- Ārprāts! - Vordlo izsaucās, acīm redzama riebuma pārņemts.
Lai ari karavīra apšaudīts, trakojošais bars ielenca helikopteru aizvien ciešākā lokā, raidot pret to atbildes uguni, un lodes, šķiezdamas dzirksteles, atlēca no lidaparāta bruņām.
Jūs esat pravieši, kas ved pasauli uz nākotni. Kādu nākotni jūs izvēlēsieties? Jūsu rokās ir atslēga…
Fords vēroja, ka no pūļa izlido pusducis Molotova kokteiļu un sašķīst pret helikoptera sāniem. Uguns šāvās augšup, aprijot rotora lāpstiņas. Aizdegās degvielas padeves caurulīte, un lidaparāts ar skaļu būkšķi uzsprāga. Naksnīgajās debesīs uz brīdi pasvārstījās uguns bumba, uz asfalta nolija atlūzu lietus un uguns šļakatas, liesmojošajai degvielai šķīstot uz visām pusēm aizvien tālāk un tālāk. Pēc brīža no lidaparāta atliekām, rokas vicinādams un liesmu iedts, izlēca karavīrs, nogāzās uz asfalta un saļima.
-Jēzus! - Vordlo noelsās. - Viņi uzspridzināja helikopteru.
Hazēliuss nelikās dzirdam, visu uzmanību veltidams vizualizētā ja m.
- Ei, paskat te! - Vordlo sauca, bakstīdams ar pirkstu kādā ekrānā. - Pūlis jau ir pie bunkura durvīm! Tam padomā uzbrukt "Izabellai"! Tur slaktē karavīrus!
- Es slēdzu ārā "Izabellu"! - Dolbijs iesaucās.
- Nē! - Hazēliuss pieskrēja pie Dolbija, un abi bridi cīkstējās, taču šoreiz Dolbijs nebija pārsteigts nesagatavots un ātri vien nogrūda mazāko vīried uz grīdas. Tad viņš pagriezās pret tastatūru.
- Nobloķēta! "Izabella" ir nobloķēta! - viņš negaidīti iekliedzās. - Sistēma nepieņem izslēgšanas kodus!
- Kungs tētīt, mēs esam pagalam! - Iness izmocīja. - Mēs esam pagalam.
74
BĒRNIJS VULFS IERĀVĀS TITĀNA DURVJU ēnā aiz karavīriem. No augšas nepārtrauktā straumē bija nolaidušies cilvēki, un aizvien kuplākais pūlis atspieda viņus platformas dziļumā. Vai karavīriem jebkad bija nācies saskarties ar šādu situāciju, kad jāstājas pretim saviem taudešiem, nevaldāmam civiliedzīvotāju baram, kurā bija arī sievietes? Vājprāts. Kas šie par cilvēkiem? Adventistu sekta? Kukluksklana piekritēji? Uzbrucēji bija ģērbušies, kā nu kurais, un bruņojušies gan ar bisēm, gan ar nindzju metamajām zvaigznītēm. Daudzi vicināja uz ātru roku izgatavotus krustus un spiedās virsū karavīriem, kuriem vairs nebija kur atkāpties.
Visbeidzot Dērflers uzrunāja atnācējus:
- Tas ir ASV valsts īpašums! - viņš sauca. - Nolieciet ieročus. Nekavējoties!
No pūļa iznāca kalsns stāvs ar lielu revolveri rokā.
- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs. Mēs, Dieva armija, esam ieradušies iznīcināt šo pekles mašīnu un tajā mītošo Antikristu. Pakāpieties malā un ļaujiet mums paiet garām.
Apkārt stāvošie bija sviedriem klāti, viņu acis mākslīgajā apgaismojumā spokaini mirdzēja, augumi uzbudinājumā šūpojās. Daži raudāja, asarām plūstot pār seju. No klints nemitīgi laidās citi. Šķita, ka pūlim nav ne gala, ne malas, un izskatījās, ka tā pieaugumu nav iespējams apturēt.
Vulfs vērās notiekošajā, tā neatvairāmi pievilkts un vienlaikus šķebinādamies. Šie ļaudis izskatījās kā apsēsti.
- Man pie pakaļas, kas jūs esat un kāpēc esat ieradušies! - norēja Dērflers. - Es jums pēdējo reizi pavēlu - nolieciet ieročus!
- Un ja ne? - Edijs jau drošākā balsī noprasīja.
- Mani vīri ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem aizstāvēs sevi un šo valsts pakļautībā esošo īpašumu. Lieciet nost ieročus!
- Neliksim! - kārnais sludinātājs atteicās. - Mēs nenoliksim ieročus. Jūs esat Jaunās pasaules kārtības aģend, Antikrista pakalpiņi.
Dērflers devās pretī Edijam ar izstieptu roku, skaļā balsī nokomandēdams:
- Atdod ieroci, vecīt.
Edijs pavērsa revolveri pret kaujinieku.
- Paskat tik, - Dērflers noņirdza. - Ar šitādu stroķi drīzāk savainosies pats, nekā kādam trāpīsi. Dod šurp. Tūlīt!
Nodārdēja šāviens, un Dērflers apdullis atklumburēja atpakaļ, nokrita uz zemes, aizvēlās un cēlās kājās, vilkdams no maksts pats savu šaujamo. Viņam acīmredzot mugurā bija bruņuveste.
Otrs revolvera šāviens norāva viņam galvas augšdaļu.
Vulfs nometās uz zemes četrrāpus un piespiedās pie raupjās klints sienas. Uz platformas izcēlās pasaules galam līdzīga jezga un troksnis - dārdēja automātu uguns, skanēja sprādzieni, kliedzieni. Viņš savilkās čokurā un aptvēra ar rokām galvu, gandrīz vai pūlēdamies iekūst akmens sienā, kamēr visapkārt grandēja un sprāga šāvieni, un ložu atšķeltās klints šķembas bira pār viņu kā lietus. Troksnis šķietami ilga mūžību - šausminoši pirmsnāves kliedzieni un gurkstoša šņirkstoņa, lodēm plosot cilvēku miesu. Vulfs aizspieda ar plaukstām ausis, pūlēdamies to apslāpēt.
Milzīgais jandāliņš pamazām mitējās un pēc brīža norima pavisam - vienīgi ausīs zvanīja.
Vulfs palika, savilcies kamoliņā, apdullis līdz nejūtīgumam.
Uz pleca nogūlās roka. Viņš atrāvās.
- Mieru, mieru. Viss ir labi. Celies.
Vīrietis palika guļam, cieši aizmiedzis acis. Kada roka sagra- ba viņu aiz krekla un rupji uzrāva kājās, izplēšot pusi krekla pogu.
- Paskaties uz mani!
Vulfs pacēla galvu un atvēra acis. Bija tumšs - prožektori bija sašauti. Visur vāļājās mirušie un ievainotie. Gluži vai pekles ainava, vēl ļaunāk nekā peklē - daži kaujinieki bija pāršķeld uz pusēm, uz zemes bija izvēlušies iekšējie orgāni. Daži bija drausmīgi ievainoti, citi izdvesa dīvainas skaņas, gārdza un kāsēja, pāris vēl kliedza. Pūlis vilka kaujiniekus pie platformas malas un vēla pāri žogam.
Vulfs pazina vīrieti, kas bija viņu satvēris. Tas bija sludinātājs Edijs, cilvēks, kurš uzsāka slaktiņu, nošaudams Dērfleru. Viņš bija notašķīts ar svešām asinīm.
- Kas tu esi? - Edijs noprasīja.
- Es… es esmu tikai datorists.
Edijs pavērās viņā laipnākām acīm.
- Vai tu esi kopā ar mums? - viņš klusi taujāja. - Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?
Vulfs pavēra muti, taču tikai nokrācās.
- Sludinātāji - ierunājās kāds aizmugurē. - Mums ir maz laika.
- Pestīt kādu dvēseli vienmēr laiks atradīsies. - Edijs cieši raudzījās Vulfā tumšām acīm. - Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju? Ir pienācis laiks izšķirties, kurā pusē tu esi.
Beidzot Vulfs pamāja ar galvu.
- Meties ceļos, brāli. Mēs lūgsimies.
Vulfs teju neapjauta, ko dara. Vai tie ir viduslaiki? Piespiedu pievēršana ticībai? Viņš mēģināja saliekt ceļos drebošās kājas, taču saminstinājās, un kāds nepaciedgi viņu nogrūda zemē. Vīrietis zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz sāniem, kreklam paveroties vaļā.
- Lūgsim To Kungu! - pavēlēja Edijs. Sludinātājs noslīga uz ceļiem Vulfam līdzās, satvēra viņu aiz rokām un nolieca galvu, līdz piere atdūrās pret Vulfa plaukstām. - Debesu Tēvs, vai tu pieņem šo grēcinieku viņa grūtajā stundā? Un vai tu, grēciniek, pieņem Patiesības Vārdu, lai varētu atdzimt caur Viņu?
- Vai es… Ko? - Vulfs nejaudāja koncentrēties.
- Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?
Vulfam sametās nelabi.
-Jā, - viņš steigšus nobēra. - Jā, pieņemu… Pieņemu.
- Lai slavēts Dievs! Lūgsimies!
Vulfs nolieca galvu un cieši aizžmiedza acis. Nolāpīts, ko es daru?!