Fordu uzsdepa kājās un pastūma uz priekšu. Grupiņa sāka iet. Divi drukni vīri vilka noģībušo Hazēliusu aiz padusēm. No deguna tam sūcās asinis, viena acs bija aizpampuši, iešķībi saliektās kājas lauztais kauls skrāpēja zemi.
Viņi nonāca vēl vienā plašā cirtnē. No sānu tuneļa tumsas izslīdēja cid gāzelīgi kabatas lukturīšu stari. Abas satikušās grupiņas sāka satrauktas sarunas.
- Frost! Tas esi tu? - Edijs sauca.
Priekšā izspraucās plecīgs vīrietis, ģērbies militārās drēbēs maskēšanās krāsās, viņam bija īsi apcirpd gaiši mati un masīvs kakls, acis bija tuvu viena otrai.
- Sludinātāj Edij, mēs uzgājām vēl dažus slēpjamies šahtā.
Fords ieraudzīja duci bruņotu vīru dzenam šurp Keitu un pārējos, paskubinot tos ar ieroču stobriem.
- Keita… Keita! - Fords atsvabinājās no gūstītāju rokām un pūlējās nokļūt līdz draudzenei.
- Apturiet viņu!
Spēcīgs grūdiens mugurā notrieca Fordu uz ceļiem. Otrs sidens nogāza viņu uz sāniem, vairāki spērieni un belzieni pieplacināja viņu zemei. Pēc tam Fordu uzrāva kājās tik sparīgi, ka gandrīz izlauza rokas no plecu locītavām. Sviedriem noplūdis vīrs ar ogļu putekļiem notrieptu seju, kurā spīdēja acu baltumi, iesita viņam pa vaigu.
- Nekur tu neiesi!
Tālumā atkal norībēja, un zeme nodrebēja. Smiltis palēcās un, vēja nestas, aizšvirkstēja cauri tuneļiem. Pie griestiem klājās dūmu slāņi.
- Uzklausiet mani! - Edijs sauca. - Mēs nevaram te palikt! Kalns deg vienās liesmās! Mums jātiek ārā!
- Es esmu atradis izeju augšup, - sacīja vīrs, vārdā Frosts. - Sprādziens bija pārrāvis kādā šahtā griestus, un tuneļa galā es redzēju mēnesi.
- Rādi ceļu, - Edijs pavēlēja.
Bruņotie vīri bikstīja un grūstīja gūstekņus ar ieroču stobriem, likdami tiem iet caur tumšajiem, putekļu miglā grimstošajiem tuneļiem. Divi Edija sekotāji vilka noģībušo Hazēliusu, saņēmuši viņu zem padusēm. Ejot cauri biezajai tumsai, viņi šķērsoja vēl vienu milzīgu cirtni. Putekļainajā gaisā virpuļoja gaiši stari, un to gaismā atklājās milzīgs iegruvums. Gruvešu paugurs sniedzās augšup līdz garam, tumšam caurumam griestos. Fords kāri dzēra svaigo, vēso gaisu, kas ieplūda no augšas.
- Šurp!
Visi sāka kāpt augšup, ik pa brīdim paklūpot un sagrīļojoties, kad vaļīgās, slidenās nobiras šņirkstēdamas vēlās visapkārt.
- Izrāpjamies no Abadona bezdibeņa! - Edijs triumfēdams sauca. - Zvērs ir savažots!
Divi sekotāji, kas vilka Hazēliusu, pirmie izlīda ārā pa robaino caurumu griestos, pārējos izgrūda vīri ar ieročiem. Viņi attapās stāvam augstākā cirtnē, no kuras nonāca citā ejā. Tās galā Fords ieraudzīja uzzibam un tūlīt pat pazūdam gaišu punktiņu, kādu rada zvaigzne naksnīgajās debesīs. Cauri garai, diagonālai plaisai griestos viņi iznāca zem naksnīgajām debesīm uz galdkalna virsmas. Gaiss oda pēc degoša benzīna un dūmiem. Visa austrumu pamale bija liesmās. Pāri debesīm, aizsegdami mēnesi, vēlās melni un iesārti dūmu mākoņi. Zeme bez apstājas dimdēja, un laiku pa laikam kāda liesma uzšāvās simts pēdu augstumā kā asinssarkans, oranžs karogs, plandīdamies pret tumšajām debesīm.
- Šurp! - Edijs sauca. - Te, laukumā.
Šķērsojuši izžuvušas upes gultni, cilvēki apstājās plašā, smilšainā ieplakā, kurā slējās milzīgs, nokaltis pinjons. Fords beidzot pievirzījās tuvāk Keitai, čukstus apjautādamies:
- Kā tev ir?
- Nekas. Bet Džūlija un Alans ir pagalam. Gāja bojā iegru- vumā.
- Klusumu! - Edijs nobrēcās. Viņš izgāja laukumiņā. Fordu pārsteidza pārvērtības, kuras bija piemeklējušas šo saspringto, uzvilkto mācītāju, kādu viņš to atcerējās no abu pirmās dkšanās reizes. Tagad sludinātājs bija rāms un pārliecināts, kusdbas pārdomātas, nesteidzīgas. Aiz jostas tam bija aizbāzts četrdesmit ceturtā kalibra Super Blackhawk revolveris. Viņš staigāja turp un atpakaļ, tad pagriezās pret pūli un pacēla roku.
- Tas Kungs atpestīja mūs no verdzības Ēģiptē. Lai slavēts Tas Kungs!
Viņa ganāmpulks, pārdesmit dievlūdzēju, pērkondimdošās balsīs atsaucās:
- Lai slavēts tas Kungs!
Edijs pārliecās pār noguldīto zinātnieku, kas pamazām atžirga un pavēra acis.
- Pieceliet viņu kājās, - Edijs klusi nokomandēja, norādīdams uz Fordu, Inešu un Cečīni. - Turiet viņu stingri.
Visi trīs noliecās un, cik vien maigi spēdami, piecēla Hazēliusu stāvus, nostādīdami viņu uz veselās kājas. Pārsteidzoši, ka viņš vēl ir dzīvs, kur nu vēl pie samaņas, brīnījās Fords.
Edijs pagriezās pret pūli.
- Ieskatieties šajā sejā - Antikrista sejā!
Viņš staigāja uz riņķi un skaļā, trīsošā balsī sauca:
- Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu arī viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnuma zīmes un ar tām pievīlis tos, kas pieņēmuši zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra un uguns jūrā.
Tālumā atskanēja slāpēts būkšķis, un gaisā uzlēca uguns bumba, pār tuvāko apkārtni mezdama šausminoši spilgtu blāzmu. Edija kalseno seju uz acumirkli ieskāva oranža gaisma, kas izcēla tumši notrieptos, iekritušos vaigus un acis.
- Priecājieties, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu!
Pūlis uzgavilēja, bet Edijs pacēla rokas:
- Kristus kareivji, ir pienācis svinīgais brīdis. Mēs esam sagūstījuši Antikristu un viņa mācekļus, tagad Dieva tiesa gaida mūs visus.
Hazēliuss pacēla galvu. Fordam par izbrīnu, zinātnieks nomērīja Ediju ar augstprādgu vīpsnu - pa pusei smīnēdams, pa pusei viebdamies - un noteica:
- Atvainojiet, ka iejaucos, sludinātāj. Antikrists vēlas bilst dažus mazāk pacilājošus vārdus jūsu izcilajam ganāmpulkam.
Edijs pacēla rokas.
- Antikrists ir ierunājies! - Viņš drosmīgi spēra soli tuvāk. - Kādi zaimi birs pār tavām lūpām tagad, Antikrist?
Hazēliuss paslēja augšup galvu, balss vērtās sdngrāka.
- Turiet mani cieši, - viņš piekodināja Fordam. - Neļaujiet man izslīdēt.
- Diez vai tas ir prātīgi, - Fords iečukstēja Hazēliusam ausī.
- Kāpēc gan ne? - Hazēliuss drūmi attrauca. - Ja reiz sākām, tad ejam uz visu banku.
- Klausieties, Kristus kareivji, viltus pravieša vārdos, - Edijs ironiskā balsi aicināja.
88
STĀVĒDAMS STARP SMILŠAKMEŅIEM un vērdamies binoklī, Bigejs pārlaida skatienu tumšajam apvārsnim. Bija pus- trīs naktī.
- Lūk, kur ir! Sapulcējušies ar zāli apaugušajā līdzenumā, pārbiedēti līdz nāvei.
Zirgi - tumši apveidi uz sarkano debesu fona - satraukti riņķoja.
- Ejam pakaļ, - Besenti ieteica.
Taču Bigejs nekustējās. Viņš bija pavērsis binokli uz austrumiem. Galdkalna austruma mala bija uzspridzināta. Zem saspridzinātā ieroba atradās vesels kalns nobiru, gruvešu, kūpošu ogļu, salocīta metāla un degoša šķidruma straumes, kas izpletās un tecēja pa veco upju gultnēm kā lava no vulkāna. Visa galdkalna austrumu puse bija liesmās, no bedrēm zemē šāvās dūmi un uguns. Reizumis galdkalnā uzliesmoja kāds kadiķis vai priede, iedegoties kā vientuļa Ziemassvētku eglīte. Lai ari vējš pūta dūmus prom, uguns strauji izplatījās abu indiāņu virzienā. Atskanēja arī pa sprādzienam - gaisā uzvērpās putekļi un liesmas, zeme ieliecās un iebruka, uzšaujot melnu putekļu un dūmu stabus. Arī Nakajas ielejā plosījās ugunsgrēks, liesmas aprija tirgotavu, mājas un arī skaisto papeļu birzi.