- Kungs, kas sarunājas ar Džūliju, ir Hārlans Sentvinsents, mūsu elektroinženieris. Kad "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, Hārlans pārrauga visus deviņsimts megavatus, kas te gāžas iekšā kā Niagaras ūdenskritums.
Sentvinsents piecēlās un pastiepa roku pāri galdam. - Priecājos iepazīties, Vaimen. - Kad viņš apsēdās, Tibodo turpināja savu apcerējumu, kas bija saistīts ar kaut kādu Einšteina-Boses kon- densāciju.
- Kungs, kas sēž tālākajā galā, ir Maikls Cečīni, mūsu standarta modeļu elementārdaļiņu fiziķis.
Piecēlās melnīgsnējs maza auguma vīrietis un izstiepa roku. Fords to paspieda. Viņu pārsteidza vīrieša īpatnēji blāvās, pelēkās acis. Vīrietis izskatījās kā iekšēji miris, un šo iespaidu pastiprināja miklais, nedzīvais rokasspiediens. Tomēr, it kā spītēdams nihilismam, kas bija pārņēmis viņa eksistenci līdz pat kaulam, Cečīni dižojās ar nevainojami koptu apģērbu - krekls bija spilgti, pat žilbinoši balts, biksēs iegludinātā vīle asa kā nazis, matu celiņš pāršķirts ar militāru precizitāti, katrs matiņš pieglausts savā vietā. Pat rokas bija ideāli koptas, maigas un tīras kā mīkla, nagi bija apvīlēti un nopulēti spīdēja. Taču nekas nejaudāja pilnībā nomaskēt eksistenciālo izmisumu, kas tā vien vējoja no šā vīrieša.
Hazēliuss, pabeidzis iepazīstināšanu, pazuda virtuvē, un sarunas vērtās aizvien skaļākas.
Fords joprojām nebija sastapis Keitu. Diez vai tā būtu sagadīšanās, viņš gudroja.
- Man liekas, es nekad dzīvē neesmu satikusi nevienu antropologu, - Melisa Korkorana viņu uzrunāja.
Fords pagriezās.
- Un es nepazīstu nevienu kosmologu.
- Jūs būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudzi iedomājas, ka es kopju plaukstas un nagus. - Viņas smaids šķita aicinošs. - Kāds īsti ir jūsu šeit veicamais darbs?
- Man jāiepazīst vietējie. Jāizskaidro, ar ko mēs nodarbojamies.
- Ā, bet vai jūs pats to zināt? - Viņas balsī ieskanējās ķircinoši toņi.
- Varbūt jūs man palīdzēsiet.
Viņa smaidīdama pasniedzās un paņēma pudeli no galda.
- Vai vēlaties vīnu?
- Jā, pateicos.
Sieviete apskatīja etiķeti.
- Villa de Capezzana, Cartnignano, 2000. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, taču vīns ir labs. Mūsu pulciņā vīnu pazinējs ir Džordžs Iness. Džordž? Pastāsti par šo vīnu!
Iness, kurš sēdēja otrā galda galā, pārtrauca sarunu. Seja priekā atplauka, un viņš pastūma brilles augstāk uz deguna.
- Man vienreiz palaimējās pagrābt veselu kasti. Es gribēju šovakar pasniegt kādu īpašu vīnu. Capezzana ir viena no manām iecienītākajām vīna šķirnēm, to gatavo kādā kalnu īpašumā Flo- rences rietumu pusē. Tas bija pirmais vīns, kuram Tirdzniecības departaments atļāva piejaukt Cabernet Sauvignon vīnogas. Tam ir jauka krāsa, garšas buķetē jāņogu un upeņu aromāts jaucas ar ķiršiem un dažādu citu augļu piegaršām.
Korkorana pavīpsnādama pagriezās pret Fordu.
- Džordžs ir vienreizīgs vīnu snobs, - viņa izmeta, ieliedama sarunu biedra glāzē prāvu tiesu, tad no jauna piepildīja arī savu glāzi un to pacēla. - Laipni lūgti Sarkanajā galdkalnā! Baismā vietā.
-Kā tā?
- Es atvedu šurp savu kaķeni - nevarēju pat iedomāties, ka nāktos šķirties no tās. Pēc divām dienām es vienubrīd izdzirdēju kaucienu un ieraudzīju, ka manai mīlulītei pakaļ dzenas koijots.
- šausmas.
- Tos te ik pa laikam var redzēt - tos noplukušos, zaglīgos, nežēlīgos zvērus. Vēl te ir tarantuli, skorpioni, lāči, lūši, dzeloņ- cūkas, skunksi, klaburčūskas un zirnekļi - melnās atraitnes. - Briesmīgo būtņu pārskaitījums šķita sievietei sagādājam baudu. - Man te riebjas, - viņa tīksmīgi nobeidza.
Fords savilka, kā pats cerēja, kaunīgu smaidu un uzdeva visstulbāko jautājumu, kādu vien varēja iedomāties. Pagaidām nav nepieciešams plātīties ar savu aso prātu.
- Nu, un ko tad "Izabella" īsti dara? Es esmu tikai antropologs.
- Teorētiski viss ir diezgan vienkārši. "Izabella" sasit kopā subatomāras daļiņas, kas traucas gandrīz ar gaismas ātrumu, ar mērķi rekonstruēt enerģijas apstākļus, kādi varētu būt bijuši Lielā sprādziena laikā. Tas ir kā iznīcības derbijs. Divi elementārdaļiņu kūļi milzīgā ātrumā traucas viens otram pretī milzīgā apaļā caurulē, kuras garums ir četrdesmit septiņas jūdzes. Daļiņas šaujas aizvien lielākā ātrumā pa šo apli, līdz sasniedz ātrumu, kas ir deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit deviņi procenti no gaismas ātruma. Vislielākā jautrība sākas tad, kad abiem kūļiem liek saskrieties, šādi rekonstruējot paša Lielā sprādziena apstākļus.
- Kādas daļiņas jūs triecat kopā?
- Vielu un antivielu - protonus un antiprotonus. Kad tos salaiž kopā - paukš! E ir vienāds ar m reiz c kvadrātā. Pēkšņais enerģijas sprādziens rada dažnedažādu elementārdaļiņu mākoni, kas nonāk detektoros, un mēs varam izprātot, kas ir katra šī daļiņa un kā tā radusies.
- Kā jūs dabūjāt antivielu?
- Pasūtījām pa pastu no Vašingtonas.
Fords smaidīja.
- Es biju domājis, ka tur var pasūtīt tikai melnos caurumus.
- Nopietni runājot, mēs radām antivielu paši, apšaudot zelta plati ar alfa daļiņām. Mazajā aplī mēs savācam antiprotonus, tad nepieciešamajā daudzumā un īstajā brīdī ievadām galvenajā aplī.
- Un kāds šeit ir kosmologa uzdevums? - Fords prašņāja.
- Es te pētu tumšas padarīšanas! - viņa dramatiski pārgrieza acis. - Tumšo matēriju un tumšo enerģiju.
Viņa iesūca vēl vienu vīna malku.
- Izklausās baisi.
Korkorana iesmējās. Fords vēroja, kā zaļo acu skatiens neslēpdamies viņu novērtē, un prātoja, cik šai sievietei gadu. Trīsdesmit trīs? Trīsdesmit četri?
- Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem astronomiem sāka pielēkt, ka lielākā daļa vielas izplatījumā nav kaut kas viegli saredzams un sataustāms. Viņi to nosauca par tumšo matēriju. Pēc visa spriežot, tumšā matērija ir mums visapkārt, tā ir neredzama, iziet mums cauri nemanāmi, kā ēnu izplatījums. Galaktikas atrodas gigantisku tumšās matērijas baseinu vidū. Mēs nezinām, kas tā ir, kāpēc tā pastāv un no kurienes radusies. Tā kā tumšā matērija noteikti ir radusies līdz ar parasto matēriju Lielā sprādziena laikā, es ceru, ka "Izabella" ieviesis kādu skaidrību šajā jautājumā.
- Un tumšā enerģija?
- Jauka un baiga padarīšana. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā kosmologi izdibināja, ka pastāv kāds nepazīstams enerģijas lauks, kas liek Visumam izplesties aizvien ātrāk, uzpūsties kā neaptverami lielam balonam. Viņi to nokristīja par tumšo enerģiju. Nevienam nav ne mazākās jausmas, kas tā ir un no kurienes nākusi. Izskatās, ka tā ir ļaundabīga.
Volkonskis, kas sēdēja galda pretējā pusē, nosprauslojās un ierunājās asā, spalgā balsī:
- Ļaundabīga? Visumam ir alga viena! Tam par mums nospļauties!
- Fakts ir tāds, - Korkorana turpināja, - ka tumšā enerģija ar laiku uzlaidīs Visumu gaisā Lielajā plīsumā.
- Kas ir Lielais plīsums? - Līdz šim Fords tikai izlikās par muļķīti, taču Lielais plīsums viņam bija kas nedzirdēts.
- Tā ir jaunākā teorija par Visuma likteni. Pavisam drīz Visums pletīsies tik strauji, ka vispirms sadalīsies galaktikas, tad zvaigznes un planētas, un arī mēs visi izšķīdīsim pa atomiem. Viss būs pagalam - bum! Eksistence būs beigusies. Es par to uzrakstīju rakstu interneta enciklopēdijā Wikipedia. Izlasiet arī jūs.