Abu attiecībām pielika punktu Forda lēmums iestāties darbā CIP. Viņasprāt, vidusceļa nebija - vai nu tu esi kopā ar labajiem, vai neesi. CIP Keitas acīs nekādā ziņā nebija "labie". Viņa to saukāja par Cūcību izraisīšanas pārvaldi - ja vien bija labā omā.
- Nu, Vaimen? - Keita pievērsās viņam - Kāpēc tu atmeti ar roku?
- Kam? - Fords atgriezās tagadnē.
- Savai CIP karjerai. Kas tev lika pieņemt tādu lēmumu?
Fords nespēja dabūt pār lūpām - tas, ka manu sievu slepenas operācijas laikā uzspridzināja automašīnā.
- Nesanāca, - viņš slābani attrauca.
- Skaidrs. Vai… Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījis savus uzskatus?
Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījusi savus, Fords domās atcirta, tomēr skaļi nepateica. Tas bija tipiski Keitas garā - ķerties uzreiz vērsim pie ragiem, lai ko tas maksātu. Viņam šī īpašība sievietē bija patikusi, bet vienlaikus tā izraisīja nepatiku.
- Vakariņas droši vien ir lieliskas, - Fords ierunājās, nolēmis pievērsties ikdienišķām tēmām. - Cik atceros, tu kādreiz biji liela mikroviļņu krāsniņas piekritēja.
- Ar ātri pagatavojamiem ēdieniem es uzbarojos.
Atkal iestājās klusums.
Fordam iebakstīja otrā sānā. Melisa Korkorana bija pastiepusi pudeli, piedāvājot kārtējo reizi piepildīt glāzi. Sieviete bija pietvīkusi.
- Steiks ir kolosāls, - viņa bilda. - Lieliski, Keita.
- Paldies.
- Man tieši patīk tāds - neizcepts lidz galam. Paklau, - viņa norādīja uz Forda šķīvi, - jūs pat neesat pieskāries savējam!
Fords ieēda kumosiņu, taču bija zudusi apetīte.
- Keita jums noteikti piestāsta pilnas ausis par stīgu teoriju. Diezgan forša padarīšana, lai arī pilnīgi bez pamatojuma.
- Šajā ziņā tā nemaz nelīdzinās tumšajai enerģijai, - Keitas balsī ieskanējās skarbāka nots.
Fords uzreiz noģida, ka tā nav pirmā reize, kad abas sievietes saķērušās.
- Tumšā enerģija tika atklāta eksperimentālā ceļā, - Korkorana vēsi atbildēja. - Novērojot. Turpretī stīgu teorijai ir pilnīgi pretēja nelaime - tā pastāv tikai kā saujiņa vienādojumu ar nepārbaudāmiem pareģojumiem. Kas tā par zinātni?
Volkonskis pārliecās pār galdu, un Fordam nāsīs iesitās sa- stāvējies cigarešu dūmu smārds.
- Tumšā enerģija, stīgas - phe! Pie vienas vietas! Es gribu zināt, ko dara antropologi.
Fordu šāda iejaukšanās iepriecināja.
- Mēs apmetamies padzīvot kādā elles kaktā pie vietējās cilts un uzdodam varen daudz stulbu jautājumu.
- Ha-ha, - Volkonskis attrauca. - Esat dzirdējis, ka drīz Sarkanajā galdkalnā ieradīsies sarkanādainie? Ceru, ka tas nebūs skalpēšanas pasākums! - Viņš ieūjinājās kā indiānis un paskatījās apkārt, it kā meklēdams sabiedrotos.
- Tas nav asprātīgi, - Korkorana spīvi atcirta.
- Drusku atspringsti, Melisa, - Volkonskis izaicinoši saslēja zodu, un pūkas uz tā pēkšņās dusmās iedrebējās. - Nemāci man jūsu amerikāņu pieklājību!
Korkorana pagriezās pret Fordu.
- Viņš citādi neprot. Viņš ieguvis doktora grādu mērkaķoša- nās mākslā.
Arī šī nav pirmā reize, nodomāja Fords. Būs jāuzmanās nonākt šādās apšaudēs, vispirms jānoskaidro visu šejieniešu attiecības citam ar citu.
- Laikam Melisa šovakar sadzērusies bišķi par daudz vīna. Kā parasti, - Volkonskis noburkšķēja.
- Jā. Prrrotams! - viņa novilka, pagalam neveiksmīgi atdarinot Volkonska akcentu. - Labāk es dzert šņabi vēlā vakarā kā tu! - Viņa pacēla glāzi, uzsauca: - Za vas! - un izmeta vīna glāzi sausu.
- Vai atļauts uz mirklīti iejaukties? - Iness iesāka profesionāli labskanīgā balsī. - Lai arī savas izjūtas paust skaļi nemaz nekaitē, es ierosinātu…
Hazēliuss ar rokas mājienu apklusināja psihologu un stingri palūkojās te uz Volkonski, te uz Korkoranu. Bargais skatiens piespieda abus apklust. Volkonskis atgāzās krēslā, viņam noraustījās mutes kaktiņš. Korkorana sakrustoja rokas uz krūtīm.
Hazēliuss ļāva neveiklajam klusumam ieilgt.
- Mēs visi esam nedaudz noguruši un apjukuši, - viņš beidzot ierunājās klusā, maigā balsī. Klusumā skaļi sprakšķēja uguns. - Vai ne, Pīter?
Volkonskis nebilda ne vārda.
- Melisa?
Sieviete bija pietvīkusi. Viņa pamāja.
- Lai nu paliek… Tikai lēni un prātīgi… Piedošana un maigums… Darba dēļ.
Viņa balss bija rāma, mierinoša, tā plūda ritmiski, hipnotiski - apmēram tā treneris runā ar izbiedētu zirgu. Turklāt atšķirībā no Ineša balss tai nepiemita augstprātīga labvēlība.
- Nudien! - iespraucās Iness, un viņa balss momentāni izjauca Hazēliusa radīto neparasti rāmo noskaņu. - Bez šaubām! Tādas sarunas ir veselīgas. Mēs varam dažus jautājumus izrunāt nākamajā grupas sanāksmē. Kā jau teicu, ir labi, ka var novelt no sirds šādus akmeņus.
Volkonskis pietrūkās kājās tik strauji, ka apgāza krēslu, saņurcīja salveti bumbiņā un nometa uz galda.
- Pie velna visādas sanāksmes! Man ir jādara savs darbs.
Viņš izgāja, aizcirzdams durvis.
Neviens neteica ne vārda. Klusumā atskanēja vienīgi papīra čaukstoņa, kad Edelšteins, pabeidzis vakariņot, pāršķīra kārtējo "Finegana vāķa" lapu.
Sludinātājs Edijs Rass iznāca no treilera, pārmeta dvieli pār kalsno plecu un apstājās pagalma vidū. Pirmdienas rits misijā bija atnācis ar žilbinoši skaidrām debesim. Austošā saule meta zeltainu gaismu pāri smilšainajai ielejai, apzeltot nokaltušās papeles zarus, kas auga līdzās treilerim. Pie apvāršņa kā uguns stabs agrajā rīta saulē slējās milzīgais Sarkanais galdkalns.
Viņš pacēla acis pret debesim, salika plaukstas kopā, pielieca galvu un skaidrā, apņēmīgā balsi ierunājās:
- Pateicos tev, Kungs, par šo dienu!
Bridi klusējis, viņš piešļūca pie Red jacket sūkņa, kas stāvēja pagalmā, un pārmeta dvieli pāri vecai slitai. Tad desmit reizes enerģiski parāva čīkstošo rokturi, un cinkotajā vanniņā iešļācās auksta ūdens straume. Rass pasmēla ūdeni saujā un uzšļakstlja sev uz sejas, ieslidināja ūdenī ziepju gabaliņu, ieziepējās, nosku- vās un iztīrīja zobus. Tad noskaloja seju un rokas, uzšļakstlja ūdeni uz sejas un iekritušajām krūtīm, paķēra no slitas dvieli un enerģiski noberzās. Pēc tam mācītājs apskatīja sevi spoguli, kas karājās uz vārtu stabā iesistas sarūsējušas naglas. Viņam bija maza seja, uz galvas slējās plānas matu pūkas. Vīrietis neieredzēja savu ķermeni - viņš izskatījās pēc neveikla, grīļīga putneļa. Pirms daudziem gadiem ārsts bija pateicis viņa mātei, ka pie vainas "augšanas traucējumi". Mājiens, ka viņš pats vainojams pie savas fiziskās nepilnības, joprojām sūrstēja.
Edijs rūpīgi pārķemmēja matus pāri paplikajam galvvidum, pavaibstījās un apskatīja šķībos zobus, ko tā ari nebija varējis atjauties salabot. Viņam nez kāpēc ienāca prātā dēls Lūks - puisim tagad varētu būt vienpadsmit gadu -, un sirdī iedūra vēl stiprāk. Viņš nebija redzējis Lūku jau sešus gadus, kopš brīža, kad vairs nebija naudas alimentiem, un arī tagad nebija cerību tos samaksāt. Acu priekšā nozibēja puisēns, tieviņš kā diegs, kas karstajā vasarā skraidelēja zem dārza laistītāja šļakatām. Atmiņas iedūra sāpīgi kā duncis rīklē - viņš reiz bija redzējis navahu indiānieti pārgriežam rīkli jēram, kas rāvās ārā un blēja, vēl dzīvs, taču jau miris.