- Būdams šīs grupiņas psihologs, es, domājams, varētu jūs apgaismot. Nepārkāpdams profesionālo klusēšanas zvērestu, es, visticamāk, varu droši un bez iebildumiem apgalvot, ka Pīters šeit nejutās labi. Viņam bija grūti pielāgoties noslēgtajiem dzīves apstākļiem un stresa pilnajam darba grafikam. Viņš ilgojās pēc sievas un bērniem, kas dzīvo Brukheivenā. Nav brīnums, ka viņš nolēmis ņemt kājas par pleciem.
- Jūs minējāt, ka viņš, šķiet, ir aizbraucis.
Hazēliuss atbildēja bez kavēšanās.
- Mašīnas nav, pazudis arī viņa koferis un lielākā daļa drēbju. Tāpēc mums radās tāds pieņēmums.
- Vai viņš nevienam neko nav teicis?
- Jūs šķietat uztraukts, Vaimen? - Hazēliuss bilda, zīmīgi viņā vērdamies.
Fords aprima. Viņš bija mazliet aizrāvies, un tas nebija paslīdējis garām tik vērīgam cilvēkam kā Hazēliuss.
- Ne gluži uztraukts, - Fords izlaboja. - Drīzāk izbrīnīts.
- Diemžēl es jau labu brīdi gaidīju šādu pavērsienu, - Hazēliuss atzina. - Pīters šādai dzīvei nebija radīts. Esmu pārliecināts, ka, aizbraucis mājās, viņš dos par sevi ziņu. Labi, Vaimen, pastāstiet, kā jums vakar veicās ar Bigeja apciemojumu.
Visi pievērsās Fordam un klausījās.
- Bigejs ir nikns. Viņš par projektu "Izabella" ir sagatavojis pamatīgu sūdzību sarakstu.
- Piemēram?
- Teiksim tā - daudzi dotie solījumi nav izpildīti.
- Mēs nevienam neko neesam solījuši, - brīnījās Hazēliuss.
- Kā rādās, Enerģētikas departaments ir solījis sagādāt darbavietas un ekonomiskos labumus.
Hazēliuss riebumā pakratīja galvu.
- Pār Enerģētikas departamentu man nav teikšanas. Vai jums vismaz izdevās atrunāt viņu no protesta jājiena?
-Nē.
Hazēliuss sarauca pieri.
- Ceru, ka varēsiet panākt, lai tas nenotiktu.
- Varbūt labāk ļausim, lai tas nodek.
- Vaimen, pat visniecīgākās nepatikšanas var izskanēt ziņās pa visu valsti, - Hazēliuss aizrādīja. - Šāda publicitāte mums patlaban nav vajadzīga.
Fords stingri lūkojās Hazēliusā.
- Jūs esat ierakušies šeit, galdkalnā, izstrādājat slepenu projektu valsts uzdevumā un izvairāties no jebkādas saskarsmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Pilnīgi dabiski, ka tas raisa nevalodas un aizdomas. Ko gan citu jūs gaidījāt?
Tas izskanēja asāk, nekā bija paredzēts. Zinātnieki blenza uz Fordu tā, it kā viņš būtu nolādējis mācītāju. Taču, kad Hazēliuss atslāba, arī telpā valdošais saspringums izplēnēja.
- Labs ir, pieņemsim, ka šāds pārmetums ir pelnīts. Ja godīgi, tad godīgi. Iespējams, mēs tiešām šo jautājumu neesam nokārtojuši, kā pienāktos. Tad nu tā… Kāds ir mūsu nākamais gājiens?
- Es došos draudzīgi aprunāties ar vietējās navahu kopienas prezidentu Blūgepā un pamēģināšu saorganizēt tikšanos ar pilsētiņas iedzīvotājiem. Tajā piedalīsieties arī jūs.
- Ja vien varēšu atlicināt laiku.
- Baidos, jums nāksies to atlicināt.
Hazēliuss pavēcināja ar roku.
- Kad pienāks laiks, tad domāsim.
- Un es gribētu šodien ņemt līdzi kādu zinātnieku.
- Vai jums padomā kāds konkrēti?
- Keita Mersera.
Hazēliuss paraudzījās apkārt.
- Keita? Tev šodien nekas nav darāms, vai ne?
Keitai piesarka vaigi.
- Esmu aizņemta.
- Ja Keitai nav laika, es varu braukt, - piedāvājās Melisa Korkorana, smaidot atmezdama matus. - Es ar lielāko prieku kaut uz dažām stundām notišos no šā nolāpītā galdkalna.
Fords žigli paskatījās vispirms uz Keitu, tad uz Korkoranu. Viņam trūka drosmes paskaidrot, ka nebūtu vēlams ierasdes Blūgepā ar sešas pēdas garu, zilacainu, gaišmatainu seksbumbu. Keitas tumšie mati un daļēji aziādskie vaibsti vismaz padarīja viņu daudzmaz līdzīgu indiāņiem.
- Vai tev nudien ir tik daudz darba, Keita? - Hazēliuss apvaicājās. - Tu apliecināji, ka jaunās melnā cauruma aplēses ir gandrīz pabeigtas. Šis uzdevums ir svarīgs, un tu taču esi direktora asistente.
Keita veltīja Korkoranai neizdibināmu skadenu. Korkorana atbildēja ar saltu sejas izteiksmi.
- Droši vien varu pabeigt aprēķinus vēlāk, - Keita piekāpās.
- Lieliski, - Fords sacīja. - Pēc stundas piebraukšu pie tavas mājiņas džipu.
Viņš devās uz durvīm, savādā kārtā juzdamies pacilāts.
Ejot garām Korkoranai, Keita pagriezās un iesānis pavīpsnāja.
- Nākamreiz, - viņa solīja.
16
ATGRIEZIES MĀJIŅĀ, FORDS AIZSLĒDZA durvis, ienesa portfeli guļamistabā, aizvilka aizkarus un pa satelīttālruni sazvanīja Lokvudu.
- Sveicināti, Vaimen. Vai ir kādi jaunumi?
- Vai zināt programminženieri Pīteru Volkonski?
-Jā.
- Viņš vakar vakara pazudis. Automašīnas nav, un viņš esot savācis līdzi arī savas drēbes. Lūdzu, noskaidrojiet, vai viņš ir kaut kur uzradies vai sazinājies ar kādu.
- Pamēģināsim.
- Man tas jāzina pēc iespējas drīzāk.
- Tikko uzzināšu, tūdaļ pat piezvanīšu jums.
- Vēl daži jautājumi.
- Kādi?
- Maikla Cečīni dosjē vēsta, ka viņš pusaudža gados biedrojies ar kādu sektu. Gribētos noskaidrot sīkāk.
- Tiks izdarīts. Vēl kas?
- Reja Čena. Viņa šķiet… Kā lai pasaka? Pārāk normāla.
- Tas īsti nav jautājums.
- Izpētiet viņas pagātni, izdibiniet, vai tur neslēpjas kāda dīvainība.
Pēc desmit minūtēm iemirgojās zvana lampiņa. Fords nospieda sarunas sākšanas pogu, un klausulē ieskanējās Lokvuda balss, jūtami saspringtāka.
- Saistībā ar Volkonski - mēs sazinājāmies ar viņa sievu un kolēģiem no Brukheivenas. Neviens neko nezina. Jūs sakāt, viņš aizlaidies vakar vakarā? Cikos?
- Es teiktu, ka apmēram deviņos.
- Mēs izsludināsim oficiālu viņa meklēšanu, norādīsim auto un tā numura zīmi. Līdz viņa mājām Ņujorkas pavalsti ir četrdesmit stundu brauciens. Ja viņš dodas mājās, mēs viņu atradīsim. Vai kas atgadījies?
- Es vakar ar Volkonski saskrējos uz ceļa. Viņš bija pavadījis visu nakti pie "Izabellas" un bija manāmi iedzēris. Tēloja, ka jūtas līksms un pacilāts. Viņš man teica: " Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi." Tiesa, izskatījās tieši otrādi - nekas nebija labi.
- Vai jums ir kāda nojausma, ko krievs ar to bija gribējis teikt?
-Nē.
- Gribu, lai pārmeklējat viņa dzīvesvietu.
Fords pasvārstījās.
- Izdarīšu to šonakt.
Vīrietis nolika klausuli un pavērās uz papelēm, kas auga aiz loga. Melošana, okšķerēšana, krāpšana, tagad ari ielaušanās. Jauks sākums pirmajam gadam pēc iznākšanas no klostera.
17
FORDAM PIETIKA VIENREIZ PĀRLAIST skatienu Blūgepai, lai rastos skaidrība par to. Ciematiņš atradās putekļainā ielejā klinšu gredzena un nokaltušu priežu pelēko skeletu ielenkumā. Tam cauri sdepās daži zemes ceļi, kas ciemata vidū krustojās. Pats krustojums un visi ceļi simts jardu attālumā no tā bija asfaltēti. Turpat bija degvielas uzpildes stacija, celta no izdedžu betona klučiem apdedzinātu ķieģeļu krāsā, un lauku veikaliņš ar ieplaisājušu loga stiklu. Aiz degvielas uzpildes stacijas, dzeloņstiepļu žogā ieķērušies kā karogi, plīkšķēja plastmasas iepirkumu maisiņi. Blakus veikaliņam atradās neliela skolas ēka, ko ieskāva drāšu žogs. Uz austrumiem un ziemeļiem no tās sarkanajā zemē precīzā simetrijā divās rindās bija izkārtotas valsts celtas un apmaksātas mājas.