- Mans Dievs!
Fordam ienāca prātā traka doma - vai tiešām Hazēliuss iegrimis lūgšanā?
- Viņi uzskata mani… par Andkristu… - vīrietis klusi, ērmoti nosmējās.
Fords piecēlās kājās un vērās tumsā. Pūļa troksnis pamazām izgaisa, un atkal iestājās klusums, kuru lāgu lāgiem pārtrauca birstošu akmentiņu grabēšana.
- Varbūt es patiešām esmu Antikrists… - Hazēliuss iegārdzās. Fords nedka gudrs, no smiekliem vai sāpēm. Hazēliuss pamazām zaudē saprātu, viņš nosprieda, atgaiņāja šo domu un sāka lauzīt galvu, ko tagad iesākt. Tunelī vilka viegls vējiņš, nesdams līdzi degošu ogļu smārdu un tikko samanāmu biedējošu vibrāciju - ugunsgrēka vēstnesi.
- Mums jātiek ārā.
Hazēliuss neatbildēja.
Fords satvēra zinātnieku zem padusēm.
- Aiziet! Pamēģiniet pakustēties. Mēs nedrīkstam te uzkavēties. Mums jāatrod pārējie un jādek pie vinčas.
Cauri tuneļiem izvēlās slāpēta eksplozijas būkšķa atbalss. Gaisā sabiezēja ogļu dūmu smārds.
- Un tagad mani nogalinās… - Atkal atskanēja spokainie smiekli.
Uzcēlis Hazēliusu sev mugurā un saķēris aiz rokām, Fords vilka viņu pa tuneli.
- Paradoksāli… - Hazēliuss murmināja. - Kļūt par mocekli… Cilvēki ir tik dumji… tik lētticīgi… Bet es nebiju pārdomājis visu, kā nākas… Tāds pats muļķis kā pārējie.
Fords paspīdināja gaismu sev priekšā. Tunelis pārgāja paplatā alā.
- Tagad es par to samaksāšu… Antikrists, tā mani nodēvēja… Nudien, Antikrists! - Atkal samocīti, krampjaini smiekli. Fords lēnām steberēja uz priekšu un nonāca alai līdzīgajā cirtnē. Pa labi iebrukušas ogļu un akmens kaudzes jaucās ar grumbuļainajām, sastingušajām pirīta straumēm, kas kabatas lukturīša gaismā vizuļoja kā zelts.
Lēni, ar lielu piepūli Fords vilka savu nastu dziļumā. Tālajā kaktā no tumsas piepeši iznira šahta - apaļa bedre apmēram piecu pēdu diametrā. Tajā karājās virve.
Viņš noguldīja Hazēliusu uz akmens grīdas un pabāza tam pagalvī jaku. Telpu satricināja sprādziens, visapkārt no griestiem bira akmentiņi un cid krikumi. Dūmi koda acis. Jebkurā mirkli uguns, nākdama arvien tuvāk, varēja uzsūkt visu skābekli, un tad gals klāt.
Fords satvēra virvi. Tā izjuka viņam plaukstās, pašķīrās un at- šķēlās, tās gals virpuļodams noslīdēja dziļajā šahtā. Pēc dažiem mirkļiem lejā noplunkšķēja.
Viņš paspīdināja lukturīd augšup un redzēja, ka bedre ar gludenajām sienām sdepjas augšup, cik vien tālu skatiens sniedz. Sapuvušais virves gals līgojās gaisā. Vinča nekur nebija redzama.
Viņš piegāja pie Hazēliusa un manīja, ka zinātnieks slīgst neprāta murgos, ik pa laikam klusi iesmiedamies. Fords notupās un iegrima domās. Hazēliusa murmināšana apgrūtināja pārdomas, līdz viņš izdzirdēja to pieminam Džo Blicu.
Tad Fords ieklausījās.
- Vai jūs nupat teicāt - Džons Blics?
- Džons Blics… - Hazēliuss purpināja. - Leitnants Skots Mor- gans… Bernards Habels… Kurts fon Reičens… Kapteinis Čārlzs Gordons…
- Kas ir Džo Blics?
- Džo Blics… Kapteinis B. A. Nortrups… Renē Lafaijets…
- Kas šie cilvēki ir? - Fords dncināja.
- Nekas. Šie cilvēki… nepastāv… Noms de plūme…
- Pseidonīmi? - Fords pārliecās pār Hazēliusu. Vārajā gaismiņā zinātnieka seja viegli zaigoja sviedros. Acis bija glāžainas, taču ievainotajā jautās neparasts, gluži vai pārdabisks dzīvīgums. - Kā pseidonīmi tie bija?
- Kā gan cita? Dižā L. Rona Habarda… Gudrs vīrs… Tiesa, viņu nesaukāja par Antikristu… Tādā ziņā tam smurgulim veicās.
Tas bija kā zibens spēriens. Džo Blics ir L. Rona Habarda pseidonīms? Rons Flabards bija zinātniskās fantastikas rakstnieks, kas izveidoja pats savu reliģiju, nosaukdams to par scientoloģiju un pasludinādams sevi par pravied. Fords atcerējās plaši zināmo nostāstu, ka pirms scientoloģijas dibināšanas Habards bija paziņojis saviem kolēģiem - visdižākais cilvēka sasniegums uz šīs zemes ir izveidot visā pasaulē atzītu reliģiju. Rakstnieks to patiešām paveica, no pseidozinātnes un juceklīga misticisma izveidodams saistošu un izplatītu reliģiju.
Pasaulē atzīta reliģija… Vai tas ir iespējams? Vai uz to norādīja Hazēliusa prātojumi? Vai tāds bija viņa rūpīgi atlasītās komandas mērķis? Un tās locekļu traģiskā pagātne? "Izabella", dižākais zinātniskais eksperiments cilvēces vēsturē? Savrupība? Galdkalns? Ziņas? Noslēpumainība? Dieva balss?
Fords dziļi ieelpoja, noliecās un čukstus uzrunāja zinātnieku.
- Volkonskis tieši pirms nāves uzrakstīja zīmīti. Es to atradu. Tajā bija arī šādas rindas: "Es redzēju cauri šim neprātam! Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics."
-Jā… Jā… - Hazēliuss atteica. - Pīters bija gudrs… Pārāk gudrs, un tas viņam nāca par sliktu… Šajā gadījumā es pieļāvu misēkli.
Bija jāizvēlas kāds cits. - Klusums un gara nopUta. - Mans prāts bija aizklidis. - Balss svārstījās uz robežas ar neprātu. - Ko es izstāstīju?
Hazēliuss bija atgriezies īstenībā, lai ari uz īsu brīdi.
- Džo Blics patiesībā bija L. Rons Habards. Cilvēks, kurš izgudroja pats savu reliģiju. Ko jūs ar to visu domājāt?
- Es murgoju.
- Bet tāds bija jūsu plāns, - Fords neatlaidās. - Vai ne?
- Nesaprotu, ko jūs ar to domājat, - Hazēliusa balss vērtās mazdrusciņ skarbāka.
- Skaidrs, ka saprotat. Jūs visu sīki izplānojāt - "Izabellas" izveide, nedienas ar aparatūru, Dieva balss. Tas viss patiesībā bija jūsu roku darbs. Hakeris esat jūs.
- Vaimen, jūs gvelžat pilnīgas muļķības. - Tagad izklausījās, ka Hazēliuss ir pilnībā atžirdzis un atgriezies realitātē.
Fords papurināja galvu. Atbilde gandrīz nedēļu bija atradusies burtiski acu priekšā - viņam izsniegtajā dosjē.
- Jūs lielāko daļu savas dzīves esat noņēmies ar utopiskām politiskajām shēmām, - Fords bilda.
- Vai tad daudzi ar to nenodarbojas?
- Ne jau līdz apsēstībai. Jūs bijāt kā apmāts, un ļaunākais bija tas, ka neviens jūs neuzklausīja pat pēc tam, kad ieguvāt Nobela prēmiju. Tas jūs droši vien padarīja traku - gudrākais vīrs uz zemeslodes nevar atrast dzirdīgas ausis. Tad nomira jūsu sieva, un jūs noslēdzāties no visas pasaules. Divus gadus vēlāk nācāt atklātībā ar savu ideju par "Izabellu". Jums bija kas sakāms. Jūs gribējāt, lai jūsos ieklausās. Tagad jūs vairāk par visu alkāt mainīt pasauli. Kā to paveikt vislabāk, ja ne kļūstot par pravieti? Aizsākt pašam savu reliģiju…
Fords dzirdēja Hazēliusa smago elpu tumsā.
- Jūsu teorija ir… totāls vājprāts, - Hazēliuss ievaidēdamies atcirta.
- Jūs nācāt klajā ar priekšlikumu izveidot projektu "Izabella" - iekārtu, kas izmeklētu Lielo sprādzienu, pašu radīšanas brīdi. Jūs to uzbūvējāt. Jūs pats atlasījāt savus padotos pēc principa, lai viņi psiholoģiskajā ziņā būtu viegli ietekmējami. Jūs visu izrīkojāt un izkārtojāt, jūs bijāt iecerējis izdarīt vislielāko atklājumu zinātnes vēsturē. Un kāds tas ir? Atklāt Dievu, ko gan citu. Šāds atklājums padarītu jūs par Viņa pravieti. Tā taču ir, vai ne? Jums bija padomā kļūt par vēl vienu L. Ronu Habardu.
- Jūs nudien esat pavisam sajucis.
- Jūsu sieva nāves brīdī nebija stāvokli. To jūs izdomājāt. Jūs būtu tā reaģējis uz jebkuru vārdu, kuru iekārta nosauktu. Jūs uzminējāt skaitļus, kurus bija iedomājusies Keita, jo viņu labi pazināt. Tur nebija pilnīgi nekā pārdabiska.