- Kāpēc tas nosaukts par "Izabellu"?
- Tā to nodevēja galvenais inženieris Dolbijs, projektēšanas vienības vadītājs. Iesauka pielipa - skan krietni jaukāk nekā oficiālais nosaukums SESII. Iespējams, par Izabellu sauc viņa draudzeni vai kādu citu tuvu sievieti.
- Jūs pieminējāt vecāko izlūkdienesta virsnieku. Kāda ir viņa pagātne?
- Sauc viņu Tonijs Vordlo. Bijušais īpašo uzdevumu vienības kaujinieks, ar izcilību nodienējis Afganistānā, tad pievienojies Enerģētikas departamenta Izlūkdatu dienestam. Pirmšķirīgs darbinieks.
Fords brīdi padomāja un ierunājās:
- Es tomēr neesmu pārliecināts, Sten - kas īsti liek domāt, ka jums nestāsta patiesību? Varbūt projektu patiešām piemeklējušas visas tās nelaimes.
- Vaimen, man pieder vislabāk noregulētais sliktu smaku mērītājs šajā pilsētā, un es jums saku - no Arizonas vis neplūst nekāds Chatiel Nr. 5. - Viņš paliecās uz priekšu. - Kongresmeņi abās pusēs jau asina garos dunčus. Pirmajā raundā viņi zaudēja. Un tagad jūt, ka tuvojas otrais.
- Tipiskas Vašingtonas izdarības - vispirms uzbūvēt iekārtu par četrdesmit miljardiem dolāru un tad nogriezt tai ekspluatācijas budžetu.
- Tur jums taisnība, Vaimen. Vienīgā šīs pilsētas konstante ir tās tieksme uz plānprātību. Jūsu uzdevums ir izdibināt, kas īsti tur notiek, un ziņot man personiski. Tas ari viss. Nesāciet rīkoties uz savu roku. Tālāk mēs darbosimies šepat.
Viņš piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes kaudzīti dosjē un noplaukšķināja uz galda blakus tālrunim. - Katrā ir informācija par vienu zinātnieku. Slimību vēstures, psiholoģiskie testi, reliģiskā pārliecība, pat sānsoļi. - Viņš skumji pasmaidīja. -Tās apkopojusi Nacionālā drošības pārvalde, un jūs pats zināt, cik apskaužami rūpīgi tā strādā.
Fords paņēma vienu dosjē no kaudzītes un atvēra to. Viņam pretī raudzījās pie lapas piesprausta Gregorija Norta Hazēliusa fotogrāfija. Vīrieša spoži zilajās acīs zaigoja mīklains, uzjautrināts skatiens.
- Hazēliuss… Jūs esat ar viņu pazīstams personiski?
- Jā, - Lokvuds pieklusināja balsi. - Un es gribu jūs… brīdināt saistībā ar viņu.
-Kā tā?
- Viņam piemīt paradums koncentrēties uz kādu, apžilbināt šo cilvēku, likt viņam justies īpašam. Viņa prāts kūsā ar tādu neaptveramu intensitāti, ka, šķiet, apbur cilvēkus. Pat viņa visnevērīgākie izteicieni liekas slēptu nozīmju piesātināti. Esmu redzējis, kā viņš norāda uz pavisam parastu, ķērpjiem noaugušu akmeni un uzbur neikdienišķu, brīnumu pārpilnu stāstu par to. Viņš apber sarunu biedru ar uzmanības apliecinājumiem, izturas pret to kā pret svarīgāko cilvēku pasaulē. Atstātais iespaids ir neatvairāms - dosjē tādu nav iespējams atainot. Varbūt izklausīsies ērmīgi, taču tas, kā viņš piesaista, pievelk, atbrīvo no dzīves prozas… Līdzīgas sajūtas piedzīvo iemīloties. Lai to pilnībā saprastu, tas ir jāpieredz pašam. Laikus brīdināt nozīmē apbruņot. Turieties no viņa pa gabalu.
Lokvuds apklusa un paskatījās uz Fordu. Klusumā no ielas ievijās slāpēta riepu kaukoņa, automašīnu signāltauru skaņas un balsu murdoņa. Fords aizlika rokas aiz galvas, saāķēja pirkstus kopā un pavērās pāri galdam uz Lokvudu.
- Parasti šādus gadījumus izmeklētu FIB vai Enerģētikas departamenta Izlūkdatu dienests. Kāpēc izvēlējāties mani?
- Vai tad tas nav skaidrs? Pēc diviem mēnešiem notiks prezidenta vēlēšanas. Prezidents vēlas šo lietu nokārtot pēc iespējas ātrāk, klusi, tā, lai nepaliek pēdas. Viņam svarīgākais ir izmeklēšanas ātrums un uzticamība. Ja šo lietu salaidīsiet grīstē, mēs iz- liksimies, ka jūs nepazīstam. Arī tad, ja uzticēto paveiksiet godam, mēs izliksimies, ka jūs nepazīstam.
-Jā, bet kāpēc konkrēti es? Man ir bakalaura grāds antropoloģijā, un tas arī ir viss.
- Jums ir nepieciešamā pieredze - antropoloģija, datori, darbošanās C1P. - Lokvuds izņēma no kaudzītes kādu dosjē. - Jums ir vēl kāda vērtīga īpašība.
Fordam pēkšņā balss toņa maiņa nepatika.
- Un tā būtu?
Lokvuds pastūma mapi pāri galdam, Fords to atvēra un blenza uz fotogrāfiju, kas bija piestiprināta pie iekšējā vāka. Tajā bija redzama smaidoša sieviete ar spīdīgiem, tumšiem matiem un sarkanbrūnām acīm.
Viņš aizcirta mapi, pagrūda to Lokvudam un piecēlās prom- iešanai.
-Jūs ataicinājāt mani svētdienas rītā, lai izstrādātu šādu viltību? Diemžēl es nejaucu darbu ar personisko dzīvi.
- Par vēlu atteikties.
Salts smaids.
- Jūs aizkavēsiet mani iziet no šīs telpas?
- Jūs agrāk strādājat CIP, Vaimen. Jūs zināt, uz ko mēs esam spējīgi.
Fords paspēra soli uz priekšu, pieiedams ļoti tuvu Lokvudam un runādams ar viņu no augšas.
- Es jau drebu un trīcu.
Padomnieks zinātniskajos jautājumus pacēla galvu, salika rokas sev priekšā un viegli pasmīnēja.
- Vaimen, es atvainojos. Tas bija muļķīgi teikts. Lai nu kam, bet jums vajadzētu apjaust projekta "Izabella" nozīmīgumu. Tas pavērs durvis mūsu izpratnei par Visumu. Par tā radīšanas brīdi. Tas var sagādāt mums neizsmeļamus bezoglekļa enerģijas krājumus. Ja mēs šādus ieguldījumus noskalotu podā, visai Amerikas zinātnei tā būtu milzīga traģēdija. Lūdzu, piekrītiet mūsu piedāvājumam - ja ne prezidenta vai manis dēļ, tad vismaz savas valsts dēļ. Vaļsirdīgi runājot, "Izabella" ir labākais šīs prezidenta administrācijas veikums. Tas ir mūsu mantojums. Kad beigsies un izčākstēs visi politiskie trokšņi un niknums, paliks tikai viens, kā dēļ ir vērts pacensties. - Viņš no jauna pastūma mapi Fordam. - Viņa ir "Izabellas" direktora asistente. Trīsdesmit piecus gadus veca, Stenfordā iegūts zinātniskais grāds, stīgu teorijas speciāliste. Jūsu attiecības ir dziļā, dziļā pagātnē. Esmu ar viņu pazīstams. Ģeniāla, absolūti profesionāla, nav precējusies, taču es nedomāju, ka tas būtu svarīgi. Viņa ir kā ieejas durvis šajā projektā, draugs, sarunu biedrs. Tas arī viss.
- Tas ir - kāds, no kura izdabūt informāciju.
- Uz spēles likts svarīgākais zinātniskais eksperiments cilvēces vēsturē. - Viņš pasita ar pirkstiem pa mapi un pacēla galvu pret Fordu. - Nu?
Ieskatījies Lokvudam sejā, Fords ar acs kaktiņu pamanīja, ka viņa kreisās rokas pirksti nervozi paijā oli, kas atradās uz rakstāmgalda.
Lokvuds sekoja viņa skatienam un kaunīgi pasmaidīja, it kā pieķerts.
-Šis?
Fords pēkšņi pamanīja Lokvuda acīs piesardzīgu skatienu.
- Kas tas ir?
- Mans laimes akmens.
- Vai drīkstu to apskatīt?
Lokvuds negribīgi pasniedza akmentiņu Fordam. Viņš to apgrieza un ieraudzīja otrā pusē mazu trilobīta fosilijas iespiedumu.
- Interesanti. Vai tam ir kāda īpaša nozīme?
Lokvuds šķita vilcināmies. - Mans dvīņubrālis to uzgāja vasarā, kad mums bija deviņi gadi, un uzdāvināja man. ŠI fosilija noteica manu turpmāko dzīves ceļa virzību uz zinātni. Viņš… pēc dažām nedēļām noslīka.
Fords pagrozīja akmentiņu pirkstos - tas gadu gaitā, viļāts pa rokām, bija noslīpēts gluds. Viņš bija atradis šā cilvēka iekšējo būtību, un gluži negaidīti viņam tā iepatikās.
- Man nudien ir vajadzīgs, lai jūs, Vaimen, uzņematies šo uzdevumu.