- Vai tu esi traks?
Bigejs pašūpoja galvu.
- Arī Ziema ir aizlaidusies. Neprasi, lai es viņu te pametu.
Marija Atsitija ilgi vērās vīried, tad pagriezās un uzsauca pārējiem atstāt mantas un sakāpt zirgos - ja vajadzīgs, pa diviem.
- Viens tu to nevarēsi, - Besend aizrādīja.
- Būs labāk, ja tu dosies prom kopā ar visiem.
- Nekā nebija.
Bigejs uzsita draugam pa plecu.
- Paldies.
Galdkalna virsmu atkal satricināja pazemes grūdieni un dārdi, tagad no austrumu un dienvidu puses - tur, kur bija aizbēguši zirgi. Lūkodamies mēness gaismas pielietajā laukā, Bigejs vēroja, kā gaisā dažviet ik pa laikam uzvijas putekļu vērpetes.
Iegruvumi. Vecās raktuves patiešām bruka kopā. Uguns plosījās vietā, kur atradās "Izabella", debesīs vērpās bangojošu dūmu stabi, liesmu iekrāsoti viegli oranži. Pirmais sprādziens bijis tikai sākums - liesmas pamazām pārņēma aizvien plašāku galdkalna virsmu. Ogļu slāņiem izvagotie un metāna gāzu piesātinātie tuneļi šķietami ļāva dusmām vaļu.
Atgriezās Marija Atsidja ar kādu zirgu.
- Te izskatās kā pasaules gals.
Bigejs pašūpoja galvu.
- Iespējams, tas tiešām ir pasaules gals.
Viņš noklusa un sāka skandēt mazzināmos "Krītošās zvaigznes" vārdus:
- Aninč bichaha'oh koshee'…
87
KAD FORDS ATGUVĀS, visapkārt valdīja tumsa, gaisā biezēja putekļi un dvakoja pēc svaigas ogļu gāzes. Sabirzušu akmens šķembu klāts, viņš palūkojās apkārt. Ausīs zvanīja, galva plīsa pušu.
- Keita! - viņš sauca.
Klusums.
- Keita!
Fordu sagrāba panika. Viņš atstūma sabirzušo akmeni, pietrau- sās četrrāpus, pārlaidis plaukstas atlūzām, ieraudzīja atspīdumu un sadabūja savu kabatas lukturīd, kas nebija izdzisis. Paspīdinājis apkārt, gaismas starā viņš ieraudzīja, ka tunelī divdesmit pēdu attālumā, klinšu gabalu pa pusei aprakts, kāds guļ. Fords pierāpās klāt.
Tas bija Hazēliuss. Viņam no deguna stiepās asiņu tērcīte. Fords patausdja pulsu. Tas bija labi jūtams.
- Gregorij! - viņš iečukstēja vīriedm ausī. - Jūs mani dzirdat?
Zinātnieka galva pagriezās, pārsteidzoši dzidrās zilās acis atvērās… un samiedzās lukturīša gaismā.
- Kas… notika? - viņš izgārdza.
- Eksplozija. Un iebruka griesti.
Vīrieša acīs atausa saprašana.
- Kur pārējie?
- Es nezinu. Brīdī, kad sprāga, es steidzos jums pakaļ.
- Kad sāka birt akmeņi no griestiem, visi pamuka kur kurais. - Zinātnieks paraudzījās lejup. - Kāja…
Fords centās atbrīvot Hazēliusa ķermeņa lejasdaļu no drupām un atlūzām. Uz kreisās kājas bija uzkritis pamatīgs akmens. Viņš satvēra to aiz malām un lēni nocēla nost. Kāja izskatījās viegli ieliekta.
- Palīdzi man pieceldes, Vaimen.
- Diemžēl jums ir lauzta kāja, - Fords norādīja.
- Tas nekas. Mums jāiet tālāk.
- Bet ja tā ir lauzta…
- Palīdzi piecelties, nolādēts!
Fords aplika Hazēliusa roku sev ap pleciem un palīdzēja viņam pieslieties kājās. Turēdamies pie Forda, Hazēliuss klum- buroja uz priekšu.
- Es varēšu paiet, ja tu mani balstīsi.
Fords ieklausījās.
Varēja sadzirdēt tālas balsis un saucienus. Neticami - pūlis joprojām dzinās viņiem pakaļ. Bet varbūt tas, iespējams, tāpat kā zinātnieki gribēja tikt ārā no šā labirinta.
Virzīdamies cauri gruvešiem, Fords ik uz soļa balstija Hazēliusu, vilka zinātnieku pāri sakritušajiem klints gabaliem, zem prāvajiem caurumiem virs galvas, cauri ejām, kuras sprādziens bija izrāvis tuneļos, garām kambariem, kurus iegruvums bija aizbēris. No pārējiem zinātniekiem nebija ne miņas.
- Keita! - Fords sauca tumsā.
Atbildes nebija.
Fords sataustīja savu Sig Sauer. Astoņas patronas izlietotas, palikušas piecas.
- Man drusku reibst galva, - Hazēliuss pasūdzējās.
Viņi gausi virzījās uz priekšu un no šaura tuneļa nonāca kādā šķērsejā. Fords vairs nesaprata, kur atrodas. Balsis kļuva aizvien skaļākas un spokainā kārtā šķita nākam no visām pusēm.
- Es tiešām ne uz bridi… negaidīju… neko tādu. - Hazēliusa balss izdzisa.
Fords gribēja atkal saukt Keitu, taču neuzdrošinājās. Te bija tik biezi putekļi, tik daudz tuneļu - ja viņa atsauksies, vajātāji var sievieti atrast.
Hazēliuss atkal paklupa un sāpēs iekliedzās. Fords vairs tikai ar grūtībām spēja viņu noturēt. Zinātnieks nošļuka zemē, sa- gumstot kā pustukšs maiss. Vairs nejaudādams vīrieti pastiept, Fords pieliecās un mēģināja uzmest Hazēliusu sev plecos, tomēr tunelis bija pārāk šaurs, un pūliņi sagādāja Hazēliusam pārāk lielas mokas.
Fords nolaida zinātnieku zemē un pataustīja pulsu - tas bija sekls un straujš. Hazēliusam uz pieres izsitās mikli sviedri. Viņam sākās šoks.
- Gregorij, jūs mani dzirdat?
Zinātnieks novaidējās un pagrieza galvu.
- Piedod, - viņš čukstēja. - Es nevarēšu.
- Es apskatīšu jūsu kāju.
Fords pāršķēla bikšu staru ar kabatas nazi. Kājā bija vaļējs lūzums, augšsdlba kauls bija pārplēsis ādu. Turpinot ceļu, pastāvēja bažas, ka pārlūzušais kauls var pārcirst augšsdlba artēriju.
Fords slidināja apkārt Maglite lukturīša staru, taču neuzdrošinājās celt to augstu. Tuvumā nevienu neredzēja, taču pārdesmit pēdu attālumā pretējā sienā zem tuneļa grīdas līmeņa bija sekla cirtne, kuru daļēji aizsedza nobirušie akmeņi. Tas būtu labs patvērums.
- Mēs tur paslēpsimies.
Viņš paņēma Hazēliusu aiz padusēm un ievilka nišā. Salasījis izbārstītos klints gabalus, Fords uzslēja zemu sienu, aiz kuras varētu patverties. Balsis skanēja aizvien tuvāk.
Kaut nu Keitai izdotos aizmukt.
Fords bija uzlasījis visus tuvumā sakritušos akmeņus. Sieniņa bija divas pēdas augsta, un aiz tās varētu noslēpties, ja abi noguļas zemē. Fords aizlīda aiz sienas, novilka jaku un saritināja to, palikdams Hazēliusam pagalvī, un tad izslēdza lukturīti.
- Paldies, Vaimen, - Hazēliuss ieteicās.
Kādu brīdi ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, līdz Hazēliuss lietišķā balsī sacīja:
- Zināt, mani nogalinās.
- Nenogalinās, ja vien es varēšu to novērst. - Fords sagrābstīja ieroci.
Hazēliuss tumsā sataustīja viņa roku.
- Nē. Nevajag slepkavot. Tas būtu nepareizi - pat neņemot vērā faktu, ka mums pretī stājas milzīgs pārspēks.
- Tas nav nepareizi, ja jūs pašu grasās nogalināt.
- Mēs visi esam viens, - Hazēliuss pamācīja. - Nonāvēt vienu ir tas pats, kas nonāvēt sevi pašu.
- Lūdzu, iztiksim bez tām reliģiskajām blēņām.
Hazēliuss ievaidējās un norija siekalas.
- Vaimen, esmu jūsos vīlies. Jūs esat vienīgais no mums, kas nespēj pieņemt šo pārsteidzošo pavērsienu.
- Pārtrauciet runāt un neslejieties augšā.
Abi pieplaka aiz nelīdzenās akmens sieniņas. Gaiss oda pēc putekļiem un pelējuma. Balsis tuvojās, akmens gaiteņos atbalsojās soļi un klaudzoņa. Pēc neilga brīža putekļainajā gaisā iezai- gojās blāvs lāpu spīdums. Lielā sasprindzinājuma dēļ Fordam pat bija grūti elpot. Pūlis nāca aizvien tuvāk un kļuva arvien trokšņaināks. Negaidot tas atradās tepat blakus. Edija orda šķietami veselu mūžību slāja garām, to kabatas lukturīši un lāpas meta uz griesdem ellišķīgus oranžus apveidus, un ēnas uz sienām izskatījās nedabiskas, kroplīgas. Ar laiku garāmejošo cilvēku saceltais troksnis noklusa, pierima, drebelīgo liesmu mestā gaisma izplēnēja. Atgriezās tumsa. Fords dzirdēja Hazēliusu gari, sāpjpilni nopūšamies: