- Paskatieties uz Navahu kalna pusi, - Keita norādīja augšup.
Visi pagriezās uz rietumiem. Debesīs virs attālā kalna iezīmējās uguntiņu virtene, kas strauji tuvojās, līdzi nesdama aizvien skaļāku pukstošu dūkoņu.
- Re, glābēji klāt, - Bigejs noteica.
Atkal sprādziens un liesmojošas bumbas. Sekodams Keitai lejup pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi paraudzījās pār plecu.
- Grūti noticēt, - Keita klusi bilda. - Deg visa galdkalna virsma.
Kamēr viņi vēroja, gaisā uzšāvās milzīga putekļu vērpete, kas aizlocījās pāri galdkalnam; satricinādams zemi, iegruva kārtējais ogļraktuves tunelis. Tas notika bīstami tuvu.
Keita pagriezās un uzrunāja grupiņu. Viņas balss skanēja stingri.
- Es gribu paziņot kaut ko svarīgu.
Izmocītie zinātnieki pievērsās sievietei.
- Ja mēs nonāksim varas iestāžu rokās, mūs ieslēgs un iztaujās, - viņa brīdināja. - Viss šeit notikušais tiks kvalificēts par slepenu. Par mūsu pārdzīvoto neviens neuzzinās.
Viņa bridi klusēja, degošām acīm uzlūkodama biedrus.
- Taču mēs tos negaidīsim. Labāk paši tikmēr dosimies uz Flagstafu. Tur, Flagstafā, mēs uzrunāsim pasauli. Un mēs pavēs- dsim pasaulei, kas šeit patiesībā norisinājās.
Helikopteru vieniba, rotoriem ducinot, strauji tuvojās. Negaidīdama pārējo atbildi, Keita laidās lejup pa taku. Visi sekoja.
95
KUR VIŅŠ ATRADĀS?
Kas te ir?
Cik ilgi viņš bija klīdis?
Atmiņas joprojām bija neskaidras un miglainas. Kaut kas bija noticis - bija uzsprāgusi zeme un dega liesmās. Tajā bija vainojams Antikrists, un Edijs par to bija viņu sadedzinājis. Bet kur tad ir… Mesija? Kālab Kristus nebija atgriezies godāt savus izvēlētos un pieņemt pie sevis debesīs?
Drēbes apdegušas, mati apsviluši, ausīs zvanīja, plaušas smel- dza, un te bija pilnīga tumsa… No plaisām visur, kurp vien viņš gāja, plūda kodīgi dūmi. Tumša dūmaka sedza zemi kā miglas sega, un viņš redzēja labi ja duča pēdu attālumā.
Pavīdēja tikko saredzams stāvs. Apaļīgs, cilvēkam līdzīgs apveids, kas māja ar galvu.
- Tu! - viņš uzsauca un steberēja pa akmeņaino zemi pretī šim stāvam. Viņš paklupa pār gruzdošu celmu - pati priede jau bija pārvērtusies pelnos.
Apveids nepazuda.
- Douk! - viņš sauca, bet balss noslāpa dūmos. - Douk! Tas esi tu?
Atbildes nebija.
- Douk! Tas esmu es, sludinātājs Edijs!
Viņš skrēja, paklupa un nokrita. Kādu brīdi viņš gulēja, vilkdams plaušās vēsāko, svaigāko gaisu divāk zemei. Uztrausies kājās, Edijs sameklēja kabatlakatiņu un mēģināja elpot caur to. Vēl daži soļi. Tikai vēl daži. Tumšais stāvs tapa lielāks. Tas nebija Douks. Tas nebija cilvēks. Viņš pastiepa roku. Tas bija stipri sakarsis klintsakmens, kas balstījās uz smilšakmens pamatnes.
Edijs pūlējās sakoncentrēties, taču atmiņā atausa tikai dažas atsevišķas domas. Misija… treileris… drēbju izdalīšanas diena. Viņš atcerējās, kā skaloja seju pie vecā Red ļacket sūkņa, lasīja sprediķi ducim ļautiņu smilšainā vējā, tērzēja internetā ar saviem kristiešu draugiem.
Kā viņš te nokļuvis?
Edijs atrāvās no klints, lai gan arvien biezākajā dūmakā neko nevarēja saskatīt. Labajā pusē kaut kas noplaiksnīja un klusi ierūcās. Uguns?
Viņš nogriezās pa kreisi.
Uz zemes gulēja apdedzis trusītis. Viņš pabikstīja to ar kurpi, un radībiņa, konvulsīvi noraustījusies, apmetās uz muguras. Trusim strauji cilājās sāni, un acis šausmās iepletās.
- Douk! - vīrietis sauca un tad pats sev noprasīja: - Kas īsti ir Douks?
- Palīdzi man, Jēzu! - viņš ievaidējās, grīļīgi nošļuka uz ceļiem, salika rokas un pacēla tās pret debesīm. Dūmi vērpās vis- riņķl. Viņš ieklepojās, no acīm plūda asaras. - Palīdzi man, Jēzu!
Atbildes nebija. Tālumā norībēja. Mirguļojošais spīdums labajā pusē tiecās aizvien augstāk, kā oranža ķetna skrāpēdams debesis. Iedrebējās zeme.
-Jēzu! Palīdzi man!
Edijs drudžaini skaitīja lūgšanu, taču viņam neviens neatbildēja, un prātā neatskanēja neviena balss.
- Glāb mani, Jēzu! - viņš sauca.
Un piepeši tumsā neskaidri iezīmējās cits tēls. Edijs pietrau- sās kājās, milzu atvieglojuma pārņemts.
- Jēzu, es esmu te! Palīdzi man!
- Es redzu tevi, - sacīja balss.
- Paldies! Ak, paldies mūsu Kunga un Pesdtāja Jēzus Kristus vārdā!
-Jā,-balss bilda.
- Kur es esmu? Kas šeit ir?
- Jauki… - teica miglainais stāvs.
Edijs atvieglots šņukstēja. Viņš atkal spēcīgi iekāsējās, savazātajā kabatlakatiņā iespļaudams melnas krēpas.
- Jauki… Es vedīšu tevi tur, kur ir jauki.
- Jā, lūdzu! Ved mani prom! - Edijs izsdepa rokas.
- Tur, lejā, ir dk jauki…
Uguns iesarkanais mirdzums labajā pusē pēkšņi iegaismojās, mezdams žilbinošu blāzmu biezajā dūmakā. Tumši sārtās kvēles apgaismotais stāvs pievirzījās tuvāk, un Edijs ieskatījās tā vaibstos, ieraudzīja tam ap galvu apsieto lakatu, garās bizes, kas krita pār pleciem - viena bija atrisusi -, tumšās, miglainās acis, augsto pieri…
Lorenco!
- Tu… - Edijs kāpās atpakaļ. - Bet… tu esi… miris! Es redzēju, kā tu gāji bojā.
- Miris? Mirušie nemirst. Tu to zini. Mirušie dzīvo tālāk, lai arī tos sadedzinājis un mocījis Dievs, kas viņus radījis. Mīlesti- bas Dievs. Tos sadedzināja, jo de Viņu apšaubīja, jo bija apjukuši, svārsdgi vai dumpīgi… Tos spīdzināja viņu Tēvs un Radītājs, jo de Viņam neticēja. Nāc… Es tev parādīšu.
Cilvēkveidīgais stāvs, baisi smaidīdams, izsdepa roku, un Edijs tagad ievēroja asinis. Visas drēbes bija notrieptas asinīm, it kā viņš būtu līdz kaklam iemērkts sarkanajā šķidrumā.
- Nē! Ej prom! - Edijs slīdēja atmuguriski. - Palīdzi man, Jēzu…
- Es tev palīdzēšu… Es tevi aizvedīšu uz to jauko, labo vietu…
Zeme iedrebējās un atvērās Edijam zem kājām kā spoža,
rēcoša, oranža krāsns mute. Edijs krita - krita drausmīgajā karstumā, neizturamajā karstumā…
Viņš atvēra muti, gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.
Neviena pati skaņa.
96
LOKVUDS PABLENZA UZ LIELO PULKSTENI, kas bija piestiprināts pie sienas paneļa prezidentam aiz muguras. Astoņi no rīta. Saule bija uzlēkusi, visi devās uz darbu, satiksme Beltvejas Iokceļā, kā allaž, vilkās gliemeža gaitā.
Tur viņš atradās vakar - sēdēja savā automašīnā Beltvejas lokceļa sastrēgumā un, ieslēdzis radio pilnā skaļumā, klausījās Stīva Inskīpa rīta raidījumu Nacionālajā sabiedriskajā radio. Šodien pasaule bija citāda.
Nacionālās gvardes vienība bija nolaidusies uz Sarkanā galdkalna tieši laikā, četros četrdesmit, apmēram trīs jūdžu attālumā no vietas, kur reiz atradās "Izabella". Tomēr misijas plāns bija mainīts. Tā bija nevis uzbrukuma, bet glābšanas operācija, tās mērķis bija no Sarkanā galdkalna evakuēt ievainotos un savākt bojāgājušos. Ugunsgrēks bija kļuvis nevaldāms. Bitumena ogļu slāņiem izvagotais galdkalns droši vien gruzdēs vēl visu nākamo gadsimtu, kamēr kalns būs nolīdzināts līdz ar zemi.
"Izabellas" vairs nebija. Četrdesmit miljardu vērtā iekārta tagad bija sagumzītas, degošas drupas, kas izmētātas pa visu galdkalnu un sprādzienos nosviestas no klints tuksnesī.
Ārkārtas situāciju istabā ienāca prezidents, un visi piecēlās.