— Jā, tā ir adata, — viņš teica gandrīz vai ķircinošā tonī. — Gara, spīdoša, asa adata. Nesāciet stāstīt, ka esat no tiem, kuri bīstas no adatas. — Viņš pavilka mazliet vaļīgāk garo vadu, kas stiepās no šļirces melnā ietvara, un jāteniski apsēdās uz ķebļa. — Vai gribat iedzert kaut ko nomierinošu?
Viņai bija bail pat runāt; apvalks, kas vēl glabāja skaidrā saprāta dzirksti, bija ļoti plāns un ļoti spraigi nostiepts.
— Labāk gan būtu, ja jūs to nedarītu, — viņš teica, — jo šis farmaceitiskais maisījums jau tāpat ir diezgan sarežģīts. Bet ja jums vajag…
Viņai izdevās drusku papurināt galvu, un viņa atkal sajuta izstrāvojam pret sevi svešinieka atzinības vilni. Viņai gribējās uzdot neskaitāmus jautājumus — viņa bija apņēmusies tos uzdot, viņai vajadzēja tos uzdot: kas ir šajā šļircē? Cik ārstēšanas seansi būs nepieciešami? Kādi tie būs? Cik ilgi viņai te būs jāpaliek, un kurā vietā? Un pats galvenais — vai viņa varēs dzīvot, ak, vai varēs dzīvot?
Šķita, ka viņam rūp tikai viena no gaidītajām atbildēm. — Tam pamatā ir galvenokārt viens no kālija izotopiem. Ja es jums gribētu izstāstīt visu, ko par to zinu, tas prasītu… nu, katrā ziņā vairāk laika, nekā mēs varam atļauties. Bet galvenā būtība ir tāda. Teorētiski ikviens atoms ir elektriski līdzsvarots (nerunāsim par visparastākajiem izņēmumiem). Tāpat arī visiem elektriskajiem lādiņiem molekulā jābūt līdzsvarotiem — tik un tik pozitīvi, tik un tik negatīvi, kopā nulle. Es atklāju, ka lādiņu līdzsvars ļaundabīgā šūnā nav nulle — īsti nav. Ir gluži tā, it kā molekulu līmenī būtu notikusi submikroskopiska viesuļvētra un sīkas zibens šautriņas šaudītos turp un atpakaļ, mainīdamas zīmi. Notiek iejaukšanās sakaru sistēmā — statiskajā, — viņš pavēcināja roku ar ietvara apņemto šļirci, — un tā būtībā ir visa pamatcēlonis. Līdzko kaut kas iejaucas sakaru sistēmā — it īpaši ribonukleīnskābes mehānismā, kurš ziņo: «Izlasiet šo skici un veidojiet to, kas teikts, un, kad tas izdarīts, apstājieties!» — kad šī ziņa tiek sagrozīta, top greizi veidojumi, veidojumi bez līdzsvara, veidojumi, kas uzvedas gandrīz tā, kā vajadzētu, un veic savas funkcijas gandrīz pareizi: tās ir ļaundabīgas Sūnas, kuru turpmākie ziņojumi nes vēl lielāku ļaunumu.
Nu tā. Vai šīs vētras izraisa vīrusi, ķimikālijas, radiācija, fiziska trauma vai pat raizes — un nedomājiet, ka raizes to nespēj! — tam ir otršķirīga nozīme. Galvenais ir radīt tādus apstākļus, lai vētra nevarētu notikt. Ja tas izdodas, šūnām ir pietiekami daudz spēju pašām izlabot un aizstāt to, kas izgājis no ierindas. Un bioloģiskās sistēmas nav kā tenisa bumbiņas ar statiskiem lādiņiem, kas gaida, kad lādiņš izzudīs vai izlādēsies zemei pievienotā vadā. Tām piemīt sava veida elastīgums — cs to saucu par iecietību —, kas ļauj tām uzņemt mazliet lielāku vai mazliet mazāku lādiņu un tomēr dzīvot tālāk. Nu, lūk: pieņemsim, ka noteikts šūnu kopums ir ļaundabīgs, un pieņemsim, ka tas kopumā nes sevī simt lieku pozitīvo vienību. Tas ietekmē tieši blakus esošās šūnas, taču nākamās, tālākās joslas vairs ne.
Ja šīs tālākās joslas varētu atvērties liekajam lādiņam un palīdzētu aizvadīt to prom, tās atbrīvotu ļaundabīgās šūnas no pārpalikuma, vai saprotat? Un tās spētu tikt galā ar nelielo pārākumu pašas vai arī nodotu to tālāk citām un vēl citām šūnām, kuras to varētu pieveikt. Citiem vārdiem sakot, ja es varu ievadīt jūsu ķermenī līdzekli, kas atvilktu šo nelīdzsvaroto lādiņu un izkliedētu tā koncentrāciju, parastās organisma norises varētu darboties brīvi un izlabot ļaundabīgo šūnu izraisīto traucējumu. Un tieši šāds līdzeklis man šeit ir.
Viņš iespieda ietvara apņemto šļirci sev starp ceļgaliem, izņēma no virsvalka sānkabatas plastmasas kastīti, atvēra to un izvilka no tā spirtotu tamponu. Joprojām moži runādams, viņš saņēma viņas bailēs notirpušo roku un norīvēja elkoņa iekšpusi. — Es nebūt negribu apgalvot, ka atoma kodollādiņi ir tas pats, kas statiskā elektrība. Tā ir pavisam cita kategorija. Bet analoģija paliek. Varu pieminēt vēl vienu analoģiju. Varētu salīdzināt ļaundabīgo šūnu lādiņu ar tauku uzkrājumu un šo te ķēpu ar šķīdinātāju, kas taukus sadalīs un tiktāl izkliedēs, ka tie vairs nebūs manāmi. Bet uz statisko analoģiju mani vedina doma par neparastu blakusietekmi: organismi, kuros ievada šo vielu, patiešām rada ellīgu statisko lādiņu. Tas ir blakusprodukts, un dažu iemeslu dēļ, par kuriem pagaidām varu runāt tikai teorētiski, man šķiet, ka tas saistīts ar skaņu spektru. Toņdakšas un tā tālāk. Tieši ar to cs nodarbojos, kad satikāmies. Arī tas koks ir piesūcināts ar šo vielu. Agrāk tam veidojās ļaundabīgu šūnu izaugumi. Tagad vairs ne. — Viņš mirkli veltīja viņai savu neparasto smaidu un ļāva teiktajam nogulsnēties apziņā, kamēr pats pavērsa šļirces galu augšup un izšļāca gaisā pirmo strūkliņu. Ar otru plaukstu satvēris viņas kreisās rokas muskuli, viņš to saudzīgi, bet stingri saspieda. Adata nolaidās lejup un ieslīdēja lielajā vēnā tik meistarīgi, ka viņa ieelsojās — nevis tāpēc, ka būtu iesāpējies, bet tāpēc, ka nesāpēja nemaz. Viņš uzmanīgi vēroja nelielo stikla stobriņa daļu, kas bija redzama virs melnā ietvara, mazlietiņ pavilka virzuli atpakaļ, noskatījās, kā šļirces bezkrāsainajā šķidrumā ieplūst sarkana krāsa, tad vienmērīgi stūma virzuli lejup.
— Lūdzu nekustieties… Neņemiet ļaunā, tas prasīs brītiņu laika, jo man jūsos jāievada diezgan daudz šīs mantas. Un tas, ziniet, ir ļoti labi, — viņš atkal sāka runāt tādā pašā tonī kā iepriekš par skaņu spektru, — jo neatkarīgi no blakusiedarbības tai ir noturīga daba. Veselīgas biosistēmas izveido spēcīgu elektrostatisko lauku, neveselīgas — vāju vai pat nekādu. Ar tik primitīvu un vienkāršu instrumentu kā tas mazais elektroskops iespējams pateikt, vai kādā organisma daļā ir ļaundabīgu šūnu sakopojums, un, ja ir, tad, kur tas ir, cik tas liels un cik ļaundabīgs. — Viņš veikli mainīja šļirces satvērienu, neizkustinādams adatu un nemainīdams virzuļa spiedienu. Pamazām sajūta kļuva nepatīkamāka, dūriena vieta sāka smelgt, un ap to veidojās zilums. — Un, ja jūs brīnāties, kāpēc šim rīkam vajadzīgs tāds ietvars un vēl galā vads (kaut gan esmu pārliecināts, ka jūs nemaz nebrīnāties un zināt tikpat labi kā es, ka visa šī runāšana ir tikai tāpēc, lai nodarbinātu jūsu domas), es jums to pateikšu. Tā ir parasta spole ar augstas frekvences maiņstrāvu. Mainīgais lauks gādā, lai šķidrums būtu magnētiski un elektrostatiski neitrāls jau no paša sākuma. — Viņš strauji un vienmērīgi izvilka adatu un salieca viņas roku, iespiezdams elkoņa iekšpusē vates tamponu.
— Neviens man nekad to pirms ārstēšanās nav stāstījis, — viņa teica. — Ne pirms, ne pēc.
— Ko tad?
— Par lādiņiem. Vai jūs taisāties mani lādēt?
Viņa atkal sajuta izstrāvojam sev pretī atzinības vilni, un šoreiz to apstiprināja vārdi: — Man patīk jūsu stils. Kā jūs jūtaties?
Viņa centās atrast atbilstošu apzīmējumu. — Kā aizmigušas milzu histērijas īpašniece, kas lūdzas, lai šo zvēru nepamodina.
Viņš iesmējās. — Pēc maza brītiņa jūs sāksiet justies tik dīvaini, ka histērijai neatliks laika. — Piecēlies viņš aiznesa un nolika adatu uz darba galda, pa ceļam saritinādams vadu. Tad viņš izslēdza maiņstrāvas lauku un, paņēmis lielu stikla kausu un kvadrātveida finiera gabalu, atgriezās vecajā vietā. Apgriezis kausu otrādi, viņš nolika to uz grīdas netālu no viņas un uz tā platās apakšas uzlika finiera gabalu.
— Kaut ko tādu es atceros, — viņa teica. — No tiem laikiem, kad gāju… šķiet, pamatskolā. Mums tur taisīja mākslīgo zibeni ar… kas tas īsti bija? Tāda gara, bezgalīga lente, kas stiepās pāri blokiem, un uz tās bija kaut kādi vadiņi un virsū tāda liela vara bumba.