— Phē! — izmeta hetmanis. Izlēcis no furgona, viņš devās pa ceļu uz apmetnes pusi. Ne reizes viņš nepaskatījās atpakaļ.
VI
Ap pusdienlaiku Ksantens ieradās Tālajā Ielejā, Hedždornu īpašumu attālākajā malā.
Seit atradās Atkritēju ciemats, kur mājoja neapmierinātie un neirastēniķi — vismaz par tādiem tos uzlūkoja pils aristokrātija, un savdabīgi Īpatņi tie šķita arī jebkuram citam. Daži no šejieniešiem bija cēlušies no apskaužami augstas kārtas, citi bija zinātnieki ar izcilu erudīciju, bet daudz bija arī tādu, kas nevarēja lepoties nedz ar augstu kārtu, nedz reputāciju, toties atbalstīja dažādus ekscentriskus
un ekstrēmus filozofijas novirzienus. Visi tie tagad strādāja fizisku darbu gluži tāpat kā zemnieki un šķita gūstam slimTgu gandarījumu dzīvesveidā, kas pils aristokrātu vērtējumā nozīmēja netīrību, nabadzību un pagrimumu.
Kā viegli nojaušams, šī ciemata iemītnieki nebija viendabīga masa. Daļu no tiem varēja dēvēt par nekonformistiem, savukārt citi, kas bija mazākumā, cīnījās par dinamisku programmu.
Starp pili un ciematu sakaru bija maz. Reizēm atkritēji iemainīja augļus vai pulētu koku pret darbarīkiem, naglām, medikamentiem, reizēm aristokrāti sarīkoja svētkus, lai paskatītos un paklausītos atkritēju dziesmas un dejas. Ksantens daudz reižu bija nācis uz šādiem svētkiem, un viņu allaž bija aizrāvis ciemata ļaužu dabiskais, nepiespiestais spēles prieks. Tagad, braukdams gar ciematu, Ksantens pagriezās sānis un devās uz priekšu pa taku starp augstiem kazenāju dzīvžogiem, līdz nonāca nelielā klajumā, kur ganījās kazas un govis. Ksantens apturēja furgonu koku paēnā un pārliecinājās, ka tā sīrupa pūslis ir pilns. Tad viņš pameta skatienu atpakaļ uz gūstekni. — Un kā tev? Ja vajag sīrupu, vari uzpildīties. Bet nē, tev taču nav pūšļa. Ar ko tad tu barojies? Ar dūņām? Nav gan nekāds garšīgais ēdiens. Diemžēl šeit laikam neatradīsies nekas īsti tavā gaumē. Labi, dari kā vēlies — dzer sīrupu, grauz zāli, tikai neej tālu prom no furgona, jo es tevi cītīgi turēšu acīs.
Furgona stūrī sakņupušais meks neizrādīja nekādas zīmes, ka būtu teikto dzirdējis vai sapratis. Arī kustēties un izmantot Ksantena piedāvājumu tas nemēģināja.
Ksantens piegāja pie ūdens siles. Pabāzis rokas zem strūkliņas, kas tecēja no caurules, viņš noskaloja seju, tad padzērās pāris malku no kopā saliktām plaukstām.
Pagriezies viņš ieraudzīja, ka tuvumā sanākuši desmit vai divpadsmit ciemata ļaužu. Vienu no tiem viņš labi pazina — tas bija cilvēks, kas būtu varējis kļūt par Godalmingu dzimtas vai pat visas Oru cilts vecāko, ja vien nebūtu saindējies ar atkritēju idejām.
Ksantens sveicinādams laipni palocīja galvu. — A. G. Filidors? Tas esmu es, Ksantens.
— Pazīstu, Ksanten. Taču šeit es vairs neesmu A G. Filidors, bet vienkārši Filidors.
Ksantens paklanījās. — Atvainojos! Nebiju pietiekami ielāgojis jūsu stingro nostāju pret oficiālām formām.
— Aiztaupi savas asprātības, — atteica Filidors. — Kādēļ tu ved mums šo apcirpto meku? Varbūt gribi, lai mēs to adoptējam? — Šī piezīme attiecās uz aristokrātu paradumu atdot cieminiekiem savus virsnormas jaundzimušos.
— Kurš tad te cenšas būt asprātīgs? Labāk saki — vai esat dzirdējuši jaunumus? J u
— Līdz šejienei jaunumi ceļo visilgāk. Nomadi parasti zina vairāk nekā mēs.
— Tad sagatavojies pārsteigumam! Meki ir sadumpojušies pret pilīm. Halsiona un Delora ir nopostītas un iemītnieki nogalināti, un šobrīd varbūt ir sagrauta vēl kāda pils.
Filidors pakratīja galvu. Par to es nebrīnos.
— Un vai tas tevi neuztrauc?
Filidors brīdi domāja. — Savā ziņā uztrauc gan. Mūsu ieceres, kas tāpat grūti īstenojamas, tagad kļūst pavisam nereālas.
— Man šķiet, ka jums draud nopietnas un visai drīzas briesmas, — Ksantens teica. — Meki ir nepārprotami nolēmuši iznīcināt visu cilvēku dzimumu līdz pēdējam. Arī jūs neizspruksiet.
Filidors paraustīja plecus. — Briesmas acīmredzot pastāv.., Vajadzēs sasaukt padomi un apsvērt, kas darāms.
— Man ir priekšlikums, kas jums varētu būt pa prātam, — sacīja Ksantens. — Mūsu pirmā rūpe, bez šaubām, ir apspiest dumpi. Atkritēji apdzīvo apmēram duci ciematu, un to kopskaits ir divi vai trīs tūkstoši, varbūt pat vairāk. Es ierosinu nodibināt un apmācīt kaujas korpusu no augsti disciplinētām vienībām, kuras >ik> Hedždornas pils ieroču noliktavām saņemtu apbruņojumu un kuras komandētu Hedždornas labākie militārās teorijas speciālisti.
Filidors raudzījās Ksantenā pārsteigtu, neticīgu skatienu. — Tu gribi, lai mēs, atkritēji, kļūtu par jūsu kareivjiem?
— Kāpēc ne? — Ksantens neapmulsis atjautāja. — Jūsu dzīvības ir tikpat apdraudētas kā mūsējās.
— Vairāk par vienu reizi nomirt nevar.
Tagad bija Ksantena kārta paust pārsteigumu. — Ko es dzirdu? Vai tiešām to saka kādreizējais Hedždornas aristokrāts? Vai tā izturas lepns un drosmīgs virs briesmu brīdī? Vai tāda ir vēstures mācība? Protams, nē! Man nav tev tas jāskaidro — tavas zināšanas neatpaliek no manējām.
Filidors pamāja ar galvu. — Es zinu, ka cilvēces vēsture nav tās tehniskais triumfs, tās nogalinātie, tās uzvaras. Tā sastāv no neskaitāmām daļiņām kā mozaīka — tā ir katra atsevišķa cilvēka vienošanās ar savu sirdsapziņu. Tāda ir cilvēku dzimuma īstenā vēsture.
Ksantens nevērīgi atmeta ar roku. — A. G. Filidor, tu gribi visu nožēlojami vienkāršot. Vai tu domā, ka es esmu kāds tumsonis? Pastāv dažāda veida vēsture. Visi šie veidi ir mijiedarbībā cits ar citu. Tu uzsver morālo aspektu. Taču morāles pamatu pamats ir pašsaglabāšanās. Tas, kas veicina pašsaglabāšanos, ir labs, un tas, kas virza pretī bojāejai, ir ļauns.
— Labi teikts! — Filidors iesaucās. — Taču ļauj man minēt kādu līdzību. Vai miljons cilvēku drīkst iznīcināt kādu būtni, kas pretējā gadījumā draud aplipināt tos visus ar nāvējošu slimību? Tu teiksi — jā. Un vēl viena līdzība. Tev pakaļ dzenas desmit izsalkušu zvēru, kas grib
tevi apēst. Vai tu tos nogalināsi, lai glābtu savu dzMbu? Tu atkal teiksi — jā, kaut ar! šai gadījumā tu nogalini vairāk nekā izglāb. Un vēclass="underline" kāds cilvēks dzīvo būdiņā neapdzīvotas ielejas vidū. No debesīm nolaižas simts kosmosa kuģu un grib viņu nogalināt Vai viņš drīkst pašaizsardzības nolūkos tos visus iznīcināt, kaut arī viņš ir viens, bet atbraucēju — simt tūkstoši? Varbūt tu atkal teiksi — jā. Un ja nu pret šo vienu cilvēku vēršas vesela pasaule, vesela rase? Vai viņš drīkst nogalināt tos visus? Un ja nu uzbrucēji ir tādi paši cilvēki kā viņš? Un ja nu viņš būtu tas pirmajā piemērā minētais radījums, kas citādi inficētu visu pasauli ar savu slimību? Redzi, nav nevienas jomas, kas izturētu pavisam vienkārša kritērija pārbaudi. Mēs esam meklējuši, bet neesam atraduši. Tāpēc, riskējot ar savu pašsaglabāšanos, mēs — vai vismaz es, jo runāt varu tikai par sevi, — esmu izraudzījies morāli, kas ļauj saglabāt mieru. Es nenogalinu nevienu. Es neiznīcinu neko.
— Ha! — nicīgi izsaucās Ksantens. — Un ja nu šai ielejā iesoļotu vesela meku armija un sāktu nogalināt tavus bērnus, vai tu nemēģinātu tos aizstāvēt?
Filidors saknieba lūpas un aizgriezās. Ierunājās kāds cits: — Filidors izskaidroja savu morāli. Bet kurš gan ir absolūti morāls? Filidors — tāpat kā tu vai es — šādā gadījumā, iespējams, atkāptos no savas morāles.
— Paskaties apkārt, — sacīja Filidors. — Vai tu pazīsti kādu no mums?