Fords ar papēžiem paskubināja Beljū. Vecais zirgs gausi klunkurēja pāri līdzenajai pilsētas nomalei. Pūta nerimtīgs vējš. Bērneļi mitējās spēlēties, nostājās kā mazītiņas statujas un vēroja viņu. Tad, it kā neredzama vēja nesti, visi spiegdami aizskrēja.
Fords apstādināja Beljū piecdesmit pēdu attālumā no tuvākā treilera. Dzīvodams Rāmā, viņš bija uzzinājis, ka navahu personiskā telpa sākas labu gabalu no durvīm. Pēc brīža durvis noklaudzēja un no treilera izkāpa kalsns, slaids vīrietis kovboja cepurē un ar palīkām kājām. Pacēlis roku, viņš uzrunāja Fordu, pārkliegdams vēja kaukoņu:
- Piesien zirgu tur.
Fords nokāpa, piesēja Beljū un palaida vaļīgāk seglu siksnu. Vīrietis nāca tuvāk, pielicis plaukstu pie pieres, aizēnodams acis.
- Kas tu esi?
Fords pastiepa roku. - Ya'at'čeh shi ēi Vaimens Fords yinishyč.
- Ak vai, kārtējais Bilagaana sadomājis ielauzīties navahu valodā, - vīrietis jautri atzīmēja un piebilda: - Labi vismaz, ka tavs akcents ir saprotamāks nekā lielai daļai citu.
- Pateicos.
- Ko īsti gribēji?
- Es meklēju Nelsonu Bigeju.
- Esi viņu atradis.
- Būs brīvs brītiņš?
Bigejs samiedza acis un aplūkoja ciemiņu vērīgāk.
- Nokāpi no galdkalna? -Jā.
- Re, kā.
Klusums.
- Tā taciņa ir ellīga, - Bigejs ieminējās.
- Nav, ja vien iet zirgam blakus.
- Prātīgi darīts. - Atkal neveikls klusuma brīdis. - Tu… tad jau tu esi no valsts iestādes?
-Jā.
Bigejs atkal paraudzījas uz viesi, piemiedzis acis, nosprauslojās, pagriezās un aizklamzāja uz savu treileri. Pēc brīža aizcirtās durvis. Blekhorsas ciematiņu apņēma klusums, kuru pārtrauca vienīgi vējš, kas virpināja dzeltenu putekļu šķeteres, it kā auzdams segu ap Fordu.
Ko nu? Fords stāvēja putekļu vērpetēs un jutās muļķīgi. Ja viņš pieklauvētu pie durvīm, Bigejs tās nemaz nevērtu vaļā, un viņš būtu iedibinājis priekšstatu par sevi kā kārtējo uzmācīgo Bilagaana. Tomēr viņš bija ieradies te aprunāties ar Bigeju, un to viņš beigu beigās panāks.
Jupis rāvis, tas vīrs nevar palikt treileri mūžīgi. Fords apsēdās.
Laiks ritēja lēni. Vējš pūta. Putekļi vijās.
Pagāja desmit minūtes. Kāda melnuļu dzimtas vabole rāpoja pa smiltīm un devās sev vien zināmā uzdevumā, ar laiku pārvēršoties melnā punktiņā. Prāts aizklīda citur, un viņš iedomājās par Keitu, abu attiecībām un garo dzīves ceļu, kādu viņš bija mērojis kopš abu izšķiršanās. Domas neizbēgami pievērsās sievai. Viņas bojāeja bija laupījusi Fordam jebkādu drošības izjūtu dzīvē. Pirms tam Fordam nebija gadījies uz savas ādas izjust dzīves untumainos līkločus. Traģēdijas gadījās citiem. Viņš no tā nav pasargāts. Labi, mācība ir gūta. Tam jātiek pāri.
Fords ieraudzīja loga aizkaru tikko manāmi nošūpojamies, un tas nozīmēja, ka Bigejs viņu vēro.
Fords gudroja, pēc cik ilga laika indiānis atskārtis, ka viņš nekur negrasās iet. Jācer, ka drīz. Smiltis sāka birt biksēs, kurpēs, iekļuva zeķēs.
Noklaudzēja durvis, un uz koka lieveņa izstampāja Bigejs. Viņš nostājās, rokas sakrustojis, un izskatījās varen aizkaitināts. Vīrietis pašķielēja uz Fordu un noklamzāja pa ļodzīgajiem pakāpieniem. Pienācis klāt, viņš izstiepa roku un palīdzēja Fordam piecelties.
- Šitik pacietīgu balto cilvēku manas acis laikam nav redzējušas. Būs tevi jāieaicina iekšā. Drusku noslaukies, nepienēsā manu jauno dīvānu.
Fords papliķēja ar plaukstu pa biksēm un līdz ar Bigeju iegāja dzīvojamā istabā. Abi apsēdās.
- Kafiju?
-Jā, paldies.
Bigejs atgriezās ar krūzītēm, kurās šķidrums bija ūdeņains kā tēja. Ari to Fords atcerējās. Naudas taupīšanas nolūkā navahi uzlēja ūdeni samaltajai kafijai vairākas reizes.
- Pienu? Cukuru?
- Pateicos, nevajag.
Bigejs iebēra krietnu kaudzi cukura savā krūzītē un pielēja labi daudz saldā krējuma.
Fords aplūkoja istabu. Brūnais burzītā samta dīvāns neizskatījās jauns. Bigejs atlaidās pussalauztā atpūtas krēslā. Vienā stūrī bija novietots dārgs platekrāna televizors - vienīgā vērtīgā manta šajā mājoklī, cik nu varēja redzēt. Sienas no vienas vietas nolīmētas ar ģimenes fotogrāfijām, daudzās bija redzami jauni vīrieši armijas uniformās.
Fords pievērsa ziņkārības pilnu skatienu Bigejam. Šamanis nepavisam neizskatījās tāds, kā gaidīts. Viņš nebija nedz jauns, dedzīgs aktīvists, nedz gudrs, grumbains vecis. Vīrietis bija izstīdzējis, kārtigi apgrieztiem matiem, kādus četrdesmit divus gadus vecs. Bigejs nevalkāja kovboju zābakus, kas bija ierasti apavi navahu vīriešiem Rāmā, bet gan apnēsātus, izbalējušus, augstus sporta apavus ar atlupušiem purngaliem. Vienīgais, kas apliecināja viņa Amerikas iedzimtā mantojumu, bija tirkīza gabaliņu kaklarota.
- Labs ir. Ko tev īsti no manis vajag? - viņš ierunājās klusā balsī, kas atgādināja no koka pūšamā instrumenta izvilinātu melodiju, ar to īpatnējo navahu akcentu, kas šķita piešķiram zināmu svaru katram vārdam.
Fords pameta ar galvu uz sienas pusi. - Jūsu ģimene?
- Brāļadēli un māsasdēli.
- Visi ir armijā?
- Jā. Viens nometināts Dienvidkorejā. Otrs, Lorenco, pabeidza misiju Irākā un tagad ir… - vīrietis pavilcinājās, - …atgriezies mājās.
- Jūs noteikti ar viņiem lepojaties.
-Jā.
Atkal klusums.
- Dzirdēju, ka vadāt protesta jājienu pret projektu "Izabella".
Atbildes nebija.
- Tieši tāpēc es ierados šeit. Uzklausīt jūsu bažas.
Bigejs sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Pārāk vēlu, lai klausītos.
-Jūs tomēr pamēģiniet.
Bigejs nolaida rokas un paliecās uz priekšu.
- Neviens neprasīja šejieniešu domas, pirms uzbūvēja "Izabellu". Visu izlēma tie tur no Vindourokas. Viņi dabū naudu, bet mums tiek piga. Mums sastāstīja, ka būšot darbavietas, bet tad jūsējie saveda būvētājus no citurienes. Solīja mums ekonomisku augšupeju, taču jūs ievedat pārtiku un visus krājumus no Flag- stafas. Jūs ne reizi neesat iepirkušies mūsu vietējos veikaliņos Blū- gepā vai Rafrokā. Jūs sacēlāt mājas Anasazi ielejā, apgānot kapus, un, nepiedāvājot atlīdzību, aizņēmāt mūsu pļavas, kurās mēs vēl aizvien ganījām lopus. Tagad mums jāklausās runas par atomu dauzīšanu un radiāciju.
Viņš novietoja platās plaukstas uz ceļgaliem un veltīja Fordam svelošu skatienu.
Fords pamāja.
- Saprotu.
- Man prieks, ka neesi stulbs. Sasodīts, jūs par mums ne štrunta nezināt. Tev droši vien nav ne jausmas, cik ir pulkstenis. - Viņš jautājoši pacēla uzacis. - Nu, nu, pasaki, cik tagad ir pulkstenis!
Fords nojauta, ka tiek izjokots, taču nolēma turpināt spēli.
- Deviņi.
- Nekā! - Bigejs uzvaroši iesaucās. - Desmit!
- Desmit?
- Taisni tā. Lielais rezervāts vienu pusgadu atrodas tajā pašā laika zonā, kurā ir visa Arizona, un otru pusgadu kaimiņzonā. Vasarās, iebraucot rezervātā, jūs uzzināt, ka esat stundu vēlākā laikā nekā visa pārējā pavalsts. Stundas un minūtes tik un tā ir Bilagaana izgudrojums, taču galvenais ir tas, ka jūs, ģēniji tādi, par mums zināt tik maz, ka pat neesat papūlējušies pareizi uzgriezt pulksteni.
Fords stingri paraudzījās uz indiāni.
- Mister Bigej, ja esat ar mieru sadarboties ar mani, lai ieviestu konkrētas pārmaiņas, es apsolu, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūsu sūdzības ir visai pamatotas.