- Atlidos rit.
- Laikam jau gribēja jūs nogādāt šurp lielā steigā.
- Es pat nepaguvu paķert zobu suku.
Hazēliuss uzrūcināja motoru un spēji pagrieza auto, atstādams uz asfalta melnas sliedes. Tad apstājās, ieslēdza visu riteņu piedziņu, nogriezās no asfalta un devās pa grumbuļainu zemes ceļu, kas stiepās cauri krūmājam.
- Kurp mēs dodamies?
- Tūlīt redzēsiet.
Rāpdamies pāri grāvīšiem un kratīdamies pa akmeņiem, džips kārpījās cauri dīvainajam, savērptajam kadiķu un nokaltušu priežu mežam. Tā viņi brauca vairākas jūdzes, un pēkšņi pretī izslējās gara, gluda, sarkana smilšakmens klints nogāze.
Džips apstājās, un Hazēliuss izlēca ārā.
- Tepat vien ir.
Ziņkārei augot, Fords sekoja viņam pa nogāzi augšup uz ērmīgās smilšakmens klmts virsotni. Tur viņu gaidīja milzīgs pārsteigums - Fords pēkšņi atģidās stāvam pašā Sarkanā galdkalna malā, pie gandrīz divus tūkstošus pēdu augstas klints. Kāpjot augšā, nekas nebija liecinājis, ka tūlīt sagaidāma galdkalna dzega, nebija nekādu pazīmju par stāvo klints krauju.
- Simpātiski, ne? - Hazēliuss novilka.
- Baismīgi. Cilvēks neattapdamies var nobraukt no klints.
- Apkaimē klīst leģenda par navahu kovboju, kas vajādams nodzina no klints kādu atkritēju zirga mugurā. Runā, ka dažā labā tumšā negaisa naktī viņa chindii jeb spoks ir redzams pārtrauca- mies pāri malai.
Ainava bija elpu aizraujoša. Acu priekšā izklājās aizvēsturiska zeme, asins krāsas klinšu kupri un stabi, vēja plosīti un ērmīgos veidolos izlocīti. Tālumā kalnos klājās citi kārtaini galdkalni. Šī apkārtne varētu būt tapusi pasaules radīšanas beigu posmā, kad Dievs bija beidzot atmetis cerību ieviest kārtību juceklīgajā zemē.
- Pamatīgais gald kalns tur tālumā tiek saukts par Neviena galdkalnu, tas ir deviņas jūdzes garš un jūdzi plats, - Hazēliuss rādīja. - Vietējie apgalvo, ka uz tā virsotni vedot slepena taka, kuru neviens baltais cilvēks nav atradis. Pa kreisi ir Puites galdkalns. Tieši pretī ir Šonto galdkalns. Tālāk ir Sanhuanas upes līkloči, Ciedru galdkalns, Lāča ausis un Mantilasalas kalni.
Gaisa plūsmas nests, augšup traucās kraukļu pāris, tad pagriezās un planēja atpakaļ ēnainajās dzīlēs. To ķērcieni atbalsojās starp kanjoniem.
- Sarkanajā galdkalnā var nokļūt tikai divējādi - pa Renesce- ļu, kas atrodas otrā pusē, un pa taku, kas sākas pāris jūdžu attālumā no šejienes. Navahu indiāņi to dēvē par Pusnakts taku. Tā beidzas Blekhorsā, nelielā apmetnē tepat netālu.
Kad abi pagriezās uz promiešanu, Fords gabaliņu tālāk uz milzīga iešķelta laukakmens virsmas pamanīja vairākus iespiedumus, padziļinājumus.
Hazēliuss sekoja viņa skatienam.
- Kaut ko ieraudzījāt?
Fords piegāja pie akmens un pielika plaukstu grubuļainajai virsmai.
- Lietus lāšu fosilijas. Un… kukaiņa pēdu nospiedumu fosilijas.
- Tā, tā, - zinātnieks klusā balsī novilka. - Šeit, augšā, apbrīnot ainavu ir uzkāpuši visi, taču jūs esat pirmais, kas to ievērojis. Protams, neskaitot mani pašu. Lietus lāšu fosilijas, ko radījis dinozauru laikmeta lietus. Pēc tam pa mitro smilti čāpojusi vabole. Un, lai cik neiespējami tas liktos, šis mazais vēstures brīdis ticis iemūžināts fosilijā. - Hazēliuss bijīgi aizskāra akmeni. - Nekas no cilvēka radītā, neviens mūsu dižais veikums - ne "Mona Liza", ne Šartras Dievmātes katedrāle, pat ne Ēģiptes piramīdas - nesaglabāsies tik ilgi, cik vaboles pēdas mitrajās smiltīs.
Fordu nez kāpēc šie vārdi aizkustināja.
Arī Hazēliuss pārlaida pirkstu pār senā kukaiņa atstāto sliedi un izslējās taisni. - Tad nu tā! - viņš uzsauca, satvēra Fordu aiz pleciem un viegli padrebināja. - Es skatos, mēs abi būsim draugi.
Fordam atmiņā atausa Lokvuda brīdinājums.
Hazēliuss pagriezās uz dienvidiem, norādīdams uz galdkalna virsmu. - Paleozoja laikmetā te bija milzīgs purvs. Tas mums dāvājis vienu no biezākajiem ogļu slāņiem Amerikas teritorijā. Piecdesmitajos gados ogļu krājumi izsīka. Šie vecie tuneļi bija kā radīti "Izabellas" izvietošanai. - Hazēliuss smaidīdams pagriezās pret Fordu, un saule apspīdēja viņa gandrīz gludo seju. - Mēs pat gribēdami nevarētu atrast piemērotāku vietu, Vaimen - tā ir nomaļa, neviena netraucēta, neapdzīvota. Taču man visbūtiskākais ir šīs ainavas skaistums - fizikā vissvarīgākais ir daile un neizprotamība. Kā teicis Einšteins: "Visskaistākais, ko mēs varam piedzīvot, ir noslēpumainība. Tas ir visas pasaules zinātnes avots."
Fords vēroja sauli nesteidzīgi ieslīgstam dziļajos kanjonos rietumu pusē - zelta ripu iegrimstam kaparā.
- Esat gatavs nokāpt pazemē? - Hazēliuss vaicāja.
6
DŽIPS KRATĪDAMIES DEVĀS ATPAKAĻ uz ceļu. Fords pieķērās pie jumta roktura un pūlējās savilkt nevērīgu sejas izteiksmi, kamēr Hazēliuss spēcīgi spieda grīdā akseleratoru, aizvien lielākā ātrumā traukdamies gar lidostas skrejceļiem. Uz taisnā ceļa auto sasniedza astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā.
- Nevienu policistu neesat redzējis? - Hazēliuss smīnēdams apvaicājās.
Jūdzi tālāk ceļu aizšķērsoja divi vārti, ievietoti katrs savā drāšu žogā ar dzeloņstiepļu rituļiem virs tā. Žogs ieskāva teritoriju netālu no galdkalna malas. Auto riteņiem nočīkstot, Hazēliuss nobremzēja pie pašiem vārtiem.
- Te sākas slepenā zona, - Hazēliuss norādīja. Uz tastatūras, kas bija piestiprināta pie staba, viņš ievadīja ciparu kombināciju. Atskanēja pīkstiens, un vārti slīdēja vaļā. Hazēliuss iestūrēja pa vārtiem un iebrauca džipu līdzās citām automašīnām, kas bija novietotas rindā.
- Lifts, - viņš rādīja uz augstu torni, kas bija uztupies klints malā, antenu un satelītšķīvju klāts. Viņi piegāja pie tā metāla durvīm, Hazēliuss izslidināja cauri lasītājam karti un novietoja plaukstu uz skenera. Pēc brīža atskanēja piesmakusi sievietes balss:
- Laba diena, mīlīt. Kas ir čalis tev blakus?
- Vaimens Fords.
- Parādi plikumus, Vaimen.
Hazēliuss smaidīja.
- Viņa grib, lai tu uzliec plaukstu uz skenera.
Fords novietoja delnu uz siltā stikla. Otrpus stiklam lejup noslīdēja gaismas josla.
- Pagaidiet, līdz saskaņošu ar galveno.
Hazēliuss iespurcās.
- Kā jums patīk mūsu jaukais drošības interfeiss?
-Tas ir… citāds.
- Tāda ir mūsu "Izabella". Lielākā daļa datorbalsu ir kā nākušas no sešdesmit astotā gada filmas "2001: Kosmosa odiseja". Man liekas, tā ir pārāk pareiza, kā augstāko aprindu baltajiem. - Viņš atdarināja tipisku teatrālo balsi: "Lūdzu, klausieties uzmanīgi, mainīti daži mūsu izvēlnes punkti." "Izabellai" turpretī ir īsta balss. To ieprogrammējis mūsu inženieris Kens Dolbijs. Cik zinu, viņš piedabūjis kādu repa dziedātāju ierunāt vārdus.
- Kas ir īstā "Izabella"?
- Nezinu. Kens šajā jautājumā tur muti ciet.
No skaļruņiem izplūda balss, glāstoša kā medus:
- Galvenais teica, viss ir, kā nākas. Tu tagad esi sistēmā, tāpēc velcies iekšā un nekavē tautu.
Metāla durvis švīkstēdamas atvērās, un aiz tām parādījās lifta kabīne. Šahta stiepās gar klints sienu. Pa mazu iluminatoru varēja aplūkot apkārtni, kamēr kabīne slīdēja lejup. Kad kabīne apstājās, "Izabella" brīdināja raudzīties, kur liek kāju.
Viņi stāvēja zem klajas debess uz plašas, klints sienā izcirstas platformas pie lielajām titāna durvīm, kuras Fords bija redzējis no lidmašīnas. Tās varēja būt divdesmit pēdu platas un vismaz četrdesmit pēdu augstas.