- Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns jūrā, - Edijs turpināja. - Uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis.
- Pārtrauciet! Dieva dēļ, nevajag! - Keita kliedza.
Pāri pūļa galvām pasniedza nokaltušu zaru saišķus, kaktusu mizas un vībotņu krūmus un sasvieda pie koka. Zaru kaudze cēlās aizvien augstāk.
- Tas ir Dieva solījums neticīgajiem, - sauca Edijs, staigādams turp un atpakaļ gar zaru kaudzi, kas auga augumā. - Tam būs jācieš mokas ugunī un sērā. Mūsu rīcību šeit par labu atzinis Dievs un vairākreiz atkārtojis Bībelē. Es citēju Jāņa Atklāsmes grāmatas četrpadsmitās nodaļas vienpadsmito pantu. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.
Zaru kaudze cēlās augstāk. Daži ar kāju spērieniem izvietoja
to ap Hazēliusu.
- Nedariet to! - Keita atkal kliedza.
Kaudze jau slējās Hazēliusam līdz augšstilbiem.
- Tad uguns krita no debesīm un aprija tos, - citēja Edijs.
Saulē izkaltētās kaktusu mizas, vībotņu un trušukrūmu zari slējās augstāk, aprakdami Hazēliusu līdz viducim.
- Mēs esam gatavi izpildīt Dieva gribu, - Edijs klusi bilda.
Douks spēra soli uz priekšu un atkal pacēla rokas, vienā turēdams šķiltavas, otrā - Molotova kokteili. Pūlis atvirzījās, un iestājās klusums. Vīrietis ar paceltām rokām atkal apgriezās riņķī. Pūlis bijīgi atslīdēja vēl tālāk.
Douks noklikšķināja šķiltavas un aizdedzināja Molotova kokteili. Lupata, kas karājās no pudeles kakliņa, uzplauka liesmās. Viņš pagriezās un iemeta degošo pudeli zaru kaudzē. Atskanēja šalkoņa, būkšķis, un kaudze iegailējās liesmās, kas ar skaļu krak- šķi izvirda augšup.
Pūlis jūsmīgi ieaurojās.
Fords saņēmās un balstīja Keitu, kas līgojās, ik brīdi grasīda- mās zaudēt samaņu. Visi klusēdami skatījās. Neviens nenovērsa acis.
Liesmām šaujoties aizvien augstāk, Hazēliuss ierunājās stingrā, skaidrā balsī:
- Visums nekad neaizmirst.
90
AUGOŠU DUSMU PĀRŅEMTS, NELSONS BIGEJS lūkojās uz sārtu. Sadedzināt cilvēku dzīvu! Tā spāņi bija izrīkojušies ar viņa senčiem, kas bija atteikušies pieņemt ticību. Tagad vēsture atkārtojās.
Taču viņš nezināja, kā tam darīt galu.
Liesmas traucās augšup un aizsvilināja nodriskāto laboratorijas virssvārci. Tās aizsedza vīrieša seju un švirkstēdamas iemetās viņam matos.
Vīrietis stāvēja.
Liesmas rēkdamas kāpa augstāk. Apģērbs nomelnēja un kā ugunīgs konfed atlobījās un krita.
Vīrieds pat nesarāvās.
Krācošā uguns aprija viņa drēbes. Liesmās melnēja un atlobījās āda. Acis kusa un izlija no dobumiem. Tomēr vīrietis nepakustējās, nesarāvās, un skumjais, vieglais smaidiņš ne uz brīdi nepameta seju pat tad, kad tā pārogļojās. Uguns iemetās virvēs, kas turēja degošo cilvēku, un nosvilināja tās pa dro, taču viņš vēl aizvien stāvēja taisni, stingri kā klints. Kā tas varēja notikt? Kāpēc viņš nenogāzās zemē? Pat tad, kad nokaltušo koku, pie kura bija piesiets Hazēliuss, pārņēma uguns stabs, un liesmas šāvās divdesmit vai trīsdesmit pēdu augstumā, viņš palika stāvam, līdz pilnībā pazuda ugunī. Pat atrazdamies simts pēdu attālumā, Bigejs juta uguni svilinām seju, dzirdēja to rēcam kā nezvēru, un gari koka zari sniedzās debesīs kā degošas ķetnas. Tad liesmu pārņemtais koks sabruka milzīgā dzirksteļu birumā, kas uzšāvās tik augstu, ka šķita saplūstam ar zvaigžņu jumu.
No Hazēliusa nepalika pāri nekas. Viņš bija pilnībā izplēnējis.
Pārējie gūstekņi, kurus, piedraudot ar ieročiem, sadzina kopā, stāvēja turpat tuvumā un, neiedomājamu šausmu pārņemd, blenza uz notikuma vietu. Daži raudāja, citi bija sadevušies rokās vai aplikuši rokas viens otram ap pleciem.
Tie būs nākamie, bija pārliecināts Bigejs. Tā bija neizturama doma.
Douks jau bāza roku somā pēc otras pudeles.
- Pie velna! - Besenti pusbalsī novilka. - Vai tad mēs to pieļausim?
Bigejs pavērsās pret biedru.
- Nē, Villij. Dieva vārds, neļausim.
91
NETICĪBAS UN ŠAUSMU PĀRŅEMTAIS, apstulbušais Fords, nespēdams novērst skatienu, raudzījās uz dziestošo sārtu. Tur, kur vēl pirms brīža bija stāvējis Hazēliuss, tagad atradās dkai liela, kūpoša ogļu kaudze. Fords cieši turēja un balstīja Keitu. Sieviete neatņemdamās skatījās uz ugunsgrēka vietu, pār kvēpu un ogļu nosmērēto seju tecēja asaras, augums bija stings kā pārak- meņojies. Neviens nepakustējās, nebilda ne vārda.
Viņi būs nākamie.
Pūlis negaidot bija pieklusis. Sludinātājs Edijs stāvēja maliņā, ar kaulainajām rokām piespiedis pie krūtīm Bībeli. Viņa acis izskatījās tukšas un gurduma pilnas.
Tetovētais milzis Douks ari blenza ugunī. Viņa seja staroja.
Edijs pacēla galvu un pārlaida skatienu pūlim. Tad pavērsa drebošu roku pret ogļu kaudzi.
- Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām.
Bībeles citāts atmodināja pūli. Tas neveikli sakustējās.
- Āmen! - kāds bilda, un vārds klusi atbalsojās ari citu mutēs.
- Būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām, - Edijs atkārtoja.
Klātesošie izdvesa vēl dažus "Āmen".
- Un tagad, - viņš ieteicās, - mani draugi, ir pienācis laiks izrīkoties ar Antikrista mācekļiem. Mēs esam kristieši. Mēs esam piedodoši. Viņiem jādod iespēja pieņemt Jēzu. Pat vislielākajam grēciniekam jāsniedz beidzamā, iespēja. Ceļos!
Kāds no Edija sekotājiem iesita Fordam pa skaustu, un viņš, pats negribēdams, nokrita uz ceļiem. Keita nometās blakus un pievilka draugu sev klāt.
- Lūdziet mūsu Kungu Jēzus Kristu, lai Tas nes pestīšanu viņu dvēselēm!
Douks nolaidās uz viena ceļa, Edijs sekoja viņa paraugam, un drīz viss pūlis tupēja uz ceļiem tuksneša smiltīs, dziestošās uguns sārtās gaismas apskalots, un vienā balsī murmināja lūgšanu.
Pāri galdkalna virsmai aizdārdināja kārtējais sprādziens, un zeme nodrebēja.
- Vai jūs, - ierunājās Edijs, - Antikrista mācekļi, atsakāties no saviem maldiem un pieņemat Jēzu par savu glābēju? Vai jūs pieņemat Jēzu no sirds, bez ierunām? Vai piebiedrosieties mums un iestāsieties dižajā Dieva armijā?
Nāves klusums. Fords saspieda Keitas roku. Kaut viņa ierunātos, kaut viņa izteiktu piekrišanu! Taču viņš nevarēja pats sevi piespiest, tāpēc nevarēja gaidīt, lai to dara kāds cits.
- Vai tad neviens neatteiksies no ķecerības un nepieņems Jēzu? Vai neviens nevēlas tikt izglābts no šīs pasaules liesmām un nākamās pasaules mūžīgi degošajām ugunīm?
Uzbangoja karstas dusmas, un Fords pacēla galvu.
- Es esmu kristietis, katolis. Man nav jāatsakās no ķecerības.
Edijs dziļi ievilka elpu un trīsošā balsī uzrunāja pūli, dramatiski pacēlis roku.
- Katoļi nav kristieši. Katoļticība ir Svēdtās Jaunavas Marijas pielūgšana elkdievības garā.
Pūli apskrēja nepārliecināti piekrišanas čuksti.
- Tas ir dēmonisma gars, kā liecina Marijas vārda tukšā, lielmanīgā daudzināšana rožukroņa lūgšanā. Tā ir akmenī un kokā cirstu tēlu pielūgšana elkdievības garā un pārkāpj Dieva baušļus.
Fordu sagrāba niknums, un viņš veltīgi pūlējās to iegrožot. Viņš piecēlās.
- Kā tu iedrošinies! - viņš klusā balsī sacīja. - Kā tu iedrošinies!
Edijs pacēla ieroci un pavērsa to pret vīrieti.