- Iedarbini galveno datoru. Atslēdz startēšanas un testēšanas sekvences, ielādē to draņķi, un viss!
Pāri sašķidušajam ekrānam pārskrēja dzirksteļojošs loks. Dziļi alā nogranda sprādziena dunoņa, pēc brīža sprādziens atskanēja vēlreiz. "Izabellas" dūkoņa spēcīgi noraustījās, pulsēja un drebēja. Telpā ieplūda dūmi.
- Mēs radām miniatūru melno caurumu, - Keita neskanīgi sacīja.
- Neticami! - iebrēcās Vordlo. - Vai zināt, kāpēc atslēdzās strāva no pirmās līnijas? Tie nelieši pāršāva vadu… Pie "Izabellas" durvīm spiežas vesels bars šo ļautiņu… Ak kungs, tūlīt atslēgsies apsardzes kameras… Tās iet caur liftu…
Vesela rinda ekrānu vienlaikus nošņācās, noņirbēja un izdzisa.
- Nē, dkai ne to!
Vēl vairāki ekrāni ar klusu paukšķi iegrima tumsā. Vairs nedarbojās neviens apsardzes posteņa monitors, brīdinājuma lampiņas mirguļodamas izdzisa. "Izabella" vaidēja, dūkoņa turpināja raustīdes.
- Vai tu drukā? - Hazēliuss uzkliedza Čenai.
- Es atradu. Tagad meklēju printeri, kas vēl darbojas! - Sieviete skaļi klabināja taustiņus, sviedriem ritot pār seju.
- Dievs! Reja, tikai nepazaudē!
- Rokā ir! - Čena iesaucās. - Drukājam!
Viņa pielēca kājās, skrēja uz otru telpas malu, kur bija izvietoti printeri, paķēra papīra lapu, kas tinās ārā, un noplēsa to. Hazēliuss izrāva plato papīra lenti viņai no rokām, salocīja un iegrūda bikšu aizmugurējā kabatā.
- Laižam prom!
Telpu sadrebināja vēl viens slāpēts būkšķis, nogrūzdams Dol- biju zemē. Gaismas noraustījās, datoru monitoriem pārskrēja dzirksteļojošs loks. No "Izabellas" dzīlēm izlauzās dobjš rēciens, it kā agonijas kliedziens. Dolbijs uztrausās kājās un atgriezās savā darba vietā.
Fords saķēra viņu aiz rokas.
- Ken, mums jābēg prom!
Dolbijs nokradja viņa tvērienu un jau kuro reizi ievadīja kodu.
KODA APIEŠANAS KĻŪDA
Galvenais dators sāka startēšanas rutīnu.
- Alan! Es taču tev liku izslēgt IBM p5 serverus! - Dolbijs brēca.
- Lai paliek, Ken! Laižamies! - Atkal Fords.
Nepadodies," Izabella".
Viņš turpināja darboties. Tā vai citādi, bet viņam bija jāatdzīvina "Izabella". Iekārta bija jāapstādina droši. Bojātais magnēts ira. Abi kuļi caurulē ik pa laikam novirzījās no kursa. Ja tie pie- dursies caurules malai vai aizķers viens otru…
- Dolbij! - Hazēliuss sagrāba vīrieti aiz pleca. - Tu nevari to izglābt. Jādodas prom!
-Aizvācies! - Dolbijs sita Hazēliusam, taču netrāpīja. Viņš pagriezās pret monitoru un iedegās dusmās. - Alan, nolādēta būšana! Tavi serveri vēl darbojas! Es pavēlēju tos apstādināt!
Atbildes nebija. Dolbijs paskadjās apkārt, mēģinādams piedūmotajā telpā atrast Edelšteinu. Viņš izslaucīja asarām pielijušās acis un nokāsējās. Dūmi spiedās visur. Komandtiltiņš bija tukšs. Visi bija aizgājuši.
Viņš varēs izglābt "Izabellu". Viņš zināja. Ja tas nebūs iespējams, tad nebija jēgas dzīvot.
Esmu tepat, "Izabella". Noturies vēl tikai mazu brītiņu.
79
RASELS EDIJS BIJA TO PAVEICIS. Viņš bija nogalinājis. Dievs viņam bija piešķīris spēku. Kauja sākusies.
Grēcinieka nonāvēšana bija vienā mirklī atdzīvinājusi pūli, gluži vai elektrizējusi visus klātesošos, un ļaužu pūlis uzbudinājumā viļņojās. Enerģijas pārpilns, Edijs stingriem soļiem piegāja pie lielajām titāna durvīm. Viņš pastāvēja pie tām, pagriezās un pacēla šaujamieroci.
- Antikristam bija dotas spējas iedvest dzīvības garu zvēra tēlam! Kurš stāsies man blakus cīņā pret Antikristu?
Ļaužu bars izgrūda piekrišanas aurus.
- Kurš stāsies man blakus cīņā pret zvēru?
Vēl viens vājprātīgs rēciens. Ediju caurstrāvoja spēcinoša šautra.
- Viņš ir nelikumīgais!
Rēciens.
- Ļaunais!
Kā nevaldāms pērkona dārds.
- Dieva un Viņa vienpiedzimušā dēla Jēzus Kristus vārdā mēs viņu iznicināsim!
Visi kā viens metās pie durvīm, taču titāna slānis pat nesakustējās.
- Atkāpties! - Edijs sauca. - Mēs iziesim cauri durvīm!
Viņš jau notēmēja, taču plaukstu sagrāba kāda roka.
- Mācītāj, ar revolveri vien būs par maz.
Priekšā iznāca vīrieds, ģērbies maskēšanās uniformā, uz muguras viņš nesa AR-15 triecienšauteni.
- Redzat to ietaisi? - viņš norādīja uz trim konusiem, kas, uzstādīti uz trijkājiem, bija pavērsti pret durvīm. - Tā ir sienu spridzināšanas iekārta. Tā ir uzstādīta un gatava darbam. Šie karavīri bija nodomājuši izsist durvīs caurumu. Arī viņi bija gribējuši iekļūt "Izabellā".
- Kā tu to zini?
- Maiks Frosts, agrākais īpašo spēku piektās grupas kaujinieks. - Vīrietis spēcīgi saspieda Edija plaukstu sveicienā.
- Ielaid mūs kalnā, Maik.
Frosts piesardzīgi apstaigāja ierīci, apskatīdams metāla konusus.
- Piebāzts ar C-4 sprāgstvielu. Mums ir patiešām paveicies, ka neviena nomaldījusies lode nav te trāpījusi. Visus trīs savieno vadi. Te ir detonators.
Viņš pacēla nelielu cilindru, kam bija pievienots vadiņš. Tādu bija trīs, viņš katru uzmanīgi iestūma sprāgstvielā un aizvilka vadus līdz iekārtām.
- Lieciet visiem atkapties. Talu. Tur, mala. Un uzgrieziet mu- guru.
Edijs steigšus dzina kusdgo puli pec iespejas talak. Frosts izvilka vadus līdz galam, noņēma detonatora vāciņu un novietoja pirkstu uz slēdža.
- Aizklājiet ausis.
80
FORDS AR PĀRĒJIEM SEKOJA VORDLO, kurš veda zinātniekus datortelpā aiz komandtiltiņa - garā, pustukšā istabā ar pelēkām sienām un trim rindām neuzkrītošu, pelēku plastmasas skapju. Te atradās visātrākais, visjaudīgākais superdators pasaulē. Tā procesori joprojām dūca, katra procesora nelielajos paneļos mirguļoja lampiņas, lielākoties sarkanā un dzeltenā krāsā. Telpas dziļumā bija tērauda durvis.
Grupiņu panāca Hazēliuss.
- Dolbijs atteicās mums pievienoties.
- Mums ir trīs problēmas, - Vordlo pavēstīja. - Pirmā. "Izabella" uzsprāgs. Otrā. Aiz galvenajām durvīm gaida bruņots pūlis. Un trešā. Mēs nevaram saukt palīgā.
- Ko lai mēs darām? - Tibodo gaudās.
- Tērauda durvis gala sienā ved uz vecajiem ogļraktuves tuneļiem. Mums jālaižas prom. Līdz sprādziena brīdim jādek pēc iespējas tālāk.
- Kā mēs no tuneļiem dksim ārā? - Fords jautāja.
- Raktuvju otrā galā ir veca šahta, kuru vēlāk pārvērta par ventilācijas šahtu, lai izvadītu metāna gāzi. Tur joprojām atrodas vinča, lai gan droši vien vairs nedarbojas. Būs kaut kas jāuzmeistaro.
- Vai citas izejas nav?
- Tikai divas - šī un caur galvenajām durvīm, taisni agresīvajā pūlī.
Klusuma brīdis.
Sprādziens satricināja datortelpu, un Fords ar zinātniekiem, sakratīti kā zirņi kārbā, noslīga uz ceļiem. Eksplozijas troksnis atbalsodamies vēlās turp un atpakaļ, blīkšķis kā pērkondārds brāzās cauri kalnam. Gaismas telpā noraustījās, ekrāniem atkal pārskrēja dzirksteļojošs loks. Fords uztrausās kājās un palīdzēja Keitai piecelties.
- Vai tā bija "Izabella"? - Hazēliuss sauca.
- ļa uzsprāgtu "Izabella", mēs jau būtu pagalam, - Vordlo aizrādīja. - Pūlis nupat uzspridzināja titāna durvis.