Nelsons lēnām virzīja binokli, vērodams ceļu. Angāri dega. No helikoptera, kurā bija ieradušies karavīri, pāri palikušas vien degošas atlūzas, liesmas šāvās debesīs teju simts pēdu augstumā. Pirms dažām minūtēm vērotajā asiņainajā apšaudē bojā gājušie sakņupuši gulēja zemē. Prāvākā daļa pūļa pēc helikoptera uzspridzināšanas bija aizgājusi, bet daži palika, lai ar lielo ekskavatoru uzraktu skrejceļu.
Viņš ar skatienu sekoja plūstošajam ļaužu pūlim, līdz apstājās pie nožogotās teritorijas galdkalna malā. Tur ņudzēja kā skudru pūzni, Bigejs lēsa cilvēku skaitu ap tūkstoti. Vesels bars rāpās vienā milzīgajā augstsprieguma tornī, viņi jau bija pievei- kuši trīs ceturtdaļas ceļa. Citi bija uzslējuši pašgatavotu krustu uz augstās ēkas jumta galdkalna malā; tie pašlaik lauza un cirta sakaru ierīces, kā ari antenas, kas slējās uz jumta.
Bigejs gausi nolaida binokli.
- Kā tu domā - kas tur īsti notiek? - Besend ieprasījās.
Bigejs pašūpoja galvu.
- Tā ir kāda kukluksklana pulcēšanās? "Āriešu nāciju" [7] sanākšana?
- Pūlī ir arī tumšādainie un latīņamerikāņu izcelsmes cilvēki. Pat daži indiāņi.
- Rādi šurp!
Kamēr Besenti binoklī aplūkoja galdkalna austrumu pusi, Bigejs pārdomāja redzēto. Vispirms viņš to bija noturējis par kādu neprādgu dcības uzkurināšanas pasākumu - tādi rezervātā bija novērojami bieži. Taču pēc helikoptera uzspridzināšanas indiānis aptvēra, ka maldījies. Iespējams, šiem notikumiem ir kāda saistība ar daudzu aprunāto TV evaņģēlistu - to pašu, kurš bija sprediķojis pret projektu "Izabella".
Besenti ieņurdējās, neatrāvis binokli no acīm.
- Paskat, kāda līķu kaudze lidlaukā.
- ļā, - noteica Bigejs. - Tici man, to vis tā neatstās. Federāļi nesēdēs, rokas klēpī salikuši. Būtu pavisam nelāgi iejukt pa vidu, kad te sāksies lielā uguņošana.
- Varētu vēl kādu brītiņu pakavēties, paskatīties, kas notiks. Ne jau katru dienu var tuvumā vērot, kā Bilagaana sevi uzlaiž gaisā, vai ne? Neaizmirsd pravietojumu.
- Liecies mierā, Villij. Sapulcēsim visus kopā un dsim makšķeres.
Viņi piecēlās un devās atpakaļ uz ieleju.
77
RENDIJS DOUKS, SAKRUSTOJIS uz krūtīm muskuļainās rokas, stāvēja uz Humvee motora pārsega un noraudzījās kņadā. No šā skatu punkta varēja labāk redzēt tos, kas rāpās augstsprieguma tornī. Pirmie jau gandrīz bija nonākuši pašā galā. Elektrības vadi džinkstēja un krakstēja.
Douks pirmo reizi mūžā juta tādus enerģijas uzplūdus. Savulaik viņš bija padevies heroīna, kokaīna un alkohola kārdinājumam. Reiz, dzīves zemākajā punktā, vīrietim, kas, mēsliem notrie- pies, dzērumā vāļājās meliorācijas grāvī Ņūmeksikas pilsētiņas Belinas pievārtē, atmiņā neviļus atausa lūgšana, ko viņam bija iemācījusi māte, pirms vecais, nelietīgais dzērājs, ar kuru viņa dzīvoja kopā, nošāva vispirms viņu, tad pats sevi. Prātā ieskanējās melodiskās vārsmas: "Jēzus mani mīl, to es zinu te, jo tā man stāsta Bībele." Un tajā pašā brīdī Jēzus bija nonācis un pestījis viņa nevērtīgo dvēseli turpat smirdošajā Belinas grāvī. Tagad viņš bija šā Cilvēka parādnieks. Viņam parādnieks. Jēzus labā Douks bija ar mieru darīt jebko.
Viņš pielika pie acīm binokli. Kāds no kāpējiem bija nonācis turpat zem izolatoriem. Douks vēroja, kā vīrietis ieņēma vietu uz kāpnēm un apvija kājas ap torņa režģiem. Pārliecinājies, ka turas stingri, viņš noņēma no pleca bisi, iemeta patronu un pielika ieroci pie pleca.
Tas būs varens skats.
Douks vēroja, kā vīrietis uzmanīgi notēmē. Citi kāpēji bija apstājušies un arī skadjās. Parādījās gaišs zibsnis, un nākamajā brīdī ausīs ieskanējās blīkšķis. Ap vadu pašķīda dzirksteļu spiets, un tas nodrebēja. Apkārtējie vienā balsī iegavilējās.
Vīrietis atkal saņēmās un ielādēja otro patronu. Vēl viens uz- zibsnījums un blīkšķis. Izsprāga tūkstošiem dzirksteļu, un vads saritinājās kā spļāvējkobra, kurai iesists ar akmeņsāls gabaliņu. Ļaudis no jauna uzgavilēja.
Trešais šāviens. Šoreiz cauri tumsai izšļācās milzīgas uguns strūklakas. Ar dobju, spindzošu trinkšķi, kas šķita sadrebinām gaisu, vads pārtrūka, un tā gals slīga lejup kā pātaga palēninātā filmā. Vada ritulis, no kura pilēja uguns, vērpdamies krita virsū pūlim, kas drūzmējās lejā. Atskanēja vairāki būkšķi, noplaiksnīja ugunis, uzšvirkstēja dūmi, vairākus cilvēkus spēcīgi atsvieda malā, un sākās baiļpilna skriešana, ko pavadīja kliedzieni.
Vareni.
Douks atkal pievērsās tornim. Vīrietis pielādēja ieroci un atkal notēmēja. Bet tagad torni uzrāpušies viņam kaut ko sauca. Ko deši? Lai viņš pārstāj? Nē, domās pavēlēja Douks. Aiziet!
Atkal šāviena baukšķis. Ugunīgu dzirksteļu ieskauts, novirpu- ļoja izolatora gabals, pārtrūka otrs vads, taču šoreiz brīvais gals aptinās ap torni. Radās iespaids, ka neredzams milzis ir sapurinājis torni - cilvēki atlupa no kāpnēm un krita, to ķermeņi triecās pret torņa režģiem zemāk un griezdamies vēlās lejup, līdz ar būkšķi atsitās pret zemi.
Vads ieblieza pa torni un locīdamies šāvās atpakaļ, virsū Dou- kam, kaukdams kā milzu elektriskā ģitāra. Douks nolēca no auto, un sprakstošais kabelis, izšķiezdams dzirksteļu šald, pārlidoja pāri. Viņš iemetās panikas pārņemtajā pūlī un, bradādams pa nokritušajiem, pūlējās aizbēgt pēc iespējās tālāk. Humvee uzliesmoja, pēc brīža Douku sasniedza karstuma vilnis un pēkšņs gaismas izvirdums, uzsprāgstot benzīna bākai.
Piecēlies kājās, Douks pārskatīja posdjumus.
Vads bija pārslīdējis pāri pusei nožogotās teritorijas, aiz sevis atstādams uguns sliedi. Arī lifta tornītis un pusducis priežu bija liesmās. Visapkārt degošajam apvidus auto mētājās mirušu un šausmīgi apdegušu cilvēku līķi.
Vēl dažas dvēseles nonākušas debesīs, nodomāja Douks. Vēl dažas dvēseles nosēdušās Tam Kungam pie labās rokas.
78
KENS DOLBIJS VĒROJA monitorā īslaicīgu jaudas pārsprie- gumu, pēc brīža spriegums nokritās un sāka mežonīgi lēkāt.
- "Izabella"! - Viņš atkal drudžaini ievadīja izslēgšanas kodus. Uz ekrāna parādījās viens un tas pats uzraksts:
KODA APIEŠANAS KĻŪDA.
- Velns!
Iekaucās sirēna, kā purva spīgana piegaudodama visu komandtiltiņa telpu, un pie griestiem iezibsnljās sarkanā lampiņa.
- Ārkārtas pārslodze! - Sentvinsents auroja.
Telpu satricināja dobjš būkšķis, un vizualizētāja ekrāns sašķīda sīkos gabaliņos, nobirdinādams uz grīdas stikla šķembu krusu.
- "Izabella"! - Dolbijs sauca, abām rokām apķēris darbstaciju.
Turies, "Izabella"!
Sentvinsents darbojās ap savu konsoli, pūloties izslēgt jaudas slēdžus.
- Pirmās līnijas padeve pārtraukta. Kā tas iespējams?! Nevar būt!
- Kūlis! - Keita iekliedzās, satverdama termināli. - Tas slīd sāņus! Te ir… novirze!
Hazēliusam paspruka kliedziens.
-Čena! Pēdējo ziņu es neizlasīju vispār! Vai tā tev ir?
- Nevaru atrast! - Čena attrauca. - Laikam būs pazudusi. Nē, šķiet, ka ir pazudis viss!
- Pamēģini izdrukāt visu sarunu, - Hazēliuss auroja.
Dolbijs ar pūlēm izslēdza no apziņas apkārt valdošo jucekli.
"Izabella" nereaģēja ne uz vienu ievadīto komandu. Kaut kas bija atgadījies - acīmredzot no ierindas izgājuši visi trīs serveri. Viņš pagriezās pret Edelšteinu.