Pirms lielā sprādziena tajā vietā bija pulcējies vismaz tūkstotis cilvēku. Tagad Bigejs, binokli pārlaizdams skatienu peklei līdzīgajai vietai, redzēja vienīgi dažus šoka pārņemtus cilvēkus klīstam cauri dūmiem un liesmām, tie klaigāja vai kā zombiji klusēdami steberēja pa drupām. Auto plūsma uz galdkalnu bija apsīkusi, dažas laukumā novietotās mašīnas bija aizdegušās, to degvielas tvertnes uzsprāgušas.
Villijs pašūpoja galvu.
- Beidzot Bilagaana ir nostrādājuši varenu joku.
Viņi nokāpa no klints, un Bigejs devās pie zirgiem, uzsvilpdams Ziemai. Zirgs saslēja ausis un pēc brīža rikšoja šurp, pārējie sekoja viņam pa pēdām.
- Labs zirdziņš, Ziema. - Noglāstījis dzīvniekam kaklu, Bigejs piesprādzēja pavadu pie apaušiem. Vairāki zirgi pirms aizbēgšanas bija apsegloti, un Bigejs iepriecināts konstatēja, ka tie nav atbrīvojušies no segliem. Pārcēlis Ziemai mugurā seglus no zirga, ar kuru bija atjājis šurp, Bigejs tos cieši savilka un uzlēca zirgam mugurā. Villijs uzkāpa mugurā citam zirgam bez segliem, un abi sāka dzīt nervozos dzīvniekus uz Pusnakts takas pusi, kas atradās galdkalna otrā malā, deši iepredm trakojošajam ugunsgrēkam. Viņi virzījās lēni, pieraudzīdami, lai zirgi nesatrakojas un turas augstākās vietās, kur zeme bija cietāka un drošāka. Bariņam šķērsojot klints virsotni, Besend, kurš jāja pirmais, apstājās.
- Kas tad tas, velns parāvis?
Bigejs zirga mugurā piesojoja blakus un pielika pie acīm binokli. Pārsimts jardu attālumā smilšainā klajumiņā bija sapulcējušies vairāki vīri. Visi bija nosmulējušies un nokvēpuši, it kā tikko izlīduši no iebrukušas pazemes ejas, un stāvēja ap dažiem netīriem un noplukušiem gūstekņiem. Varēja dzirdēja, kā tos apsmej.
- Rādās, linča tiesa, - Besend noteica.
Bigejs cauri liektajiem stikliem uzmanīgi nopētīja gūstekņus un, sev par lielu pārsteigumu, vienā no dem pazina Keitu Merse- ru, zinātnieci, kura viņu apciemoja. Netālu no viņas stāvēja Vaimens Fords, balsddams kādu ievainoto.
- Man tas nepadk, - Bigejs novilka un kāpa nost no zirga.
- Ko tu dari? Mums jālaižas prom.
Bigejs piesēja zirgu pie koka.
- Viņiem mūsu palīdzība var noderēt, Villij.
Villijs Besend smīnēdams nolēca no zirga muguras.
- O, to es saprotu!
Indiāņi zagās tuvāk cilvēku bariņam, patverdamies aiz klints- akmeņiem. Abi atradās nepilnu simts pēdu attālumā, tumsas apslēpti. Bigejs saskaitīja divdesmit četrus vīrus ar šaujamieročiem. Visi bija melnu ogļu putekļu klāti. Ellīgas sejas.
Forda seja asiņoja - izskatījās, ka viņš ir piekauts. Pārējos gūstekņus indiānis nepazina, taču, ieraugot laboratorijas virssvārčus, sprieda, ka arī viņi droši vien ir "Izabellas" zinātnieki. Fords balstīja kādu biedru, apmetis tā roku sev ap pleciem. Ievainotajam bija smags kājas lūzums. Pūlis lamāja un apspļaudīja gūstekņus, ņirgājās par tiem. Visbeidzot kāds vīrs iznāca priekšā un pacēla rokas, likdams pūlim apklust.
Bigejs gandrīz neticēja savām acīm. Sludinātājs Edijs no Blū- gepas misijas - taču viņš bija pārvērties. Mācītājs Edijs, kuru pazina viņš, bija ērmots, pusjucis neveiksminieks, kas izdāļāja vecas drēbes un bija palicis parādā sešdesmit dolāru. Bet šim Edijam piemita aukstasinīga valdonība, un pūlis tai pakļāvās.
Bigejs pieliecās un vēroja, Besenti piemetās turpat līdzās.
89
EDIJS PACĒLA ROKAS.
- Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus… Mani kristiešu draugi, runās Antikrists. Esiet kopā ar mani liecinieki viņa zaimiem.
Hazēliuss pūlējās runāt. Aiz muguras tālumā dega "Izabella", debesīs šāvās liesmu sienas un stabi un nāca aizvien tuvāk. Viņa teiktais nogrima skaļu sprādzienu virknē. Hazēliuss sāka no jauna, šoreiz stingrākā balsī.
- Sludinātāj Edij, man ir sakāms tikai viens - šie ļaudis nav mani mācekļi. Ar mani varat darīt, ko gribat, bet viņus laidiet vaļā.
- Melis! - kliedza kāds pūlī.
- Zaimotājs!
Edijs draudīgi pacēla roku, un pūlis atkal apklusa.
- Neviens nav nevainīgs! - viņš sauca. - Mēs visi esam grēcinieki dusmīga Dieva rokās. Un tikai caur Dieva žēlastību mēs topam pestīti.
- Atstāj viņus mierā, prātā jukušais ķēms.
Nekādas ipašās cerības nevar lolot, Fords nodomāja, pārlaizdams skatienu Edija ganāmpulkam, kas alka pēc Hazēliusa nāves.
Hazēliuss zaudēja spēkus, veselā kāja saļodzījās.
- Turiet taisni! - Edijs iebaurojās.
Keita piesteidzās un nāca talkā pabalsdt ievainoto.
Edijs pagriezās.
- Ir pienākusi Dieva dusmu diena! - viņš nodārdināja. - Ņemiet viņu ciet!
Pūlis metās pie Hazēliusa, aplenca zinātnieku, grūstīja un stumdīja viņu kā lupatu lelli. Viņu sita, grūda, apspļaudīja, zvetēja ar nūjām. Kāds pāršķēla ādu ar opuncijas adatu.
- Piesieniet pie koka!
Viņu pievilka pie resnas, ieplaisājušas, nokaltušas priedes - pūlis vazāja ievainoto kā lempīgs simtkāju zvērs. Ap vienu plaukstas locītavu apsēja virvi, pārmeta pāri izturīgam zaram un stingri savilka, ar otru roku izrīkojās tāpat, un otru virves galu piesēja. Hazēliuss pa pusei karājās, pa pusei stāvēja taisni, ar izplestām rokām. No nosmulētā auguma nokarājās drēbes vienās skrandās.
Keita negaidīd atsvabinājās, metās klāt un apskāva Hazēliusu.
Pūlis izplūda nešpetnos ķērcienos, vairāki vīrieši atrāva Keitu atpakaļ un nogāza zemē. No pūļa izbrāzās kāds putnubiedēklim līdzīgs vīrs ar četrstūrainu bārdiņu un iespēra putekļos guļošajai sievietei.
- Nelietis! - Fords ieaurojās. Viņš iebelza izdēdējušajam vecim ar dūri pa žokli, atgrūda citu un izlauzās līdz Keitai, taču pūlis viņu panāca, ar dūrēm un rungām notrieca zemē. Turpmāko viņš, tikai daļēji būdams pie apziņas, atcerējās ar grūdbām.
Ārpus pūļa norēcās krosa motocikls im kāsēdams apklusa. Atskanēja dobja, pavēloša balss:
- Esat sveicināti, kristieši!
- Douk! - pūlis brēca. - Douks atbraucis!
- Douk! Douk!
Pūlis pašķīrās, un aplī ienāca vīrs, milzīgs kā kalns, ģērbies džinsa jakā ar noplēstām piedurknēm. Tā muskuļainās rokas bija notetovētas, ķēdītē ap kaklu karājās liels sudraba krusts, pār plecu pārmesta triecienšautene. Garie, gaišie mati plīvoja ugunsgrēka saceltajā vējā.
Milzis pagriezās un apskāva Ediju.
- Lai Kristus ir ar tevi!
Viņš palaida Ediju vaļā un pievērsās pūlim. Douks izstaroja labticīgu šarmu, kas lieliski papildināja Edija askētisko bargumu. Noslēpumaini smīnēdams, viņš iegrūda roku mugursomā un izņēma stikla pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu, noskrūvēja korķīti, ar knipi aizlidināja to prom, ietūcīja pudeles kakliņā lupatu, taču atstāja tās galu karājamies ārā. Ar diviem pirkstiem pieturēdams lupatu, viņš saskalināja pudeli un pacēla to gaisā. Pūlis ierēcās. Fords saoda benzīna smaku. Douks pacēla otru roku, kurā turēja Bic šķiltavas. Tagad abas rokas bija gaisā, viņš tās vēcināja un griezās riņķī kā rokzvaigzne uz skatuves.
- Malku! - vīrietis skaļā, aizsmakušā balsī pavēlēja. - Nesiet malku!
Ierunājās Edijs:
- Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Bībele to skaidri pavēsta. Tie, kas nav pieņēmuši Jēzu Kristu par savu personisko glābēju, tiek iemesti mūžīgajā ugunī. Tā, mani ticības brāļi, ir Dieva griba.
- Sadedzināt! Sadedzināt Antikristu! - skandēja pūlis.