— Es zinu, ka jūs labprāt paliktu iekšā, — Čūska teica, — un zinu, ka jūs gribētu palīdzēt, taču te neviens cits neko nevar darīt, vienīgi es. Lūdzu, pagaidiet ārpusē!
Viņi saskatījās, tad palūkojās uz Arevinu, un Čūskai sākumā likās, ka viņi atteiksies klausīt. Viņai bezgala gribējās iegrimt miegā un klusumā. — Nāciet, ļaudis, — Arevins teica. — Mēs esam viņas rokās. — Pacēlis durvju atloku, viņš izvadīja visus ārā. Čūska pateicās viņam ar vienu vienīgu skatienu, un viņa sejā gandrīz pazibēja smaids. Čūska pagriezās pret Steivinu un nometās ceļos viņam blakus. — Steivin… — Viņa pataustīja zēna pieri — tā bija ļoti karsta. Viņa ievēroja, ka pašas roka vairs nav tik stingra kā brīdi iepriekš. Vieglais pieskāriens bērnu uzmodināja. — Ir laiks, — Čūska teica.
Viņš samirkšķināja acis, izraudamics no saviem bērna sapņiem, tad ieraudzīja Čūsku un palēnām atcerējās viņu. Zēns neizskatījās nobijies. Par to Čūska nopriecājās, bet kāda cita, vēl neapjausta iemesla dēļ viņa jutās nelāgi.
— Vai sāpēs?
— Vai pašlaik sāp?
Zēns vilcinājās, novērsa skatienu, tad atkal palūkojās uz vinu. —
Jā.
— Varbūt iesāpēsies drusku stiprāk. Bet varbūt ne. Vai tu esi gatavs?
— Vai Zāle var palikt tepat?
— Protams, — viņa teica.
Un saprata, kas nav kārtībā.
— Es tūlīt būšu atpakaļ. — Viņas balss bija tā pārvērtusies, ka pret pašas gribu viņa izbiedēja zēnu. Lēni, mierīgi, cenzdamās savaldīties, viņa izgāja no telts. Ārpusē zēna tuvinieku sejas skaidri pauda viņu baiļu cēloni.
— Kur ir Zāle? — Arevins, kurš stāvēja pret viņu ar muguru, satrūkās, izdzirdis viņas balss toni. Jaunākais vīrietis paklusi, skumīgi iestenējās un vairs nespēja skatīties uz Čūsku.
— Mums bija bail, — teica vecākais vīrietis. — Mēs domājām, ka tā iekodīs bērnam.
— Man tā likās! Tas biju es! Tas rāpulis līda viņam pār seju, un es redzēju indes zobus… — Sieviete uzlika rokas jaunākajam vīrietim uz pleciem, un viņš apklusa.
— Kur viņa ir? — Čūskai gribējās kliegt, taču viņa noturējās.
— Viņai pienesa nelielu, vaļēju kasti. Čūska to paņēma un ieskatījās iekšā.
Zāle gulēja, gandrīz pārcirsta divās daļās un pa pusei apsviesta otrādi; iekšas vēlās ārā no vaļējās brūces, un, kamēr Čūska drebēdama skatījās uz sakropļoto radījumu, tas vienreiz sarāvās un vienreiz izbāza un atkal ievilka mēli. Čūska izgrūda dobju rīkles skaņu, pārāk klusu, lai to varētu saukt par kliedzienu. Viņa cerēja, ka rāpuļa kustības ir tikai mehāniski refleksi, tomēr, cik saudzīgi vien spēdama, paņēma to rokās. Noliekusies viņa ar lūpām pieskārās gludajām, zaļajām zvīņām uz čūskulēna pakauša. Ātri un asi viņa iecirta zobus pakauša pamatnē. Dzīvnieka asinis vēsas un sāļas ieplūda viņai mutē. Ja Zāle vēl nebija beigta, viņa to bija nogalinājusi vienā acumirklī.
Čūska paskatījās uz zēna vecākiem un uz Arevinu; tie visi bija nobāluši, taču viņa nejuta līdzi to bailēm, un līdzjūtība viņai nerūpēja. — Tāds mazs radījums, — viņa teica. — Tāds mazs radījums, kas varēja tikai iepriecināt un rosināt patīkamus sapņus! — Vēl brīdi viņa raudzījās tajos, tad atkal pagriezās uz telts pusi.
— Pagaidiet… — Viņa izdzirda piesteidzamies klāt vecāko vīrieti. Tas pieskārās viņai pie pleca, bet viņa nokratīja tā roku. — Mēs dosim jums visu, ko vien gribat, — viņš teica, — tikai atstājiet bērnu mierā!
Saniknota viņa apcirtās apkārt. — Lai es nogalinu Steivinu jūsu muļķības dēļ? — Izskatījās, ka viņš grasās Čūsku aizturēt. Viņa spēcīgi iebelza vīrietim ar plecu pa vēderu un nozuda aiz durvju atloka. Tikusi iekšpusē, viņa ar kāju apgāza lielo somu. Negaidot pamodināta un nikna no tās izlīda Smilts un saritinājās gredzenā. Kad jaunākais vīrietis un sieviete mēģināja nākt iekšā, Smilts iešņācās un sašvīkstināja klaburu ar tik negantu sparu, kādu Čūska agrāk no tās nebija piedzīvojusi. Viņa pat nepūlējās atskatīties. Noliekusi galvu, viņa noslaucīja piedurknē asaras, lai tās nepamanītu Steivins. Tad nometās tam blakus.
— Kas noticis? — Zēns, protams, bija dzirdējis ārpusē balsis un skrejošos soļus.
— Nekas, Steivin, — Čūska teica. — Vai tu zini, ka mēs atnācām pāri tuksnesim?
— Nē, — viņš izbrīnījies teica.
— Bija ļoti karsts, un mums nevienai nebija ko ēst. Zāle ir aizgājusi medībās. Viņa bija ļoti izsalkusi. Vai tu piedosi viņai un ļausi man sākt? Es būšu klāt visu laiku.
Zēns izskatījās noguris; viņš jutās vīlies, taču iebildumiem nepietika spēka. — Labi. — Viņa balss nočabēja kā smiltis, kas birst caur pirkstiem.
Čūska nocēla Miglu sev no pleciem un atvilka segu no Steivina sīkā auguma. Audzējs pletās zem krūšu kurvja, tiekdamies augšup, saspiezdams svarīgākos orgānus, barodamies no tiem un indēdams ķermeni ar saviem sārņiem. Turēdama Miglas galvu, Čūska ļāva tai slīdēt zēnam pāri, aptaustot un izgaršojot tā smaržu. Viņai vajadzēja atturēt kobru no cirtiena, jo satraukums bija iedarbojies arī uz dzīvnieku. Kad Smilts pašvīkstināja klaburu, vibrācijas lika kobrai sarauties. Čūska mierinādama to noglāstīja, un iedresētās, ietrenētās reakcijas sāka atgriezties, pārvarēdamas dabiskos instinktus. Kad Miglas mēle skāra ādu virs audzēja, kobra apstājās un Čūska palaida to vaļā.
Kobra atkāpās un cirta; kobrām raksturīgajā veidā tā vienreiz īsi un aši ielaida indes zobus miesā, tad atkāpās un koda vēlreiz, pamatīgāk un dziļāk, itin kā piesūkdamās laupījumam un turēdama to ciet. Steivins iekliedzās, taču Čūskas rokas neļāva viņam kustēties.
Migla iztukšoja indes maisiņu krājumus un palaida zēnu vaļā. Atkāpusies tā sacēlās augšup, paskatījās apkārt, nolaida kapuci un aizslīdēja pāri paklājiem taisnā ceļā uz savu tumšo nodalījumu.
— Tas ir viss, Steivin.
— Vai tagad es miršu?
— Nē, — Čūska teica. — Tagad vairs ne. Un es ceru, ka daudzus gadus vēl ne. — No savas somiņas pie jostas viņa izņēma trauciņu ar pulveri. — Atver muti! — Zēns paklausīja, un viņa uzkaisīja pulveri tam uz mēles. — Tas mazinās sāpes. — Asinis nenoslaucījusi, viņa uzklāja seklajām punktveida brūcēm audekla gabaliņu.
Tad viņa pagriezās projām.
— Čūska? Vai tu ej prom?
— Es neaiziešu, neatvadījusies no tevis. Es apsolu.
Zēns atlaidās un aizvēra acis; zāles pamazām sāka iedarboties.
Smilts nekustīgi gulēja uz tumšā grīdas klājuma. Čūska paklaudzināja pa grīdu, saukdama to pie sevis. Smilts atlīda pie viņas un pacietīgi ļāva ielikt sevi atpakaļ somā. Čūska aizvēra un pacēla somu, un tomēr tā šķita tukša. Ārpusē viņa dzirdēja trokšņus. Steivina vecāki un citi, kas bija atnākuši tiem palīgā, pacēla telts durvju atloku un ieskatījās iekšā, vispirms bāzdami sev pa priekšu nūjas.
Čūska nolika somu zemē. — Kārtībā, — viņa teica.
Cilvēki ienāca teltī. Arī Arevins bija kopā ar viņiem, taču viņa rokas bija tukšas. — Čūska… — Viņa balsī skanēja bēdas, žēlums, apjukums, un Čūska nevarēja pateikt, kam īsti viņš tic. Arevins atskatījās. Steivina māte stāvēja viņam tieši aiz muguras. Viņš saņēma to aiz pleca.
— Bez viņas Steivins būtu nomiris. Lai kas notiktu tagad, viņš būtu nomiris.
Sieviete nokratīja Arcvina roku. — Varbūt viņš izdzīvotu. Varbūt tas pārietu. Mēs… — Asaras neļāva viņai runāt tālāk.
Čūska juta cilvēkus kustamies un sanākam viņai apkārt. Arevins paspēra soli uz viņas pusi un apstājās, un Čūska redzēja, ka viņš grib, lai viņa aizstāv sevi pati. — Vai kāds no jums spēj raudāt? — viņa noprasīja. — Vai kāds no jums spēj raudāt par mani un manu izmisumu, vai par viņiem un viņu nodarījumu, vai par sīkām radībām un to sāpēm? — Un viņa juta pār vaigiem plūstam asaras.