Выбрать главу

Viņa iedzēra vēl vienu malku, un Fords ievēroja, ka Korkora­na nebija vienīgā, kas bauda vīnu. Sarunas visapkārt lēnām pie­ņēmās skaļumā, un pusducis pudeļu jau bija tukšas.

-   Jūs teicāt - pavisam drīz?

-   Ne vēlāk kā pēc divdesmit vai divdesmit pieciem miljardiem gadu.

-     Drīz? Nu, kā uz to skatās, - Volkonskis izgrūda, skarbi iesmiedamies.

-    Mēs, kosmologi, skatāmies uz visu plašāk. Un tālāk.

-   Toties mēs, datorzinātnieki, skatāmies šaurāk. Uz milisekun- dēm.

-   Milisekundēm? - Tibodo nicīgi izmeta. - Manā kvantu elek- trodinamikas speciālista darbā nākas strādāt ar femtosekundēm.

No virtuves iznāca Hazēliuss, viņam rokās bija paplāte, no­krauta ar grilētu fileju medaljoniem. Sajūsmas saucienu pavadīts, viņš to novietoja uz galda.

Aiz viņa parādījās Keita Mersera, nesdama bļodu ar frī kartu­peļiem. Nepaskatīdamās uz Forda pusi, viņa nolika bļodu uz gal­da un nozuda virtuvē.

Fords nekādi nebija varējis sagatavoties tam, kādu redzēs viņu pirmo reizi pēc abu pašķiršanās. Trīsdesmit piecu gadu vecumā šī sieviete bija vēl skaistāka nekā divdesmit trijos gados. Garie, nesavaldāmie, tumšie mati tagad bija īsi un eleganti. Nevīžīgā pē­dējā kursa studente, kas valkāja džinsus un pārāk vaļīgus vīrie­šu kreklus, bija pieaugusi. Pagājuši divpadsmit gadi, kopš viņš Keitu bija redzējis beidzamo reizi, taču šķita, ka aizritējušas tikai dažas dienas.

Viņam kāds iebakstīja sānos. Fords pagriezās un ieraudzīja sev priekšā Korkoranu, kas bija pastiepusi šķīvi.

-   Ceru, ka neesat veģetārietis, Vaimen.

-   Nebūt ne. - Viņš izvēlējās prāvu asiņainu gabalu un padeva trauku tālāk, mēģinādams izlikties mierīgs. Keitas parādīšanās bija izsitusi viņu no līdzsvara.

-    Nedomājiet, ka mēs tā ēdam katru vakaru, - viņa brīdināja. - Šī maltīte ir jums par godu.

Notinkšķēja glāzei piesista karotīte, un piecēlās Hazēliuss, tu­rēdams rokā vīna glāzi. Sarunas apklusa.

-   Es esmu sagatavojis nelielu tostu, lai sveiktu… - Viņš paska­tījās apkārt. - Tā, kur mūsu direktora asistente?

Atvērās durvis, un telpā iešāvās Keita. Sieviete aši apsēdās bla­kus Fordam, taču ieurbās ar skatienu galdā.

-    Es nupat sacīju, ka vēlos teikt tostu, sveicot mūsu jaunāko komandas locekli Vaimenu Fordu.

Fords nenolaida acu no Hazēliusa, taču juta Keitas slaido au­gumu sev līdzās, siltumu un smaržu, ko tas izstaroja.

-    Kā daudzi jau zina, Vaimens ir antropologs, un viņa lauciņš ir cilvēka daba - daudz sarežģītāka joma nekā tās, kurās darbo­jamies mēs. - Viņš pacēla glāzi. - Es ar lielāko prieku vēlēšos iepa­zīt jūs labāk, Vaimen.

Visi aplaudēja.

-    Tagad, pirms apsēžos, es gribētu pateikt dažus vārdus par vakar vakarā piedzīvoto vilšanos… - Hazēliuss bridi klusēja. - Mēs esam iesaistījušies cīņā, kas aizsākusies brīdī, kad cilvēks pirmo reizi pacēla acis pret zvaigznēm un aizdomājās, kā tās tur nokļuvušas. Patiesības meklējumi ir visdižākā cilvēces nodarbo­šanās. Atklājumi - sākot ar uguni un beidzot ar kvarku - ir paša cilvēka būtība. Mēs, šie trīspadsmit, esam īstenie Prometeja manti­nieki - tā paša Prometeja, kurš nozaga dieviem uguni un atdeva to cilvēkiem.

Viņš ieturēja teatrālu pauzi.

-   Jūs paši zināt, kāds liktenis piemeklēja Prometeju. Dievi at­riebjoties pieķēdēja viņu pie klintīm. Ik dienu atlido ērglis, plosa viņa sānus un ēd aknas. Bet, tā kā Prometejs ir nemirstīgs, viņam šīs mokas ir jāpacieš mūžīgi mūžos.

Valdīja tāds klusums, ka Fords dzirdēja vienīgi uguns sprak­stēšanu kamīnā.

-    Patiesības meklējumi ir smagi, kā jau mēs varam redzēt. - Hazēliuss pacēla glāzi. - Par Prometeja mantiniekiem!

Visi svinīgi iedzēra vīnu.

-   Nākamreiz palaidīsim "Izabellu" trešdien pusdienlaikā. Un es gribu, lai līdz tam katrs ikvienu savas būtības šķiedru koncen­trē uz veicamajiem uzdevumiem.

Viņš apsēdās. Klātesošie paņēma nažus un dakšiņas, un sa­runas pamazām atsākās.

Kad balsu murdoņa atkal bija pieņēmusies spēkā, Fords klusi ierunājās:

-   Sveicināta, Keita.

-   Sveiks, Vaimen. - Skatiens bija piesardzīgs. - Tik tiešām pār­steigums, maigi izsakoties.

-   Tu labi izskaties.

-    Paldies.

-    Direktora asistente - tas patiesi ir liels sasniegums.

Lasīdams Keitas dosjē, Fords bija juties kā lūrētājs svešā dzī­vē. Taču viņš nebija varējis atturēties - tas šķita pārāk intriģējoši. Kopš šķiršanās sievietes dzīve bija gājusi kā pa celmiem.

-    Un tu pats? Kā tad tava karjera CIP?

-   Atmetu ar roku.

-   Tagad tu esi antropologs?

-Jā.

Ne viens, ne otrs vairs neko neteica. Keitas balss, tas melodis­kais tembrs un tikko jaušamā šļupstēšana saviļņoja vēl vairāk ne­kā viņas izskats. Fords zibenīgi aizgaiņāja atmiņu gūzmu. Nejē­dzīgas domas - viņi taču jau sen bija pašķīrušies. Kopš tā laika viņam bijis kāds pusducis draudzeņu un vēl sieva. Tiesa, šķirša­nās nebija patīkama - viņi acīmredzot nedomāja pēc tam kļūt vienkārši par draugiem. Abi viens otram bija metuši sejā nepie­dodamus vārdus.

Keita, uzgriezusi muguru, ar kādu sarunājās. Domās iegrimis, viņš iedzēra vīna malku un atcerējās to dienu, kad Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā pirmoreiz ieraudzīja Keitu. Kādā agrā pēc­pusdienā Fords, gribēdams netraucēts palasīt, bija meklējis klusu stūrīti Bārkera inženierijas bibliotēkā un ieraudzījis zem galda gu­ļam sievieti. Tas nepavisam nebija ikdienišķs skats. Labais vaigs atdusējās uz rokas, otra roka bija piespiesta krūtīm. Garie, spīdī­gie mati bija izplūduši uz paklāja. Sieviete bija slaida un rāma, ar smalkiem, trausliem vaibstiem, kādi nereti novērojami cilvēkiem, kuru senčos atrodami aziāti vai kaukāzieši. Viņa izskatījās kā guloša gazele. Bālā dobīte izliektā kakla pamatnē pie atslēgas kaula jauneklim šķita viserotiskākā vieta, kādu viņš vien bija re­dzējis. Acis pakavējās pie dusošās sievietes, bez kauna apziņas nopētot katru gulošā auguma erotisko sīkumu. Viņš pat gribēdams nevarēja atrauties. Viņš tikai stāvēja un nenovērsdamies raudzī­jās šajā skatā.

Gar viņas vaigu aiztraucās muša. Svešiniece parāva atpakaļ galvu, sarkanbrūnās acis atvērās un pievērsās vīrietim. Viņš bija pieķerts.

Sieviete nosarka un neveikli rausās ārā no pagaldes.

-    Ko tev vajag?

Fords noburkšķēja kaut ko par vēlēšanos pārliecināties, vai viņai nekas nekaiš.

Viņa atmaiga un kaunīgi attrauca:

-   Droši vien dīvaini ieraudzīt kādu guļam te uz grīdas. Paras­ti šajā laikā te neviena nav. Es nosnaužos kādas desmit minūtes un pamostos atspirgusi.

Fords vēlreiz apliecināja, ka viņa vienīgās rūpes bijušas par gulošās veselību. Sieviete steidzīgi izteica vēlēšanos izdzert du­bulto espresso, pirms atkal ķerties pie grāmatām. Fords atzina, ka ari viņam nebūtu nekas pretī izdzert kādu tasīti kafijas. Tas bija viņu pirmais randiņš.

Abi bija tik atšķirīgi. Daļēji tieši tas viņus saistīja vienu pie otra. Keita nāca no mazpilsētas strādnieku ģimenes, viņš bija lielpilsē­tas elites pārstāvis. Viņai patika grupa Blondie, viņš dievināja Bahu. Viņa šad un tad niekojās ar zālīti, viņam tas šķita nedaudz apkaunojoši. Viņš bija katolis, viņa - pārliecināta ateiste. Viņš bija savaldīgs, viņa - neparedzama, spontāna, pat mežonīga. Otrajā randiņā viņa jau bija izrādījusi nepārprotamus mēģinājumus tuvoties vīrietim. Turklāt Keita mācībās uzrādīja lieliskas, pat ģeniālas sekmes. Šāda gudrība Fordu vienlaikus biedēja un uz­budināja. Bez fizikas viņu vadīja fanātiska tieksme izprast cilvē­ka dabu. Keita bija kā dedzīgs partizāns, viņu tracināja pasaules negodīgums, viņa parakstīja petīcijas, gāja demonstrācijās un rak­stīja vēstules presei. Viņš atminējās abu strīdus par politiku un reliģiju, kas iestiepās dziļi nakts melnumā, un Fordu pārsteidza Keitas zināšanas cilvēka psiholoģijā - par spīti viņas uzskatu dzi­ļajai emocionalitātei.