Brīdī, kad viņi pagrieza zirgus, nopliukšēja pirmais šāviens, izšķaidīdams smilšu vīkšķi Forda zirgam pie kājām. Viņi paguva paslēpties aiz klintsakmeņu krāvuma, taču apzinājās, ka tas būs tikai pagaidu patvērums. Atskanēja vēl viens šāviens, nodžink- stinādams pāri akmeņiem. Fords saprata, ka viņi gultnes dibenā ir iedzīti sprukās un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uzbrucējs labi pārredzēja gravu uz abām pusēm. Nogāze aiz muguras bija pārāk stāva, pa to zirgi neuzkāps.
Trešais šāviens uzplīkšķināja smiltis viņiem turpat aiz muguras. No krasta atlidoja aizsmakuši smiekli.
- Mūciet vien, smirdīgie bezdievji! Jūs tikpat neizbēgsiet!
- Villij! - Bigejs uzsauca. - Tagad taisni noderētu tava pistole!
- Tā… nav pielādēta.
- Sasodīts, kāpēc ne?
Besenti kaunīgi nolaida acis.
- Negribēju, lai kādu savaino.
Bigejs pasvieda rokas gaisā.
- Nu, skaisti, Villij!
Nodārdēja vēl viens šāviens, lode nodžinkstēja turpat pāri galvām un būkšķēdama ietriecās pretējā nogāzē.
- Es nāku lejā! - Douka balsī ieskanējās uzvaras līksme.
- Velns ar" ārā! Ko darām? - Besenti ieprasījās. Viņa zirgs, cieši iespiests starp citiem, mīņājās un sprauslāja.
Fords dzirdēja, kā Douks puspalēkdamies šļūc lejup pa slīpumu. Pēc īsa brīža vajātājs nonāks gultnes dibenā, no tās vietas viņš labi pārredzēs gultni uz abām pusēm. Ja arī Doukam neizdosies nolaist no kājas visus bēgļus, lielākā daļa nepagūs aizskriet līdz nākamajam likumam.
- Keita, kāp mugurā Bigeja zirgam!
- Kas tev padomā? - viņa taujāja.
- Fiksi!
- Vaimen, tu neproti jāt…
- Nolāpīts, Keita! Vai tu man reiz uzdcēsies?
Keita nolēca no zirga un uzreiz uzkāpa aiz muguras Bigejam.
- Dod man šaujamo.
Besenti pasvieda viņam pistoli.
- Lai veicas, vecīt.
Fords saņēma kreisajā saujā zirga krēpes un cieši tajās ieķērās. Tad pagriezās uz to pusi, kur drīz bija jāparādās Doukam.
- Piespied ciešāk ceļus, - Keita norādīja. - Paliecies uz priekšu un negāzelējies seglos.
Tajā mirklī skadenam parādījās Douks, kas stenēdams šļūca pa smilšaino nogāzi. Nonācis gultnes dibenā, viņš apstājās, un viņa sejā atplauka plats, uzvarošs smaids.
Fords stingri iespēra ar papēžiem zirgam pa sāniem. Zirgs salēcās un pa gravas dibenu drāzās uz priekšu deši virsū Doukam. Fords notēmēja pret vajātāju pistoli un apdullinoši iebrēcās.
Pārsteigtais Douks, kas nebija gaidījis parādāmies pistoli, norāva no pleca šauteni, nokrita uz viena ceļa un lika šaujamieroci pie pleca. Taču nokavēja. Zirgs jau bija klāt, un viņam nācās mesties sāņus, ja negribēja pakļūt zem pakaviem. Aulekšodams garām, Fords iecirta uzbrucējam ar pistoli, pagriezās pa labi un traucās augšup pa stāvo krastu.
- Nolādēta būšana! - iekliedzās Douks, ieņēma pozīciju un raidīja šāvienu brīdī, kad Forda zirgs kārpījās pāri malai. Priekšā pavērās atklāts lauks, kurā kūkumu meta daži klinšaini pauguri, un aiz dem pletās vēja appūsts smilšu klajš, kam pāri stiepās tikko manāma taciņa. Fords atcerējās to redzējis pirmajā dienā, kad Hazēliuss vadāja viņu apkārt, izrādīdams apkārtni.
Gar ausīm kā lapsene aizspindza lode.
Nākamā trāpīja zirgam. Dzīvnieks iezviegdamies salēcās sāņus un pazvārojās uz malas, taču nenokrita. Fords pieplaka zirga kaklam un skubināja aulekšot pāri smilšainajam laukumam uz taku, kas veda uz galdkalna malu. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau atradās laukumiņa otrā pusē starp klinšainajiem pauguriem un zirga mugurā meta līkločus, slēpdamies un kārpīdamies pa lēzeno slīpumu. Zirgs krāca un gārdza - lode droši vien bija trāpījusi vēderā. Laime, ka gadījies tik izturīgs dzīvnieks.
Acīm pavērās plašais, atklātais klajums.
Lai sāktu vajāšanu, Doukam bija jātiek pāri dziļajai gultnei, un Fordam butu gana laika aizkļūt klajuma otrā malā, ja vien zirgs izturēs. Ieķēries zirgam krēpēs un pieliecies tam pie kakla, Fords skubināja dzīvnieku no visa spēka aulekšot pa smiltīm.
Kad viņš atradās apmēram pusceļā, diezgan tuvu atskanēja paskaļš motocikla rēciens. Douks bija šķērsojis gravu. Rēkoņa liecināja, ka motocikls strauji tuvojas. Taču Fords zināja, ka braukdams Douks nevar izšaut.
Fords jāja augšup pa slīpumu, bet nogriezās uz taciņu vietā, kur Douks viņu varēja redzēt. Viņš dzirdēja, kā motociklists pārslēdz ātrumus, divtaktu dzinējs rēca aizvilkdamies.
Pašā augšā, retu klintsakmeņu un kadiķu apslēpta, galdkalna virsma negaidīti spēji aprāvās un klints stāvus krita lejup. Fords parāva pavadu, apstādināja zirgu un nolēca zemē. Viņš paguva noslēpties aiz akmeņu pudura brīdī, kad garām kā raķete pašāvās Douks. Resnās, notetovētās rokas stingri turēja motocikla stūri, zeltainie mati plīvoja vējā kā ugunīgas krēpes. Viņš patraucās garām ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā un nobrauca no klints.
Douks lidoja, dzinējs rēca, cik jaudas, riteņi griezās, un motocikls kauca spalgi kā ērglis. Fords vēroja, kā motocikls ar tā vadītāju aizšaujas tālumā, un dzinēja rēciena pulsācija cauri biezajai tumsai aizvien palēninājās. Viņš vēl paguva saskatīt braucēja gaišos matus - tas atgādināja ainu, kurā Lucifers tiek nogāzts no debesīm. Fords ilgi klausījās, līdz tūkstoš pēdu zemāk uzziedēja liesmiņa un pēc pāris sekundēm klusi nodunēja.
Fords iznāca no paslēptuves aiz akmens un izslējās. Sainis gulēja, izsdepies uz zemes. Beigts. Viņš nometās uz ceļa un maigi pārlaida pirkstu galus zirga sānam.
- Paldies, veco zēn. Piedod.
Vīrietis piecēlās un tikai tagad apjauta sāpes visās maliņās - lauztās ribas, zilumus un brūces, uzpampušo aci. Viņš pagriezās, atspiedās pret aizvēsturisko akmeni un pārlaida skatienu gald- kalnam.
Šai ainai varētu līdzināties tikai Hieronīma Bosha glezna "Pēdējā tiesa". Galdkalna austrumu mala, kur agrāk atradās "Izabella", bija viens vienīgs pamatīgs dzirkstošs, spožs uguns stabs, kas urbās naksnīgajās debesīs, it kā tiekdamies apsvilināt zvaigznes, un to ielenca simtiem mazāku ellīšu un uguņu, kas jūdzēm platā apkaimē no plaisām un bedrēm atvēma dūmus. Pazemes sprādzieni drebināja zemes virsmu gluži kā neredzamas agresijas izpausmes, kas satricina gaisu. Labajā pusē pusjūdzes attālumā pavērās sirreāla aina - dega apmēram tūkstotis automašīnu, to degvielas tvertnes sprāga, virs mašīnām lidinājās mazas ugunsbumbas, kas lēkāja un sprāga kā petardes. Cilvēki bezmērķīgi klīda pār šaušalīgo, ellei līdzīgo galdkalna virsmu vai skraidelēja apkārt, klaigādami kā sajukuši.
Kāpdams lejup pa slīpumu, Fords sastapa pārējos grupiņas biedrus, kas jāja pāri smilšainajam līdzenumam.
- Pagalam, - Fords uzreiz paskaidroja. - Aiztrencās pāri malai.
- Jātnieks gan tu esi pagalam draņķīgs, - Besend izmeta. - Bet ne jau tas ir galvenais. Tas mērglis aiztriecās tev pakaļ, un tu tiki no viņa vaļā uz visiem laikiem.
- Kā ugunīgi kaujas rad, - piebilda Keita.
- Un zirgs? - Bigejs apvaicājās.
- Beigts.
Indiānis drūmu seju klusēja un neatbildēja.
Pēc desmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur sākās Pusnakts taka.
Labu bridi visa grupiņa stāvēja galdkalna malā, ceļa sākumā, un lūkojās atpakaļ. Sprādziens satricināja zemi, un dārds aizvēlās pāri Sarkanajam galdkalnam kā pērkona grāviens, ko ik pa brīdim pārtrauca klusāki, mazāki sprādzieni. Virs "Izabellas" pacēlās ugunsbumba. No plaisām zemē plūda dūmi, ko apgaismoja iesarkanas pazemes liesmas.