Lūpas kodīdama, viņa blenza vīrietī un tad pagriezās pret logu. Klusējot viņi brauca pa Renesceļu un pa garo melnā asfalta lenti devās uz projekta "Izabella" pusi.
Pusceļā galdkalna vidū Fords palēnināja gaitu un, acis samie- dzis, vērās uz priekšu.
- Kas atkal?
- Diezgan paprāvs klijānu bariņš.
- Nu un?
Viņš apstādināja auto un rādīja.
- Skaties! Svaigas riepu pēdas, kas ved nost no ceļa uz rietumu pusi - aptuveni maitasputnu bara virzienā.
Viņa pat nepaskatījās.
- Es aiziešu palūkoties.
- Forši. Es jau tā tagad pusi nakts sēdēšu un veikšu aprēķinus.
Viņš atstāja auto kadiķa paēnā un, apaviem čirkstot uz sakaltušās zemes, sekoja riepu nospiedumu sliedei. Zeme joprojām bija sakarsusi, no tās iztvaikoja dienas laikā uzsūktā versme. Tālumā aizlavījās koijots, kaut ko turēdams mutē.
Pēc desmit minūtēm Fords nonāca pie dziļas, šauras izžuvušas upes gultnes un paskatījās lejup. Gravas dibenā uz jumta gulēja automašīna. Nokaltušajā Kalifornijas priedē bija satupušies klijāni un gaidīja. Pa izbirušo priekšējo stiklu cits koijots bija pabāzis mašīnā galvu, tas rausdja un vilka. Ieraudzījis cilvēku, tas palaida vaļā guvumu un, izkāris asiņainu mēli, aizlaidās prom.
Fords nokāpa pa smilšakmens krauju pie auto, elpodams caur degunam priekšā pieliktu kreklu; nāves smaka, kas jaucās ar spēcīgu benzīna smārdu, bija tik tikko paciešama. Plīkšķinādami spārnus, klijāni nekārtīgā barā pacēlās gaisā. Viņš pieliecās un ieskatījās pussadragātajā salonā.
Sēdeklī uz sāniem bija iespiests līķis. Tam nebija ne acu, ne lūpu. Rokai, kas bija izslīdējusi pa logu, bija noplēsta miesa un trūka plaukstas. Lai arī sapostītu, mirušo varēja pazīt.
Volkonskis.
Fords stāvēja nekustīgi un izpētīja visu, ko vien varēja saskatīt. Tad lēni atkāpās, pieraudzīdams, lai pēc iespējas nekam nepieskartos, un rāpās augšup pa nogāzi. Nonācis drošā attālumā, viņš vairākas reizes dziļi, lēni ieelpoja, ievilkdams plaušās svaigu gaisu, un rikšoja uz džipa pusi. Tālumā uz klints fona bija redzami abi koijoti, kas ķiukstēja un plēsās ap mīkstu gaļas gabalu.
Nonācis pie džipa, Fords iebāza galvu pa atvērto logu. Keitas sejā atspoguļojās aizvainojums.
- Tur ir Volkonskis, - viņš sacīja. - Man ļoti žēl, Keita… Viņš ir miris.
Viņa samirkšķināja acis un izdvesa:
- Mans Dievs… Tu droši zini?
Fords pamāja.
Viņai noraustījās lūpa.
-Avārija? - viņa aizsmakušā balsi izmocīja.
-Nē.
Norijis nelabumu, Fords izslidināja no bikšu aizmugurējās kabatas mobilo tālruni un sastādīja avārijas dienesta numuru.
18
LOKVUDS IEGĀJA OVĀLAJĀ KABINETĀ, nedzirdami sperdams soļus uz biezā paklāja. Kā allaž, atrazdamies tik tuvu vienai no šīs pasaules varas asīm, viņš jutās krietni saviļņots.
Savienoto Valstu prezidents, izstiepis roku, panācās pretī gar galdu un sveica apmeklētāju, kā politiķiem pierasts.
- Stenton! Prieks tevi redzēt. Kā klājas Betsijai un bērniem?
- Lieliski. Pateicos, prezidenta kungs.
Neatlaidis Lokvuda roku, prezidents satvēra viņu aiz apakšdelma un virzīja uz krēslu, kas atradās vistuvāk galdam. Lokvuds apsēdās un novietoja mapi uz ceļiem. Pa logiem, kas atradās austrumu pusē, bija redzams Baltā nama rožu dārzs, pār kuru slīga maigs vēlās vasaras mijkrēslis. Ienāca prezidenta štāba priekšnieks Rodžers Mortons un apsēdās otrajā krēslā, citā iespiedās prezidenta sekretāre Džina, gatavodamās veikt pierakstus vecmodīgi - stenografējot.
Kabinetā ienāca korpulents vīrietis tumši zilā uzvalkā un bez uzaicinājuma iekārtojās tuvākajā krēslā. Tas bija Gordons Gel- dons, prezidenta pārvēlēšanu kampaņas vadītājs. Lokvuds viņu neieredzēja. Patlaban šis cilvēks šķietami vienlaikus atradās visur - katrā tikšanās reizē. Nekas nenotika un nekas netika izlemts bez viņa svētības.
Prezidents atkal apsēdās savā krēslā aiz rakstāmgalda.
- Labs ir, Sten. Sāc tu.
- Jā, prezidenta kungs. - Lokvuds atvēra mapi. - Vai zināt televīzijas evaņģēlistu, vārdā Dons Speitss? Viņš vada Dievam vistuvāko draudzi Virdžīnijbīčā.
- Jūs domājat to tēvaini, ko pieķēra dupsējam divas prostitūtas?
Telpu pāršalca džentlmeniski spurdzieni. Prezidents, kurš agrāk dienvidu pavalstīs strādāja par tiesu advokātu, bija pazīstams ar saviem košajiem izteicieniem.
- Jā, ser, tas pats ir. Viņš savā svētdienas sprediķī kristīgajā kabeļtelevīzijā skāra projekta "Izabella" tēmu. Aizrāvās no sirds. Viņa argumenti balstījās uz to, ka valsts iztērējusi četrdesmit miljardus dolāru nodokļu maksātāju naudas ar nolūku apgāzt Pirmajā Mozus grāmatā rakstīto.
- Projektam "Izabella" nav ne mazākās saistības ar Pirmo Mozus grāmatu.
- Protams, nav. Nelaime tāda, ka viņa teiktais acīmredzot ir kritis auglīgā augsnē. Cik zinu, vairāku senatoru un kongresmeņu birojus pārplūdinājušas e-pasta vēstules un tālruņa zvani. Tie sasnieguši arī mūsu biroju. Atsaucība ir tik liela, ka var nākties sacerēt ari atbildes.
Prezidents pagriezās pret štāba priekšnieku.
- Vai arī mūsu birojā ir kas vērā ņemams, Rodžer?
- Pagaidām piereģistrēti teju divdesmit tūkstoši e-pasta vēstuļu, deviņdesmit seši procenti ir pret projektu.
- Divdesmit tūkstoši?
- Jā, ser.
Lokvuds aši palūkojās uz Geldonu. Viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas. Geldona taktika bija nogaidīt un runāt pēdējam. Lokvuds necieta cilvēkus, kuriem bija šāds paradums.
- Ir vērts norādīt, - Lokvuds ierunājās, - ka piecdesmit divi procenti amerikāņu netic evolūcijai. To vidū, kuri atzīst piesliešanos republikāņu partijai, tādu ir sešdesmit astoņi procenti. Uzbrukums "Izabellai" ir šādu cilvēku roku darbs. Te var sanākt ugunīga un nepatīkama cīņa.
- No kurienes jums šādi dati?
- No Gallup aptaujas.
Prezidents pašūpoja galvu.
- Apspriedīsim to sīkāk. Projektam "Izabella" ir vitāli svarīga loma Amerikas zinātnes un tehnoloģijas konkurētspējas veicināšanā pasaulē. Vairākus gadus vilkušies iepakaļ, mēs beidzot esam aizsteigušies priekšā Eiropai un Japānai. Projekts "Izabella" nāk par labu ekonomikai, nāk par labu izpētes un attīstības nozarei, kā arī uzņēmējdarbībai. Tas var atrisināt mūsu enerģijas vajadzības, likvidēt mūsu atkarību no Vidējo Austrumu naftas. Sten, par šo jautājumu izplati paziņojumu presei, sasauc preses konferenci, pataisi troksni. Neatstāsim to nepamanītu.
- Labi, prezidenta kungs.
Bija pienākusi Geldona kārta. Viņš pagrozīja tuklo stāvu krēslā.
- Ja no projekta "Izabella" pienāktu labas ziņas, mēs nebūtu tik vārīgi šajā jautājumā. - Viņš pagriezās pret Lokvudu. - Doktor Lokvud, vai varat pateikt, cik ilgā laikā tiks atrisināti tur sa- milzušie sarežģījumi?
- Nedēļas laikā vai ātrāk, - Lokvuds solīja. - Mēs esam ķērušies pie problēmu risināšanas, un viss rit lieliski.
- Nedēļa ir ilgs laiks, - Geldons gremzās. - Ņemot vērā, ka tāds Speitss jau dārdina kara bungas un ieeļļo pistoles.
Dzirdēdams šo nesaskanīgo metaforu, Lokvuds novaikstījās.
- Mister Geldon, varu jums apliecināt, ka mēs darām visu iespējamo.
Geldona resnais ģīmis noviļņojās.
- Viena nedēļa, - viņš ieteicās nosodošā toni.