Rēciens pārgāja zemestrīcē - zeme iedrebējās. Atskanēja visaptverošs blaukšķis, cauri raktuvēm izbrāzās pārspiediena vilnis, kas cilvēku pacēla kā lapu un ietrieca ogļu stabā. Pērkona dārdam aizplūstot tālāk alās, tam pa pēdām traucās spēcīgs vējš, kaukdams kā sirēna. Fords sarāvās ogļu staba aizvējā un pielieca galvu. Garām lidoja ogļu gabaliņi un akmeņi.
Tad viņš apvēlās un pacēla acis. Tuneļa griesti sprēgāja un plaisāja, bira javas atlūzas un ogļu krikumi. Viņš pielēca kājās un metās skriešus, mēģinādams aizbēgt no brūkošā tuneļa, kas rēkdams tuvojās.
85
SPRĀDZIENA SPĒKS NOTRIECA Ediju zemē. Viņš gulēja uz vēdera dubļainā peļķē. Visapkārt bira akmentiņu un grants krusa, tuneļos te tuvu, te tālu dimdēja un atbalsojās grāvieni kā pērkona dārdi. Gaisā virmoja putekļi, un bija grūti elpot. Šķita, ka viss brūk un jūk.
Aizritēja dažas minūtes, un griestu iegrūšana mitējās, tikai retumis kaut kur nodārdināja. Trokšņiem aprimstot, iestājās nemierpilns klusums - "Izabellas" balss bija izdzisusi. Mašīna bija pagalam.
Viņi bija to nobeiguši.
Edijs uztrausās sēdus un ieklepojās. Patausdjies apkārt putekļu mākoņos, kas vai žņaudza nost, viņš atrada savu kabatas lukturīti, kas joprojām spīdēja tumsā. Ari pārējie slējās kājās, un viņu lukturīši mirdzēja kā bezķermeniski jāņtārpiņi miglā. Tikai divdesmit jardus aiz muguras griesti bija iegruvuši, taču viņiem bija laimējies palikt dzīviem.
- Lai slavēts Tas Kungs! - Edijs uzsauca, iekāsēdamies.
- Lai slavēts Tas Kungs! - kāds tuvumā piebalsoja.
Edijs pārskatīja sekotājus. Dažus kaujiniekus bija ievainojuši krītoši akmeņi. Dažiem bija asinīm noplūdušas pieres un brūces plecos. Citi likās neskarti. Tomēr neviens nebija gājis bojā.
Edijs atbalstījās pret klints sienu, aumaļām vilkdams plaušās gaisu. Pēdīgi, ar pūlēm nostājies taisni, viņš ierunājās:
- Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi.
Viņš pacēla abas rokas, vienā turēdams revolveri, otrā - kabatas lukturīti.
- Dieva kareivji! Zvērs ir beigts! Taču neaizmirsīsim, ka mūs gaida vēl svarīgāks uzdevums. - Edijs norādīja uz virmojošo melnumu. - Tur, tumsā, slapstās Antikrists ar saviem mācekļiem. Mums ir jāpabeidz kauja. - Mācītājs paraudzījās apkārt. - Celties! Zvērs ir miris! Lai slavēts Tas Kungs!
Viņa aicinājums pamazām iedvesa dzīvību sastingušajā grupiņā.
- Sameklējiet savus ieročus un kabatas lukturīšus! Stājieties man līdzās!
Tie, kam no rokām bija izkrituši ieroči, sameklēja tos, un pēc dažām minūtēm visi nostājās apkārt, bruņoti un gatavi turpināt ceļu. Tas bija brīnums - tunelis iegruvis vietā, kur viņi vēl pirms brīža bija stāvējuši. Taču Tas Kungs bija viņus saudzējis.
Edijs bija neuzvarams. Ja Kungs ir viņa pusē, kurš gan var viņu pārspēt?
- Viņi bija tur, priekšā, - vajātāju vadonis rādija. - Tajā tuneli. Tur griesti iebrukuši tikai daļēji, un mēs varēsim pārrāpties pāri gruvešiem. Ejam!
- Ejam Jēzus Kristus vārdā!
- Lai slavēts Jēzus!
Edijs veda grupiņu, juzdams, ka spēki un paļāvība atgriežas. Zvanīšana ausīs palēnām pārgāja. Viņi kāpelēja pāri sadragātiem klints gabaliem, kas bija nokrituši no griestiem. No iegrimušajiem, ieplaisājušajiem griestiem joprojām bira sīkāki akmentiņi, taču gājējiem nedraudēja briesmas tikt apraktiem. Putekļiem nosēžoties, arī redzamība uzlabojās.
Grupiņa nonāca pie pazemes zāles, kurai vienā malā bija iegruvuši griesti. Cauri atverei ievējoja svaiga, dra gaisa plūsma, izklīdinot putekļus. Tālākajā sienā vīdēja prāva tuneļa atvere.
Edijs apstājās, gudrodams, uz kuru pusi Antikrists devies. Viņš ar zīmi pavēlēja pārējiem apklust un izslēgt lukturīšus. Klusumā un tumsā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Mācītājs nolieca galvu.
- Kungs, rādi mums ceļu!
Viņš nedomādams pacēla lukturīti, ieslēdza to un ieraudzīja tā staru apspīdam kādu tuneli.
- Mēs dosimies šeit, - Edijs norādīja. Pārējie sekoja, un lukturīšu gaisma zvārojās un šūpojās biezajā tumsā kā gailošas acis.
86
SPRĀDZIENA APDULLINĀTAIS BIGEJS gulēja augsti saaugušās lucernas laukā, pārspiediena viļņi vēlās pāri ielejai un klinšu galotnēm. Triecienviļņi nolieca līdz ar zemi vībotnes, ar visām saknēm izrāva kokus, šķaidīja smiltis un granti kā automāts, kas šauj ar kartečām. Zeme drebēja un trīcēja. Viņš aizklāja seju un, kad pirmie viļņi patraucās garām, piecēlās sēdus. Virs klintīm mutuļoja milzīga uguns bumba, liesmojoša lode, kas svaidīja apkārt dūmu mutuļus, putekļus un atlūzas. Sejā ietriecās svilinošs karstums, un viņš aizgriezās.
No lucernas biežņas atskanēja aizžņaugti lāsti, un drīz no turienes iznira Villija Besenti galva ar sajauktiem madem.
- Jods viņ' rāvis!
Šur tur laukā gausi kājās cēlās cilvēki. Zirgi, kurus indiāņi sprādziena brīdī pulcēja kopā, bija satrūkušies, saslējušies pakaļkājās un spārdījušies, mežonīgās bailēs krākdami. Daži bija izrā- vušies un pa galvu, pa kaklu metušies bēgt pāri lucernas laukam.
Bigejs izslējās. Tipi bija aizpūsts, kārtis salūzušas mētājās kur kurā, audekls bija saplosīts kā konfed. Sprādziens bija nostūmis veco Nakajiokas tirgotavu no pamadem. Viņš vērās tumsā un mēģināja saskatīt savu zirgu Ziemu, prātodams, kur tas varētu būt.
- Kas ta' šitas bija? - Besenti ieprasījās, lūkodamies augšup.
Milzīgā uguns bumba šķita peldam augstu pāri koku galotnēm, karājamies viņiem virs galvām. Tā slīdēja un virpuļoja, kļūdama tumši sarkanbrūna, un pamazām ruka.
Galdkalna virsotnē virs "Izabellas" Bigejs bija redzējis sapulcējamies simdem, varbūt pat tūkstošiem ļaužu. Ko ar dem bija izdarījis sprādziens? To iedomādamies, viņš nodrebēja. Sprādziena dārds bija atskanējis no pazemes - tur, kur pirmīt Bigejs bija dzirdējis klusus šāvienu paukšķus.
Pārlaidis skatienu laukam, Bigejs aši saskaitīja. Neviens nebija pazudis.
- Mums jāved visi prom, un pa fikso! - viņš uzsauca Marijai Atsitijai. - Tas nekas, ka zirgu maz. Sasēdieties pa diviem un jājiet uz Pusnakts taku.
Netālu dienvidu pusē zeme ierūcās un nodrebēja. Ielejas otrā galā lucernas lauks ieliecās, iegrima, un zemi izvagoja plaisu tīkls. Gaisā uzšāvās putekļu mākonis - zemē iepletās milzīgs caurums, tik liels kā futbola laukums, un tā malas ieslīdēja pazemes tumsā.
- Vecās raktuves gāžas kopā, - Besenti noteica.
Atkal iedrebējās zeme, tad vēlreiz. Gan tuvu, gan tālu gaisā uzvijās putekļu vērpetes. Sarkanbrūnā ugunsbumba slīdēja, aizvien satumstot, palēnām samazinājās un gurdi izplēnēja.
Bigejs satvēra Mariju Atsitiju aiz pleciem.
- Ved visus prom! Paķeriet visus, gan cilvēkus, gan zirgus, kas ir tuvumā, un steidziedes uz Pusnakts taku.
-Un tu?
- Es skriešu sameklēt bēgļus.