Vienīgā atbilde bija Hazēliusa vienmērīgā elpa.
-Jūs sapulcinājāt divpadsmit paša atlasītus zinātniekus. Lasot viņu dosjē, mani pārsteidza tas, ka ikviens bija likteņa sists un dauzīts, ikviens meklēja dzīves jēgu. Un mani tas izbrīnīja. Tagad es zinu, kāpēc tas tā bija. Jūs nolūkojāt tos, kuri bija emocionāli uzņēmīgi, gatavi garīgām pārmaiņām.
-Jūs taču man neizdevās pievērst ticībai, vai ne?
- Tomēr trūka pavisam maz.
Abi klusēja. Tuneļos atbalsojās tikko dzirdamas cilvēku sarunas. Pūlis nāca atpakaļ.
Hazēliuss gari nopūtās.
- Mēs abi iesim bojā. Ceru, ka jūs to apjēdzat, Vaimen. Mēs abi nonāksim… mocekļa kārtā.
- To mēs vēl redzēsim.
- Jā, mans nodoms bija iedibināt jaunu reliģiju. Bet man joprojām nav skaidrs, kas tur īsti nogāja greizi. Kādā brīdi tas izslīdēja man no rokām. Man bija plāns… un es nepratu to noturēt. - Viņš atkal nopūtās un ievaidējās. - Edijs. Šī negaidītā kārts izjauca manu spēli. Šajā ziņā man sanāca muļķīgs misēklis. Bet mocekļa kārta piederas visiem praviešiem.
- Kā jums tas izdevās? Es domāju - uzlauzt datoru?
Hazēliuss izslidināja no kabatas veco truša ķepiņu.
- Es izurķēju visu tās korķa pildījumu un ievietoju tajā sešdesmit četru gigabaitu zibatmiņas draivu, procesoru, mikrofonu un bezvadu raidītāju ar balss atpazīšanas programmatūru un datiem. Es varēju to pievienot jebkuram no tūkstoš ātrdarbības bezvadu procesoriem, kas bija izvietoti visā "Izabellā" un pieslēgd superdatoram. Tajā ir jauka mākslīgā intelekta programmiņa, kuru uzrakstīju LISP programmēšanas valodā; pareizāk sakot, palīdzēju uzrakstīt, jo lielākā tās daļa ir pašas ģenerēta. Tā ir visskaistākā jebkad tapusī datorprogramma. Ar to bija viegli strādāt - tā visu laiku atradās man kabatā. Jāatzīst gan, ka programma pati nebija vienkārša, - neesmu pārliecināts, vai pats to īsti labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēsdja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas.
- Derdzīgais manipulators.
Hazēliuss iegrūda truša ķepiņu kabatā.
- Šajā ziņā jūs maldāties, Vaimen. Es nebūt neesmu ļauns cilvēks, es rīkojos, tikai viscēlāko un altruistiskāko mērķu vadīts.
- Kā tad. Paskat, cik daudz vardarbības, cik daudz nāves! Par to esat atbildīgs jūs.
- Vardarbības ceļu izvēlējās Edijs ar saviem sekotājiem, nevis es. - Acumirklīgu sāpju pārņemts, viņš saviebās.
- Un vēl jūs noslaktējāt Volkonski - vai arī likāt to paveikt Vordlo.
- Nē. Volkonskis bija gudrs. Viņš uzminēja, kas man aiz ādas. Visu kārtīgi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nevar mani apturēt. Viņš nespēja pārdzīvot to, ka ticis pataisīts par nerru, ka viņa mūža darbs tā apsmiets un izķēzīts. Tāpēc viņš pats atņēma sev dzīvību, taču izdarīja to tā, lai pašnāvība sētu aizdomas par slepkavību. Tāda manipulatīvā psiholoģija, īsti Volkonska garā. Viņam bija vienreizīgi viltīgs prāts.
- Kāpēc viņam bija jārada aizdomas par slepkavību?
- Volkonskis bija cerējis, ka izmeklēšana ar laiku apstādinās projektu "Izabella" un panāks tā slēgšanu, pirms es īstenoju savus nodomus. Tomēr nekas nesanāca. Notikumi risinājās pārāk strauji. Es uzņemos atbildību par viņa bojāeju. Taču es viņu nenogalināju.
- Cik bezjēdzīga un nevajadzīga nāve.
- Jūs neesat to labi apdomājis, Vaimen… - Hazēliuss bridi skaļi elsa un turpināja. - Šis ir tikai stāsta sākums. Jūs nevarat to apturēt. Les jeux sont faites*, kā teicis Sartrs. Visparadoksālākais ir tas, ka to panāks viņi.
* Ž. P. Sartra 1947. gadā izdotā darba nosaukuma tulkojums ir "Likmes ir izdarītas" vai "Kauliņi ir mesti".
-Kas?
- Tas fundamentālistu bars. Viņi šim stāstam pieliks daudz treknāku punktu, nekā man tas jebkad būtu izdevies.
- Jūsu stāsts beigsies veltīgi, - Fords iebilda.
- Vaimen, es redzu, ka jūs nespējat pilnībā aptvert visu notiekošo. Edija vadītā zemcilvēku varza… - Hazēliuss aprāvās, un Fords dzirdēja pūli pamazām tuvojamies. - Viņi mani nogalinās, padarīs mani par mocekli. Jūs ari. Šādi mani iesvaidīs un manu vārdu pieminēs… mūžīgi mūžos.
- Es jūs iesvaidīšu par jukušo mūžīgi mūžos.
- Atzīšos, tā mani uztvertu vairākums normālo ļautiņu.
Balsis kļuva skaļākas.
- Mums jāpaslēpjas, - Fords ieteicās.
- Kur? Te nav nevienas paslēptuves, un es nevaru pakustēties. - Hazēliuss pakradja galvu un klusā, aizsmakušā balsī nocitēja Bībeli. Viņi sauks kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, paslēpiet mūs. Kā vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata, mēs esam iesprostoti.
Balsis nāca arvien tuvāk. Fords izņēma pistoli, taču Hazēliuss uzlika viņam uz rokas miklu, drebošu plaukstu.
- Samierinieties cienīgi.
No tumsas iznira drebelīgu gaismu mudžeklis. Balsis pieņēmās skaļumā, un no tuneļa pagriezienā iznāca ducis netīru, bruņotu vīru.
- Re, kur ir! Veseli divi!
No biezās tumsas nāca cilvēki, nomelnējušu, rēgainu ļaužu bariņš, kas atgādināja ogļračus. Visiem bija pacelti ieroči, pāri piepūlē savilktajām sejām stiepās baltas, sviedru noskalotas taciņas.
- Hazēliuss! Antikrists!
- Antikrists!
- Rokā ir!
Telpu satricināja vēl viens attāls sprādziens. Bīstami ieliecies klints gabals griestos sakustējās, un uz grīdas kā ellišķīgi krusas graudi klaudzēdami nobira akmentiņi. Nekustīgajā gaisā nāsīs iesitās ogļu izgarojumu smārds. Kalns atkal nodrebēja, krietnu gabalu tālāk tunelī ar skaļu dārdu un rīboņu iegruva griesti, cauri šahtām izšāvās ogļu dūmi.
Pūlis pašķīrās, un pie Hazēliusa pienāca sludinātājs Edijs. Nostājies pie ievainotā zinātnieka, sludinātājs ļāva kalsnajai, kaulainajai sejai atplaukt uzvarošā smaidā.
- Tā nu mēs atkal tiekamies.
Hazēliuss paraustīja plecus un novērsās.
- Tikai šoreiz, Antikrist, - Edijs turpināja, - stāvokļa noteicējs esmu es. Man labajā pusē stāv Dievs, Jēzus atrodas kreisajā pusē, un no muguras mani sargā Svētais Gars. Bet tu? Kur ir tavs sargs? Viņš deva kājām ziņu, tas gļēvulis Sātans. Aizbēga uz klintīm! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām!
Edijs pieliecās pie Hazēliusa, līdz seja atradās dažu collu attālumā no zinātnieka sejas. Un iesmējās.
- Ej ellē, mikrob, - Hazēliuss klusi sacīja.
Edijs eksplodēja dusmās.
- Pārmeklēt abus! Jābūt ieročiem!
Daži vīri tuvojās Fordam. Viņš pielaida tos klāt, pirmo nogāza zemē, otram iespēra pa vēderu un trešo ietrieca klints sienā. Pārējie ar dusmīgu rēcienu sagāzās viņam virsū, neliela dūru un kāju armija beidzot piespieda viņu pie sienas un notrieca uz grīdas. Edijs izvilka Fordam aiz jostas aizbāzto Sig Sauer.
Kautiņa laikā kāds aizraudgs kristietis iespēra Hazēliusam pa lauzto kāju. Izdvesis žēlabainu elsienu, Hazēliuss zaudēja samaņu.
- Lieliski pastrādāts, Edij, - izmocīja Fords, kas bija pienaglots pie zemes. - Tavs Pesfitājs ar tevi lepotos.
Edijs piesarkušu seju sirdīgi pablenza uz Fordu, it kā grasīdamies viņam iesist, taču tad, šķiet, pārdomāja.
- Diezgan! - sludinātājs uzrēca pūlim. - Diezgan! Atbrīvojiet vietu! Izrīkosimies ar viņiem pēc sava prāta. Tā, kā tas darāms. Uzraujiet abus kājās!