Zinātnieki jau bija sanākuši, un visi deviņi saspringti gaidīja. Viņi izskatījās draņķīgi, un leitnantam radās nojausma, ka Vol- konska bojāeja nav vienīgais, kas nomāc šo grupiņu. To jau kādu laiku vajājušas nelaimes. Žēl, ka lietu pārņēmis Grirs. Viņš reiz bija labs aģents, līdz ar viņu gadījās tas, kas ar visiem pārējiem labajiem aģentiem, - viņu paaugstināja par īpašo atbildīgo aģentu un samaitāja, liekot lielāko daļu laika pavadīt, pārvietojot papīrus no viena punkta uz citu.
- Labs vakars, ļautiņi, - sanākušos uzrunāja Grirs un noņēma tumšās saulesbrilles, pazibinādams brīdinošu skatienu Biam un likdams indiānim sekot viņa paraugam.
Tomēr Bia nepaklausīja. Indiānim nepadka, ja viņu pamāca. Tāda iezīme viņam piemitusi no sākta gala - ģimenes iedzimtība. Pat viņa uzvārds - Bia - radās tāpēc, ka, nosūtīdams mazdēlu internātskolā, viņa vectēvs atteicās nosaukt īsto uzvārdu. Tāpēc dokumentos ierakstīja uzvārdu Bia - indiāņu lietu biroja abreviatūra [4] . Daudzi citi navahi bija rīkojušies līdzīgi, un Bia rezervātā bija kļuvis par pierastu uzvārdu. Viņš ar to lepojās. Visiem Biām, lai ari viņi nebija radinieki, piemita kāda kopīga raksturīga īpašība - nepatika pret tiem, kas izturējās pret viņiem valdonīgi.
- Izrunāsim visu, cik ātri varēsim, - Grirs ierosināja. - Visi pēc kārtas, alfabētiskā secībā.
- Vai izmeklēšanai jau ir kādi panākumi? - Hazēliuss taujāja.
- Mazliet ir, - Grīrs atzina.
- Vai doktors Volkonskis dka noslepkavots?
Bia gaidīja Grira atbildi. Veld. Uz šo jautājumu viņi meklēja atbildi jau no paša sākuma, taču vēl bija jāizskata tiesu medicīnas laboratorijas analīžu rezultāti. Jāpagaida medicīnas eksperta atzinums. To visu kārto Flagstafā. Bia šaubījās, vai redzēs ko vairāk par kopsavilkumu. Viņš bija iekļauts izmeklēšanas vienībā tikai tālab, ka FIB kādam birokrātam bija vajadzīgs aizpildīt tukšu lauciņu veidlapā par pierādījumu, ka lietā izmeklētāji "sastrādājušies" - kā mēdza izteikties FIB - ar cilts policiju.
Bia sev atzina, ka viņam tikpat nav nekādas intereses par šo lietu. Te nebija iesaistīti viņa tautieši.
- Melisa Korkorana, - Grirs izsauca.
Piecēlās sportiska gaišmate, kas drīzāk atgādināja tenisa profesionāli, nevis zinātnieci.
Bia sekoja viņiem līdzi bibliotēkā, kur Alvarezs sakārtoja galdu un dažus krēslus un uzstādīja digitālo diktofonu. Jautājumus uzdeva Grīrs un Alvarezs, Bia klausījās un pierakstīja. Iztaujāšana ritēja raiti, nopratināmie ātri cits citu nomainīja. Nepagāja ilgs laiks, kad sāka rindoties vienādas tēzes - visi pārcietuši lielu stresu, projekts neritēja tā, kā plānots, Volkonskis bijis viegli uzbudināms tips, viņš šīs nebūšanas uztvēris īpaši smagi, sācis dzert, un bija aizdomas, ka lietojis arī narkotikas. Korkorana pastāstīja, ka viennakt viņš klauvējies pie viņas durvīm, piedāvādamies ar sievieti pārgulēt. Projekta psihologs Iness pieminēja noslēgtos darba un dzīves apstākļus, stāstīja, ka Volkonskis bijis depresijā, bet to allaž noliedzis. Vecākais izlūkošanas virsnieks Vordlo klāstīja, ka krievs uzvedies ekscentriski un nereti pārkāpis drošības noteikumus.
To visu jau apstiprināja Volkonska dzīvesvietas pārmeklēšana - piedrazotajā namiņā bija atrastas gan tukšas degvīna pudeles, gan metamfetamīna pulvera pēdas piestā un uz miezera, pārpildīti pelnutrauki un kaudzēm pornogrāfisku DVD.
Zinātnieku stāstītais bija līdzīgs un ticams, tomēr bija gana daudz pretrunu, lai varētu secināt, ka liecības nav savā starpā saskaņotas. Strādādams rezervātā, Bia bija redzējis krietni daudz pašnāvību, un šis gadījums likās samērā vienkāršs un viegli atrisināms - miera nedeva vienīgi daži aspekti. Nav viegli iešaut sev galvā un vienlaikus ieripināt auto gravā. Tomēr slepkava katrā ziņā būtu pielaidis autiņam uguni. Ja vien viņam netrūka prāta. Ne jau visiem slepkavām tā pietika.
Bia pakratīja galvu. Jāklausās, nevis jādomā. Tas bija viņa nelāgākais paradums.
Pusdeviņos Grirs bija iztaujāšanu pabeidzis. Hazēliuss pavadīja izmeklētājus līdz durvīm. Tajā brīdī Bia, kurš visu šo laiku bija klusējis kā ūdeni mutē ieņēmis, apstājās, noņēma saulesbrilles un pabakstīja tās ar īkšķa nagu.
- Man ir jautājums, doktor Hazēlius.
-Jā?
- Jus minējāt, ka visi, esat pamahga stresa, ari bojagajušais Volkonskis esot no tā cietis. Kas tam par iemeslu?
- Tas tamdēļ, ka esam uzbūvējuši iekārtu, kas izmaksāja četrdesmit miljardus dolāru, - Hazēliuss mierīgi atbildēja, - un vēl aizvien nevaram piedabūt to sasodīto aparātu darboties. - Viņš pasmaidīja. - Vai šāda atbilde jūs apmierina, leitnant?
- Pateicos, jā. Ak… vēl viens jautājums, ja neiebilstat.
- Leitnant, - iejaucās Grīrs, - vai jums nešķiet, ka mēs esam aptvēruši gana plašu jautājumu loku?
Bia palaida iebildumu gar ausīm.
- Vai jūs nolīgsiet citu zinātnieku, kas uzņemsies mistera Volkonska pienākumus?
īss klusuma brīdis, kam sekoja atbilde.
- Nē. Tos savā starpā sadalīsim mēs ar Reju Čenu.
Bia uzslidināja uz acīm saulesbrilles un pagriezās uz prom- iešanu. Šajā lietā kaut kas likās aizdomīgs, taču, nolāpīts, viņš nekādi nevarēja tikt gudrs, kas tieši šķita šaubīgs.
21
TRIJOS NAKTĪ FORDS PIESARDZĪGI, gausi atvēra sava namiņa sētas puses durvis un ar mugursomu plecos izslīdēja tumsā. Debesis bija zvaigžņu piebārsdtas. Tālumā spalgi iekvankstē- jās koijoti, bet ātri apklusa. Spīdēja gandrīz apaļš pilnmēness, un tuksneša augsdenes gaiss bija tik dzidrs, ka tā gaisma katru sīkumu uz zemes iekrāsoja sudrabainā tonī. Skaista nakts, nodomāja Fords. Žēl, ka nav laika papriecet acis.
Viņš pārlaida skatienu nelielajai apmetnei. Pārējie namiņi grima tumsā, vienīgi pašā pēdējā mājiņā - Hazēliusa miteklī - ieloka galā cauri guļamistabas aizkariem spiedās dzeltenīga gaisma.
Volkonska namiņš atradās ceturtdaļjUdzes attālumā uz otru pusi.
Fords pāršāvās pāri mēness gaismas pielietajam pagalmam un ieskrēja papeļu mestajā paēnā. Te viņš virzījās uz priekšu lēni, izvairīdamies no gaismas apspīdētiem laukumiņiem, līdz nonāca pie Volkonska mājas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, taču neko aizdomīgu neredzēja un nedzirdēja.
Ieslīdējis aiz mājas, Fords pieplaka ēnās grimstošajai aizmugures sienai pie sētas durvīm. Tās bija aizzīmogotas ar policijas nozieguma vietas dzelteno lend. Parakājies mugursomā, Fords izvilka kazādas cimdus un nazi, tad paraustīja durvju rokturi. Tās, protams, bija aizslēgtas. Viņš aši apsvēra sekas, kādas var būt zīmoga uzlaušanai, un nosprieda, ka noziegums ir tā vērts.
Vīrietis pārgrieza lenti, izņēma no somas roku dvieli, aptina to ap akmeni, tad cieši un neatlaidīgi spieda to pie stikla, līdz tas ieplaisāja. Izlasījis dažas asās lauskas, viņš iebāza roku iekšā, atslēdza durvis un ieslīdēja mājā.
Nāsīs uzreiz iesitās Volkonska izmisuma smārds - sastāvējušos cigarešu un marihuānas dūmu, lēta grādīgā, vārītu sīpolu un kodīgas cepamās eļļas dvaku maisījums. Viņš izņēma no somas LED kabatas lukturīti un pavirzīja gaismas staru apkārt, turēdams to zemu. Virtuvē valdīja milzīga nekārtība. Ceptus kāpostus un mazītiņus piparus, kas tur, visticamāk, bija atradušies dienām ilgi, klāja zaļpelēka pelējuma kārta. Atkritumu kastē ar kaudzi bija sabāztas alus pudeles un mazās degvīna pudelītes. Dažas bija sašķīdušas uz flīžu grīdas, un lauskas saslaucītas stūrī.