visa pārējā. Tā nav nekas cits kā izsmalcināta metafora.
Es gribētu dzirdēt šāda absurda apgalvojuma pierādījumus.
Izvēlieties jebkuru skaitli no reālo skaitļu kopas. Iespēja ir tikai viena - jūs esat izvēlējies skaitli, kam nav nosaukuma, kam nav definīcijas, ar to nevar veikt aprēķinus un to nevar pierakstīt, pat ja darbā iesaistītu visu Visumu. Tas attiecas arī uz it kā definējamiem skaitļiem, tādiem kā 7i vai kvadrātsakne no skaitļa divi. Jūs nevarat aprēķināt skaitli pat tad, ja jūsu rīcībā būtu dators, tik liels kā Visums, kas darbotos bezgalīgi ilgu laiku. Sakiet, Edelštein - kā var apgalvot, ka šāds skaitlis pastāv? Kā var pastāvēt aplis vai kvadrāts, no kuriem šie divi skaitļi ir radušies? Kā var pastāvēt telpa no dimensijām, ja to nevar izmērīt? Jūs, Edelštein, esat kā pērtiķis, kas ar pārcilvēcisku garīgo piepūli iemācījies skaitīt līdz trīs. Atradis dažus oļus, jūs esat ieņēmis galvā, ka atklāta bezgalība.
Ak tā gan? Jūs vērpjat skaistu valodu, dižojades, ka pat vārds "Dievs" nepilnīgi apraksta jūsu varenību. Labs ir, pierādiet. Pierādiet, ka esat Dievs!
Vai dzirdējāt? Pierādiet, ka esat Dievs.