- Visi bija ciet.
- Un gaisa kondicionētājs bija ieslēgts?
-Jā.
- Durvis aizslēgtas?
-Jā, tieši tā.
- Atslēgas bija aizdedzē?
-Jā.
- Vai uz doktora Volkonska labās rokas ir atrastas šaujampulvera pēdas?
Klusuma bridis.
- Analīžu rezultāti vēl nav saņemti, - Grīrs paskaidroja.
- Paldies.
Fords apzinājās šo jautājumu nozīmīgumu, un bija skaidrs, ka arī Grīrs to sapratis. Kamēr aģenti vienā rindā izgāja no telpas, maltīte turpinājās saspringtā klusumā. Gaisā šķita virmojam neviena skaļi nepateiktais vārds "pašnāvība".
Kad maltīte beidzās, Hazēliuss piecēlās kājās.
- Gribu pateikt dažus vārdus. - Gurdais skatiens pārslīdēja telpai. - Zinu, ka visi esat ļod satriekti, un es jūtos tāpat.
Ļaudis neveikli saminstinājās, sakustējās. Fords palūkojās uz Keitu. Viņa izskatījās vēl ļaunāk - sieviete nepārprotami bija bēdu sagrauzta.
- Visiem zināmu iemeslu dēļ neveiksmes, kas vajāja "Izabellu", visvairāk gūlās uz Pītera pleciem. Viņš pielika pārcilvēciskas pūles, lai izlabotu kļūmes "Izabellas" programmatūrā. Es pieņemu, ka vienā brīdī viņš neizturēja. Viņa piemiņai es vēlētos nolasīt dažas Džona Kītsa rindiņas par atklājumu transcendentālo dabu.
Viņš citēja no galvas:
Tai brīdī tā kā debess pētnieks jutos es,
kas acu priekšā jaunu sauli redz.
Kā staltais Kortess, kas no Darriena virsotnes
Ērgļa acīm Kluso okeānu skata.
Ij vecs, ij jauns, tā biedri, braukuši no tālienes,
tai skatā lūkojas, ko redzējis vien rets.
Hazēliuss brīdi klusēja. Tad pacēla galvu.
- Esmu to jau agrāk teicis - neviens kaut cik vērtīgs atklājums nerodas vieglā ceļā. ļebkurš dižs nezināmā pētījums ir gan fiziski, gan psiholoģiski bīstams. Pietiek atsaukt atmiņā kaut vai Ma- gelāna ceļojumu apkārt pasaulei vai kapteiņa Kuka Antarktikas atklāšanu. Pietiek atcerēties Apollo kosmosa apgūšanas programmu un vairākkārt izmantojamos kosmosa kuģus. Vakar viens no mūsu biedriem nav pārcietis pētījumu grūtības. Lai kā noslēgsies izmeklēšana - tiesa, domāju, daudziem nav šaubu par tās gaitu, - es allaž uzskadšu Pīteru par varoni.
Viņš apklusa - aizkustinājums bija aizžņaudzis kaklu. Pēc brīža Hazēliuss nokrekšķinājās.
- Nākamreiz "Izabellu" palaidīsim rit pusdienlaikā. Jūs zināt, kas darāms. Tie, kuri vēl nebūs kalna iekšienē, pusdivpadsmitos pulcējas šeit, atpūtas telpā, un dodas turp visi kopā. Bez piecpadsmit minūtēm divpadsmitos bunkura durvis aizvērsies un tiks slēgtas. Šoreiz, dāmas un kungi, es zvēru - mēs kā staltais Kortess raudzīsimies pāri Klusajam okeānam.
Balsī ieskanējās kvēle, kas Fordu pārsteidza. Tāda parasti piemīt īsteni ticīgajiem.
24
TAJĀ PAŠĀ RĪTĀ CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ieslīdēja sava biroja krēslā, nospieda sviru, pieregulēdams atzveltnes apakšējo daļu, un pabīdīja citas sviras, lai iekārtotos ērtāk. Viņš jutās labi. Projekts "Izabella" bija izrādījies ārkārtīgi aktuāls temats. Un tas piederēja viņam. Tas bija viņa temats. Nauda plūda kā pa reni, un ziedojumu tālruņu līnijas bija grūd sazvanāmas. Tagad bija svarīgi izprātot, kā šo tematu virzīt tālāk piektdienas vakara kristīgajā sarunu šovā "Amerikas apaļais galds". Sprediķī varēja spēlēt uz emocijām, varēja spļaut uguni un sēru. Turpretim "Amerikas apaļais galds" iedarbojās smadzeņu līmenī. Tā bija iecienīta pārraide, un tai vajadzīgi skaidri fakti, kuru viņam bija pavisam maz, vienīgi tie, kas sagrābstīd no pašas "Izabellas" interneta vietnes. Speitss jau bija nomainījis iepriekš pieteiktos raidījuma viesus un atradis fiziķi, kas varēja izteikties par projektu "Izabella". Taču ar to bija par maz - viņam nepieciešams pārsteigums.
Asistents ienāca ar rīta mapi.
- Jūsu prasītās e-pasta vēstules, svēto tēv. Ziņas. Grafiks. - Vīrietis ierastām kustībām nesteidzīgi novietoja mapes citu citai blakus uz galda.
- Kur mana kafija?
Ienāca sekretāre.
- Labrīt, svēto tēv! - viņa gaiši sveicināja. Uzkasītie gaišie mati viļņojās un mirguļoja rīta saulē. Viņa nolika paplāti mācītājam priekšā - uz tās bija sudraba tējkanna, krūzīte, cukurtrauks, krējuma trauciņš, viens Mrs. Fields makadāmiju riekstu cepums un avīze Virginia Beach Daihj Press.
- Kad iesi prom, aizver durvis.
Iestājās miers un rāmums. Speitss ielēja sev tasīti kafijas, atgāzās krēslā, pielika tasīti pie lūpām un iedzēra pirmo rūgto, tīkamo malku. Viņš paturēja dzērienu mutē, norija, izpūta elpu, nolika tasīti uz galda un paņēma e-pasta vēstuļu mapi. Čārlzs ar trim palīgiem ik dienu izšķiroja tūkstošiem e-pasta vēstuļu un izvēlējās tās, kuru autori bija ziedojuši vai šķita gatavi ziedot tik daudz, lai būtu "tūkstoš lūgšanu" cienīgi, kā arī politiķus un uzņēmējus, ar kuriem bija jāuztur attiecības. Tagad uz galda bija viņu darba rezultāts - uz šīm vēstulēm nepieciešama paša rakstīta atbilde, parasti pateicība par ziedojumu vai lūgums ziedot.
Speitss paņēma pirmo lapu no kaudzītes, ātri pārlasīja tekstu, uzkricelēja atbildi, nolika lapu malā, paņēma nākamo. Šādi viņš izskatīja visu kaudzi.
Pēc piecpadsmit minūtēm viņš nonāca pie vēstules, kuru Čārlzs bija atzīmējis, pielipinādams lapiņu ar uzrakstu "Izskatās intriģējoši".
Paskrubinājis cepumu, Speitss izlasīja vēstuli.
Cienīgtēv Speits,
esiet sveicināts Kristus vārdā, ļums raksta sludinātājs Rass Edijs no Tavā Vārdā pulcētās misijas, kas atrodas Blūgepā Arizonas pavalstī. Es nesu prieka vēsti navahu zemē kopš 1999. gada, kad dibināju šo misiju. Tā ir diezgan maza - vaļsirdīgi sakot, es darbojos viens.
fūsu sprediķis par projektu "Izabella" patiesi aizskāris mūs vārīgā vietā, svēto tēv. Pateikšu, kāpēc. "Izabella" ir mums kaimiņos - tā atrodas Sarkanajā galdkalnā turpat blakus, un, rakstot šīs rindas, es to redzu pa logu. Draudze par to man
piestāstījusi pilnas ausis. Klīst nejaukas baumas, patiešām nejaukas. Ļaudis ir iztrūcināti - viņus biedē tur, augšā, notiekošais.
Es neaizņemšu lieki Jūsu laiku, svēto tēv - tikai vēlos pateikties par Jūsu cīņu ticības vārdā un brīdinājumu visas pasaules kristiešiem par šo bezdievīgo mašīnu, kas ierīkota tuksnesī. Tā turpiniet!
Kristus vārdā, sludinātājs Rass Edijs Tavā Vārdā pulcētā misija Blūgepa, Arizona
Speitss izlasīja e-pasta vēstuli divas reizes. Viņš iztukšoja kafijas krūzīti, nolika to uz paplātes, uzspieda pēdējai cepuma dru- pačai īkšķi un nolaizīja. Tad atlaidās krēslā un iegrima domās. Arizonā ir piecpadsmit pāri septiņiem. Lauku mācītāji mostas agri, vai ne?
Viņš paņēma klausuli un sastādīja e-pasta vēstules beigās norādīto tālruņa numuru. Klausulē vairākas reizes nopīkstēja signāls, līdz atskanēja spalga, smalka balss.
- Runā mācītājs Rass.
- Ā, Ras! Te cienīgtēvs Dons Speitss no Dievam vistuvākās draudzes Virdžīnijbīčā. Kā jums klājas, mācītāj?
- Visumā labi, pateicos. - Balsi iekrāsoja šaubas, pat neuzticība. - Kas jūs īsti esat?
- Cienīgtēvs Dons Speitss! Dievam vistuvākā draudze!
- Ak tā! Cienīgtēvs Speitss! Tik tiešām pārsteigums. Jūs laikam esat saņēmis manu e-pasta vēstuli.
- Esmu gan. Tā bija visnotaļ interesanta.
- Paldies, cienīgtēv.
- Lūdzu, sauciet mani par Donu. Spriežu, ka jūsu atrašanās vieta - tik tuvu šai iekārtai, šim zinātniskajam eksperimentam - varētu būt Dieva sūtīts pavērsiens.