Hazēliuss bieži rēgojās Washington Post sestajā lappusē, kur bija iemūžināts, biedrojamies ar bagātajiem un slavenajiem, ģērbies sev ierastajā septiņdesmito gadu stila uzvalkā ar platajiem žaketes atlokiem un milzīgu kaklasaiti. Viņš pats plātījās, ka pērk tos Pestīšanas armijas bodītēs un nemaksā vairāk par pieciem dolāriem. Viņš laiku pa laikam tika aicināts uz Deivida Letermana sarunu šovu, kur allaž nāca klajā ar politiski nekorektiem paziņojumiem, pats tos dēvēdams par "nepatīkamām patiesībām", un daiļrunīgi klāstīja savus utopiskos projektus un plānus.
Trīsdesmit divu gadu vecumā Hazēliuss visus apstulbināja, apprecēdams supermodeli un bijušo Playboy meiteni Astrīdu Gundu, desmit gadus jaunāku sievied, kas bija leģendāra ar savu jautro dabu un pilnīgi tukšo galvu. Viņa kopā ar viru ieradās visur, pat uz sarunu šovu televīzijā, kur Hazēliuss dievinādams vērās jaunajā sievā, kamēr tā jautri čaloja par saviem baltajiem un pūkainajiem politiskajiem uzskatiem un reiz diskusijā par vienpadsmitā septembra notikumiem paziņoja: "Nu, kāpēc de cilvēki nevar sadzīvot, ko?" To atcerējās ilgi.
Jau ar to būtu gana. Taču tolaik Hazēliuss pamanījās izmest tādu frāzi, kas laikabiedros izraisīja svelošu sašutumu - līdzīgi kā pēc bītlu apgalvojuma, ka viņi ir populārāki par Jēzu. Reportieris pajautāja fiziķim, kāpēc viņš apprecējis sievieti ar "tik zemu intelektuālo līmeni". Hazēliuss par to bija aizsvilies ne pa jokam.
- Ko tad, jūsuprāt, man vajadzēja precēt? - viņš uzbrēca žurnālistam. - Intelektuālajā ziņā man nav līdzinieku. Astrīda vismaz spēj mīlēt, un to nevar vis apgalvot par jums, pārējiem debi- lajiem cilvēciņiem.
Planētas gudrākais cilvēks bija nozākājis visus pārējos sugas- brāļus par debiliķiem. Skandāls bija neaptverams. Washington Post virsraksts nākamajā dienā bija kļuvis par klasiku:
HAZĒLIUSS PASAULEI: JŪS VISI ESAT DEBILI
Radio sarunu šovu vadītāji - tautvaldības aizstāvji - un viņu klausītāji uzkurināja sevī paštaisnu niknumu. Hazēliusu aprēja no visām Amerikas kancelēm un tribīnēm, lika pie kauna staba kā pretamerikāniski, andreliģiski, nepatriotiski noskaņotu mizan- tropu, kas pieder pie visnicināmākās sugas - Austrumkrastā mītošajiem elitārajiem valdošo aprindu pārstāvjiem, kas pastāvīgi sūc šeriju un dzīvo savās gaisa pilīs.
Fords pastūma papīrus sāņus un ielēja vēl vienu kafijas tasi. Pagaidām dosjē materiāli neatbilda viņa priekšstatam par Hazēliusu, kurš, pēc Forda novērojumiem, izsvēra katru teikto vārdu un šeit darbojās samierinātāja, diplomāta un vienības vadoņa amatā. Viņš no šā cilvēka vēl ne reizi nebija dzirdējis nevienu politiski iekrāsotu izteikumu.
Pirms dažiem gadiem Hazēliuss bija piedzīvojis traģēdiju. Iespējams, tā viņā bija izraisījusi šīs pārmaiņas. Fords ātri pārskatīja mapes saturu, kamēr atrada.
Pirms desmit gadiem, kad Hazēliusam bija trīsdesmit seši gadi, Astrīda bija pēkšņi nomirusi no asinsizplūduma smadzenēs. Sievas nāve Hazēliusu pilnībā satrieca. Viņš vairākus gadus bija nodzīvojis savrupi - gluži kā Hovards Hjūzs. Bet tad pēkšņi fiziķis parādījās atklātībā ar ieceri par projektu "Izabella". Viņš nudien bija citāds - vairs neapmeklēja sarunu šovus, nemētājās ar apvainojošiem paziņojumiem, utopiskiem plāniem un bezjēdzīgiem mērķiem. Viņš izvairījās no augstākās sabiedrības un neglītajiem uzvalkiem. Gregorijs Norts Hazēliuss bija kļuvis pieaudzis.
Likdams lietā savas neparastās spējas, pacietību un taktu, Hazēliuss bīdīja projektu "Izabella", iegūdams sabiedrotos zinātnes aprindās, piesaistīdams lielos fondus un lencot varas pārstāvjus. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību atgādināt amerikāņiem, ka Savienotās Valstis kodolfizikas izpētes jomā ir palikušas tālu iepakaļ eiropiešiem. Viņš daudzināja, ka ar "Izabellas" palīdzību varētu rast lētu risinājumu pasaules enerģijas vajadzībām, turklāt amerikāņu rokās ir visi patenti un tehnoloģiskās prasmes. Bruņojies ar šādiem argumentiem, viņš sasniedza neiespējamo - budžeta deficīta laikos manīgi izdabūja no Kongresa četrdesmit miljardus dolāru lielu finansējumu.
Pēc visa spriežot, viņš ir augsti izkopis pārliecināšanas māku, nemanāmi darbojas aizkulisēs, tomēr vienlaikus nebaidās riskēt, ja vien ir visu pienācīgi aplēsis. Lūk, šādu Hazēliusu Fords bija iepazinis projekta laikā.
"Izabella" bija Hazēliusa iecere, viņa izauklēts lolojums. Viņš bija apbraukājis visu valsti un pats personīgi izveidojis darbinieku grupu no izcilākajām fiziķu, inženieru un programmētāju aprindām. Viss bija noritējis kā pa diedziņu. Līdz šim.
Fords aizvēra mapi un iegrima apcerē. Viņam joprojām šķita, ka nav izdevies nolobīt visas kārtas no šā cilvēka, atklājot tā īsto būtību. Ģēnijs, ārišķīgs tēlotājs, mūziķis, utopists un sapņotājs, uzticīgs vīrs, uzpūtīgs, elitārs zinātnieks, lielisks fiziķis, pacietīgs lobists. Kurš no tiem patiesībā bija viņš? Vai arī aiz visām šīm maskām ēnās slēpās īstais cilvēks, kurš ar tām visām manipulēja?
Daļēji Hazēliusa dzīve bija samērā līdzīga Forda dzīvei. Abi bija zaudējuši sievas baismīgos negadījumos. Līdz ar sievas bojāeju uzsprāga arī visa Forda pierastā pasaule, atstājot viņu krāsmatās un gruvešos. Turpretim Hazēliuss pēc līdzīga zaudējuma bija rīkojies pavisam pretēji - sievas nāve šķita viņu nostādām uz pareizā ceļa dzīvē. Fords bija zaudējis dzīves jēgu, Hazēliuss to bija atradis.
Vīrietis aizdomājās, kāds izskatītos viņa paša dosjē. Par tā pastāvēšanu nebija šaubu - nedz arī par to, ka Lokvuds to izlasījis, tāpat kā viņš patlaban lasa citu dosjē. Kā tas izskatītos? Bērns no elitāras ģimenes, Čoutas pamatskola, Hārvarda universitāte, Ma- sačūsetsas Tehnoloģiju institūts, CIP, laulība. Un tad - sprādziens.
Kas pēc sprādziena? Klosteris. Un visbeidzot Advanced Secu- rity and Intelligence, Inc., viņa jaundibinātās izmeklēšanas firmas nosaukums. Piepeši Fordam tas šķita pretenciozs. Vai tad kādu ar to varēja apmuļķot? Viņš bija nodibinājis uzņēmumu pirms četriem mēnešiem un šajā laikā saņēmis vienu uzdevumu. Nenoliedzami, visai iekārojams norīkojums, taču viņš bija izvēlēts specifisku iemeslu dēļ. Un savā CV viņš to iekļaut nedrīkstēja.
Fords ieskatījās pulkstenī - brokasds jau sākušās, bet viņš te šķiež laiku, apcerēdams dzīvi un žēlodams sevi.
Iegrūdis dosjē portfelī, viņš to aizslēdza un devās uz ēdamzāli. Saule bija nupat paslējusies virs sarkanajām klintīm, un cauri papeļu lapām lauzās zeltaini stari. Lapas mirdzēja kā zaļas un dzeltenas stikla lauskas.
Ēdamzālē virmoja sdpra kanēļmaizīšu un bekona smarža. Hazēliuss sēdēja savā pierastajā vietā galda galā, iegrimis sarunā ar Inešu. Otrā galda galā Keita blakus Vordlo lēja sev kafiju.
Sievied ieraugot, Fordam sažņaudzās kuņģis.
Viņš piemetās uz pēdējā brīvā krēsla līdzās Hazēliusam un uzkrāva uz šķīvja olu kulteni un bekonu.
- Labrīt, - Hazēliuss sasveicinājās. - Vai labi gulējāt?
- Labāk nekā jebkad.
Bija ieradušies visi, neredzēja vienīgi Volkonski.
- Tā, kur tad Pīters? - Fords uzdrošinājās apjautāties. - Viņa auto piebraucamajā ceļā nebija.
Sarunas pamazām apsīka.
- Doktors Volkonskis, šķiet, mūs ir atstājis, - atbildēja Vordlo.
- Atstājis? Kā tā?
Kādu bridi visi cieta klusu, līdz Iness nedabīgi skaļā balsī ierunājās: