Visvairāk mīlestības un apbrīna savā mūžā T. Stērdžens varbūt veltījis angļu valodai… Vēstulē rakstniecei fantastei Judītei Merilai viņš raksta: ļ «Par spīti visiem saviem trūkumiem mūsu valoda ir viena no ii visizteiksmīgākajām valodām cilvēces vēsturē…
Angļu valodas avoti ieplūdinājuši tajā tādas nozīmju nianses un tādu skaņu bagātību, kurām nav nekā līdzīga citās valodās.» Sī mīlestība uz savu 5 valodu, kas izpaužas arī T. Stērdžena darbos, ļāva angļu fantastam un kritiķim Braienam Oldisam, runājot par 40. gadu fantastiku, izdarīt šādu salīdzinājumu: «Azimovam bija loģiskais pārliecinājums, Heinleinam bija ii niknums, bet Stērdženam — mūzika.»
«Lēnais darinājums» (Slow Scidptiire) 1970. g. saņēma Nebūla godalgu.
LĒNAIS DARINĀJUMS
Pirmo reizi tiekoties, viņa nezināja, kas viņš ir; tiesa, to nezināja daudzi. Tobrīd viņš kaut ko darīja augļu dārzā zem bumbieres. Zeme smaržoja "pēc vasaras nogales un vējiem — no tās vēdīja tāda kā bronzas smarža. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja neliela auguma meiteni ar bezbailīgu seju, gadus divdesmit piecus vai sešus vecu; viņas acis bija tādā pašā krāsā kā mati, un tas šķita visai neparasti, jo mati viņai bija zeltainrudi. Viņa savā priekšā redzēja melnīgsnēju vīrieti ap gadiem četrdesmit, kurš turēja rokā elektroskopu ar zelta plātnītēm, un viņai radās sajūta, ka viņa nelūgta ielauzusies otra pasaulē.
— Ai! — viņa izgrūda, un acīmredzot balss tonis radīja labvēlīgu noskaņu, jo viņš pamāja ar galvu un tcica: — Paturiet! —, tādējādi gaisinādams domu par traucējumu. Meitene notupās viņam blakām un paņēma instrumentu, turēdama to tieši tajā vietā, kur viņš novietoja viņas roku; tad vīrietis pagājās mazliet tālāk un uzsita sev pa ceļgalu ar kaut ko līdzīgu toņdakšai. — Kas tur notiek? — viņš jautāja tīkamā balsī — tādā balsī, ko mēdz sadzirdēt un uzklausīt arī nepazīstamie.
Viņa paskatījās uz trauslajām zelta plāksnītēm aiz elcktroskopa stikla. — Šķiras katra uz savu pusi!
Viņš vēlreiz piesita ar toņdakšu, un plātnītes atkal pašķīrās.
Stipri?
— Piesitiena brīdī apmēram par četrdesmit pieciem grādiem.
— Labi… tas laikam būs pats augstākais. — No virsjakas kabatas viņš izvilka maisiņu ar sasmalcinātu krītu un nobēra nelielu sauju zemē. — Es tagad drusku pastaigāšu. Jūs palieciet tepat un sakiet man, cik stipri plātnītes pašķiras.
Viņš līčločiem virzījās apkārt bumbierei, palaikam piesizdams ar toņdakšu, un viņa nosauca skaitļus — desmit grādu, trīsdesmit, pieci, divdesmit, nulle. Ikreiz, kad zelta lapiņas izpletās līdz pēdējai iespējai
— četrdesmit grādiem vai pat vairāk, viņš nobēra zemē sauju krīta. Kad darāmais bija galā, koku nevienādā ovālā apjoza balto krīta drumstalu loks. Viņš izņēma blociņu, uzskicēja diagrammu — apbārstītās vietas un pašu koku, — tad, ielicis blociņu atpakaļ kabatā, izņēma viņai no rokām elektroskopu.
— Vai jūs kaut ko meklējāt? — viņš jautāja.
— Nē, — viņa atbildēja. — Jā.
Izrādījās, ka viņš prot arī pasmaidīt. Kaut gan smaids ilga tikai īsu mirkli, viņa jutās ļoti pārsteigta, redzot to šajā neparastajā sejā.
— Tiesā to neuzskatītu par izsmeļošu atbildi.
Viņa palūkojās uz kalna nogāzi, kas vakargaismā zaigoja ar metālisku mirdzumu. Tā bija diezgan kaila un vienmuļa — akmeņi, vasaras saulē izkaltušas zāles, šur tur pa kādam kokam, un tad šis
augļu dārzs. Lai nokļūtu šeit, vajadzēja noiet krietnu gabalu. — Jautājums nebija tik vienkāršs, — viņa teica, tad mēģināja pasmaidīt un piepeši izplūda asarās.
Saņēmusies viņa to nožēloja un atvainojās viņam.
— Par ko? — viņš jautāja. Tā bija pirmā reize, kad viņa izjuta šī cilvēka tieksmi vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Tas viesa mulsumu. Un varēja nojaust, ka tā būs vienmēr — vismaz tikpat spēcīgi kā šobrīd, bet varbūt vēl krietni spēcīgāk. — Nu tā… cilvēks taču neļaujas jūtu uzplūdiem citu klātbūtnē.
— Jūs ļaujaties. To «cilvēku», ko minējāt, es nepazīstu.
— Es… kad jūs tā sakāt, man šķiet, ka es arī ne.
— Nu tad izstāstiet visu, kā ir. Nav nekādas jēgas mocīties ar «viņš domās, ka es…» un tā tālāk. Ko es domāšu, to domāšu tāpat, vienalga, ko jūs teiktu. Vai arī — ejiet pa nogāzi lejā un nesakiet vispār neko. — Tā kā viņa netaisījās iet, viņš piebilda: — Nu tad mēģiniet teikt patiesību. Ja tā ir svarīga, tai jābūt vienkāršai, un, ja tā ir vienkārša, to ir viegli pateikt.
— Man jāmirst! — viņa iekliedzās.
— Man tāpat.
— Man krūtī ir audzējs.
— Nāciet man līdzi uz māju, un es to likvidēšu.
Neteicis vairs ne vārda, viņš pagriezās un cauri dārzam devās uz mājas pusi. Pārbiedēta līdz neprātam, sašutusi un aklas cerības spārnota, neviļus pat īsi iesmiedamās, viņa brīdi stāvēja un raudzījās viņam nopakaļ, tad attapās skrienam tajā pašā virzienā (pa kuru laiku es izlēmu?).
Viņa panāca vīrieti augļu dārza augstākajā piekalnes malā. — Vai jūs esat ārsts?
Viņš šķita nemanījis viņas kavēšanos un pakaļskrējienu.
— Nē, — viņš atbildēja, soļodams tālāk, un atkal šķita nemanām, ka viņa apstājas, brīdi koda apakšlūpu, tad atkal metas skriešus, lai panāktu viņu.
— Es laikam esmu zaudējusi prātu, — viņa teica, iedama pa dārza celiņu viņam blakus. To viņa sacīja pati sev, un viņš acīmredzot to saprata, jo neko neatbildēja. Puķu dārzā valdīja krizantēmu izaicinošā smarža, un pašā vidū bija dīķis, kurā viņa manīja pazibam pāris karaliskās sarkancepurītes — sudraba, nevis zelta zivtiņas, lielākas, nekā viņai jebkad bija gadījies redzēt. Un tad — pati māja.
Vispirms tā šķita daļa no dārza — terase ar kolonnām itin kā saplūda ar to —, bet pēc tam daļa no kalna — varenās sienas veidoja klintsakmeņi (milzīgo apmēru dēļ tos nevarēja dēvēt par laukakmeņiem). Tā atradās gan uz kalna, gan pašā kalnā, un jumta līnijas stiepās paralēli apvārsnim; fasāde, sānsienas un daļa mājas balstījās pret izvirzītu klints cilni. Smagās, naglām apsistās durvis ar divām skatu lūkām, viņiem pienākot, atvērās (kaut gan neredzēja neviena, kurš tās būtu varējis atvērt), un aizveroties viesa visapkārt tādu klusumu, tik pilnīgu nošķirtību no ārpasaules, kādu nespētu radīt neviens aizbīdņa vai bultas klaudziens. Viņa palika stāvam ar muguru pret durvīm un raudzījās, kā viņš dodas cauri iekšējam pagalmiņam — acīmredzot ēkas galvenajai savienotājtelpai centrālajā daļā. Tas bija tāds kā liels vestibils, kura vidū atradās no piecām pusēm icstiklota telpa ar atklātu augšdaļu. Tās iekšienē slējās koks — ciprese vai kadiķis izlocītiem, samezglotiem zariem, mākslīgi veidotu, cirptu un līdzinātu ārieni — dabas un cilvēka darinājums, ko japāņi dēvē par bonsai.
— Vai jūs nenāksiet? — viņš uzsauca, atvēris durvis pretējā sienā aiz stiklotās telpas.
— Bonsai nevar būt piecpadsmit pēdas augsts, — viņa teica.
— Šis tāds ir.
Viņa lēni piegāja tam klāt un uzmanīgi aplūkoja. — Cik ilgi tas jums pieder?