Viņa balss tonis liecināja, ka viņš ir ļoti iepriecināts. Muļķīgi ir vaicāt bonsai īpašniekam, cik vecs ir viņa koks, jo tādā gadījumā jūs patiesībā jautājat, vai tas ir viņa paša veidojums, jeb vai viņš ieguvis un turpinājis cita iesāktu darbu un ieceri; jūs vedināt viņu pasludināt par savējo kāda cita ieceri un rūpīgi veikto darbu, un šādā cilvēka pārbaudē ir kaut kas mazisks un netīkams. Tāpēc jautājums «Cik ilgi tas jums pieder?» iepriecina ar savu nevainojami pieklājīgo attieksmi un neuzbāzīgo laipnību. — Pusi mana mūža, — viņš atbildēja.
Viņa pārlaida kokam pētošu skatienu. Reizēm ne visai veiksmīgās dārzniecības var ieraudzīt aprūsējušos traukus iestādītus kokus, kas nav nedz gluži izmesti ārā, nedz gluži aizmirsti, bet nīkst neizpārdoti, jo tiem ir dīvainas formas vai šur tur pa nokaltušam zaram, vai arī tie pārāk lēni auguši — cits kopumā, cits pa daļām. Tieši šiem kokiem laika gaitā izveidojas savdabīgi stumbri, un tie izrāda tik izaicinošu pretestību savai dabas dotajai kaitei, ka atplaukst pavisam neparastā krāšņumā, ja vien tiem tiek dota iespēja dzīvot tālāk. Šis koks bija krietni vecāks par pusi no sava saimnieka mūža, varbūt tas bija pat nodzīvojis ilgāk par viņu. Aplūkodama to, viņa piepeši sajuta bailes, ka šo skaistumu negaidot varētu iznīcināt uguns, vāveru saime, kādi dziļumos paslēpušies tārpi vai termīti — kāds spēks, kas darbojas ārpus jebkādiem krietnuma vai taisnīguma priekšstatiem… bez jebkādas cieņas apjautas. Viņa vēlreiz palūkojās uz koku. Tad palūkojās uz vīrieti.
— Nāksiet?
— Jā, — viņa atbildēja un iegāja viņam līdzi laboratorijā.
— Apsēdieties, lūk, tur, un aprodiet ar apkārtni, — viņš teica. — Tas prasīs kādu brītiņu.
«Lūk, tur» nozīmēja lielu ādas klubkrēslu līdzās grāmatu skapim. Grāmatas aptvēra visdažādāko-tematiku — tur bija rokasgrāmatas medicīnā un inženierzinātnēs, kodolfizikā, ķīmijā, bioloģijā, psihiatrijā. Arī darbi par tenisu, vingrošanu, šahu, austrumnieku kara spēli go un golfu. Turpat stāvēja sējumi par dramaturģiju, daiļliteratūras sacerēšanas metodēm, «Mūsdienu angļu valodas izmantojums», «Amerikāņu valoda» kopā ar pielikumu, Vuda un Vokera atskaņu vārdnīcas un vesela rinda citu vārdnīcu un enciklopēdiju.
— Jums ir pamatīga bibliotēka.
Atbilde skanēja diezgan strupi: acīmredzot šobrīd viņš bija pārāk aizņemts, lai sarunātos. Viņš tikai noteica: — Jā… varbūt jūs kādreiz to redzēsiet, — un viņai atlika vienīgi prātot, ko šie vārdi nozīmē. Acīmredzot tikai to, ka šīs grāmatas viņš glabā pie rokas darba vajadzībām un ka īstā bibliotēka atrodas kaut kur citur. Viņa paraudzījās uz namatēvu ar manāmu cieņu.
Meitene ar interesi vēroja svešo cilvēku. Veiklās, noteiktās kustības atstāja patīkamu iespaidu. Bija skaidri redzams, ka viņš zina, ko dara. Kaut kas no izmantojamās iekārtas viņai bija pazīstams — stikla destilators, titrēšanas piederumi, centrifūga. Turpat stāvēja divi ledusskapji, no kuriem viens nemaz nebija ledusskapis, jo uz durvīm tam bija redzams liels indikators, kurš rādīja 70 °F. Viņa aptvēra, ka modernais ledusskapis ir pilnīgi pielāgojams, lai radītu kontrolējamu — pat siltu — vidi.
Taču gan tas, gan pārējā iekārta, ko viņa nepazina, bija tikai priekšmeti. īstas uzmanības vērts bija pats cilvēks, kurš tā saistīja viņas domas, ka pa visu garo krēslā nosēdēto laiku viņai neradās vēlēšanās pievērsties grāmatu skapim.
Beidzot viņš mitējās darboties gar galdu, nospieda dažus slēdžus un, paņēmis augstu ķebli, pienāca viņai klāt. Apsēdies uz ķebļa, viņš atspieda kājas pret šķērskoku un nolika abas lielās, brūnganās plaukstas sev uz ceļiem. — Bail?
— Laikam jā.
— Jums nav te jāpaliek.
— Ja ņem vērā otru iespēju… — viņa braši iesāka, taču drosme itin kā pagaisa pusceļā, — tad tam nav lielas nozīmes.
— Ļoti prātīgi, — viņš gandrīz priecīgi teica. — Es atceros — kad biju vēl bērns, mūsu mājā izcēlās ugunsgrēks. Sākās juceklis un panika, un nebija viegli izkļūt ārā, un mans desmit gadus vecais brālis piepeši atjēdzās uz ielas ar modinātājpulksteni rokā. Tas bija vecs pulkstenis, kas nemaz nedarbojās, — un tomēr no visām lietām, ko viņš tādā bridi būtu varējis paķert, viņam rokā atradās tieši tas. Viņš nekad netika skaidrībā, kāpēc tā noticis.
— Un jūs?
— Kāpēc viņš izvēlējās tieši šo priekšmetu, to arī es nevaru pateikt. Taču man šķiet, ka es zinu, kāpēc viņš izdarīja kaut ko tik acīm redzami nesaprātīgu. Redziet, panika ir pavisam īpašs stāvoklis. Tāpat kā bailes, bēgšana, neprātīgs niknums vai uzbrukums, tā ir ļoti primitīva reakcija sevišķu briesmu gadījumā. Tā ir viena no saglabāšanās dziņas izpausmēm. īpašu to dara tieši nesaprātīgums. Bet kāpēc lai saprāta izslēgšana būtu saglabāšanās mehānisma daļa?
Viņa nopietni pārdomāja dzirdēto. Šim cilvēkam piemita kaut kas tāds, kas lika par visu domāt nopietni. — Nevaru iedomāties, — viņa beidzot teica. — Varbūt vienīgi tāpēc, ka dažos apstākļos saprāts gluži vienkārši atsakās darboties.
— Jūs varat gan iedomāties, — viņš teica, un atkal no viņa strāvoja tā pati možā atzinība, kas meiteni ļoti iepriecināja. — Un nupat jūs jau iedomājāties. Ja briesmu brīdī jūs tveraties pie saprāta, bet saprāts nedarbojas, jūs no tā atsakāties. Nevar taču sacīt, ka nesaprātīgi ir atteikties no tā, kas nedarbojas, vai ne? Un tad jūs nonākat panikā, tad sperat neaprēķināmus soļus. Vairums no tiem — lielum lielais vairums — būs lieki un nevajadzīgi, daži varbūt pat bīstami, taču tam nav nozīmes — jūs tikpat esat briesmās. Saglabāšanās iespēja slēpjas apstāklī, ka kaut kur pašos dziļumos jūs apjaušat: labāk viena iespēja no miljona, nekā vispār nekādas iespējas. Un tā nu jūs sēžat te — jums ir bail, jūs varētu bēgt projām, kaut kas jūs skubina bēgt, taču jūs to nedarāt.
Viņa pamāja ar galvu.
Viņš turpināja: — Jūs atklājāt sev sacietējumu. Aizgājāt pie ārsta, kurš izdarīja dažas analīzes un pateica jums bēdīgo vēsti. Varbūt jūs aizgājāt vēl pie cita ārsta, un tas apstiprināja to pašu. Tad jūs šo to papētījāt un noskaidrojāt, kas gaidāms tālāk — izmeklēšana, operācija, apšaubāma izveseļošanās, ilgs, nepanesams periods ar «bezcerīga gadījuma» zīmogu. Un tad jūs zaudējāt kontroli. Darījāt šo to tādu, par ko cerat, ka es jums nejautāšu. Sākāt klīst kaut kur apkārt, pašai nezinot, kur, un bez jebkāda iemesla attapāties manā augļu dārzā. — Viņš noplātīja rokas un nolaida tās atpakaļ uz ceļgaliem itin kā atpūsties. — Panika. Tas pats, kādēļ mazi puišeļi pidžamās pusnaktī attopas uz ielas ar salauztiem modinātājpulksteņiem rokās, un, tas pats, kādēļ pastāv pūšļotāji. — Kaut kas virs galda iezvanījās, un, uzsmaidījis viņai, vīrietis aizgāja atpakaļ darba vietā, pāri plecam noteikdams: — Starp citu, es neesmu pūšļotājs. Lai kļūtu par pūšļotāju, ir jāpretendē uz ārsta kvalifikāciju. Es to nevaru.
Viņa vēroja, kā vīrietis izslēdz, ieslēdz, maisa, mēra un rēķina. Piederumi kā mazs orķestris gan solo, gan vienkopus spēlēja viņam, diriģentam, savu mūziku — dūca, šņāca, klikstēja, ņirbēja. Viņai gribējās gan smieties, gan raudāt, gan kliegt. Taču viņa to nedarīja, baidīdamās, ka nespēs vairs rimties.
Kad vīrietis atkal pienāca klāt, vētra meitenē bija rimusi, taču tās vietā stājies pastāvīgs, pretēju dziņu izraisīts sasprindzinājums, kas noveda pie baismīga sastinguma, un, ieraudzījusi viņam rokā instrumentu, viņa spēja vienīgi platāk ieplest acis. Viņa pat pārstāja elpot.