— Van de Grāfa ģenerators.
— Pareizi! Ar to darīja daudz ko, bet vislabāk es atceros, ka reiz stāvēju uz tāda paša liela trauka, uz kura bija uzlikts koka gabals, un mani uzlādēja ar ģeneratoru. Es neko īpašu nejutu, vienīgi to, ka man visi mati sacēlušies stāvus. Visi smējās. Es izskatījos pēc ērmīgas lelles. Viņi teica, ka man esot četrdesmit tūkstoši voltu.
— Labi! Ļoti priecājos, ka jūs to atceraties. Tomēr tagad būs mazliet citādi. Pārvēl kādiem četrdesmit tūkstošiem vairāk.
— Ai!
— Neraizējieties. Kamēr jūs esat izolēta un kamēr iezemēti vai daļēji iezemēti objekti — piemēram, es — atrodas nojums pietiekošā attālumā, nekādas dzirksteļošanas nebūs.
— Vai tiešām jūs lietosiet tādu ģeneratoru?
— Tādu ne, bet ģeneratoru esmu jau lietojis. Tā esat jūs.
— Tā esmu… ai! — Viņa bija pacēlusi roku no krēsla paroces — gaisā pazibēja dzirksteles un uzvēdīja ozona smarža.
— Jā, pavisam noteikti esat, un vēl spēcīgāks ģenerators, nekā es domāju, — un arī ašāks. Celieties augšā!
Viņa sāka celties lēni, bet uz beigām kustība kļuva strauja. Atraujoties no krēsla, viņas ķermeni īsu sekundes daļiņu ieskāva zibošu zili baltu diegu mudžeklis. Vai nu tā ietekmē, vai arī pati no sevis viņa itin kā aizlidoja pusotra jarda tālāk, neprātīgā izbīlī tik tikko noturēdamās kājās.
— Palieciet stāvam! — viņš uzsauca, un viņa atguvusies saņēmās, kaut arī elpa plūda strauji un saraustīti. Viņš soli atkāpās. — Kāpiet uz dēļa. Ašāk, ašāk!
Viņa darīja, kā teikts, un pāris paspertie soļi atstāja aiz sevis ugunīgas pēdas, kas ātri iekvēlojās un pazuda. Grīļodamās viņa uzkāpa uz finiera gabala. Viņas mati sāka virmodami celties stāvus. — Kas ar mani notiek? — viņa iekliedzās.
— Es jūs tomēr lādēju! — viņš bezbēdīgi atsaucās, taču šobrīd viņa nespēja uztvert pati savu pirmītējo asprātību. — Kas ar mani notiek? — viņa iesaucās vēlreiz.
— Viss ir kārtībā, — viņš mierinoši teica. Aizgājis atpakaļ pie galda, viņš ieslēdza skaņas ģeneratoru. Tas dobji ievaidējās simt līdz trīssimt hercu diapazonā. Viņš palielināja jaudu un ieslēdza augstuma kontroli. Tas iegaudojās augstākā tonī, un vienlaikus viņas zeltainrudie mati trīsēdami sacēlās stāvus un drudžaini rāvās katrs uz savu pusi. Viņš paaugstināja toni virs desmit tūkstoš herciem un tad ļāva tam noslīdēt līdz pat dobji zemam, tikko dzirdamam vienpadsmit hercu tonim; galējos punktos viņas mati sakrita guļus, bet pie tūkstoš simts atkal sacēlās stāvus, un viņa kļuva līdzīga, pašas vārdiem runājot, ērmīgai lellei.
Viņš noregulēja pastiprinājumu līdz daudzmaz ciešamam līmenim un paņēma elektroskopu. Smaidīdams viņš pienāca viņai klāt. — Vai jūs zināt, ka pati esat elektroskops? Un vēl piedevām dzīvs Van de Grāfa ģenerators. Un ērmīga lelle.
— Laidiet mani lejā, — viņa tik tikko spēja pateikt.
— Vēl ne. Lūdzu, stāviet stingri. Atšķirība starp jums un jebkuru apkārtējo priekšmetu ir tik liela, ka, nokļūstot tiem tuvumā, jūs pret tiem izlādētos. Tas jums nekaitētu — tā nav strāva —, bet jūs varētu apdedzināties un dabūt nervu šoku. — Viņš pacēla elektroskopu, un pat no tāda attāluma, par spīti drudžainajam satraukumam, viņa redzēja, kā zelta plātnītes pašķiras. Viņš sāka iet viņai apkārt, uzmanīgi vērodams plātnītncs, kustinādams aparātu uz priekšu un atpakaļ un no vieniem sāniem uz otriem. Vienreiz viņš piegāja pie skaņas ģeneratora un nogrieza to mazliet zemāk. — Jūs raidāt tik spēcīgu lauku, ka es nevaru uztvert variācijas, — viņš paskaidroja un atgriezās atkal pie viņas, šoreiz pienākdams tuvāk.
— Es vairs nevaru izturēt… nevaru… — viņa nomurmināja, bet viņš vai nu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. Viņš virzīja elektroskopu ap viņas vēdera dobumu un tā tuvumā — augšup un no viena sāna uz otru.
— Aha! Tepat ir! — viņš moži iesaucās, turēdams instrumentu pret viņas labo krūti.
— Kas? — viņa iešņukstējās.
— Jūsu vēzis. Zem labās krūts, tuvu pie paduses. — Viņš iesvilpās. — Pie tam nejauks. Ļaundabīgs pēc velna.
Viņa sagrīļojās, gāzās uz priekšu un sabruka. Visu viņas būtni sagrāba melns nelabums, ko uz mirkli atsita atpakaļ zili balta sprādziena vilnis, un tad tas kā brūkoša klints sagāzās viņai pāri.
Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Cita siena, citi griesti. Agrāk neredzēti. Nav svarīgi. Vienalga.
Gulēt…
Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Kaut kas pa vidu. Viņa seja… saspringta, samocīta, gurda. Nav svarīgi. Vienalga.
Gulēt…
Līnija, kur griesti saplūst ar sienu. Mazliet zemāk vakara saules gaisma. Pāri pretī rūsgani zeltainas krizantēmas zeltaini zaļā stikla ragā. Atkal kaut kas pa vidu: viņa seja.
— Vai jūs mani dzirdat?
Jā, tikai nevajag atbildēt. Nevajag kustēties. Nevajag runāt.
Gulēt..,
Istaba, siena, staigājošs cilvēks, naksnīgs logs un krizantēmas, kas izskatās gluži kā dzīvas, bet vai tad nav zināms, ka tās ir nogrieztas un mirst?
Vai viņas pašas to zina?
— Kā jūs jūtaties? — Saspringta, uzstājīga balss.
— Dzert…
Kaut kas auksts, gandrīz ledains iesmeldzās žokļu locītavās. I Greipfrūtu sula. Viena roka balsta viņas plecus, otra tur glāzi, ai, nē, tas nav… — Paldies! Liels… — Jāmēģina piecelties sēdus… palags… manas drēbes!
— Atvainojiet! — viņš teica, gluži kā prazdams lasīt domas. — Dažas vajadzības nekādi nav savienojamas ar zeķbiksēm un minikleitu. Bet viss ir izmazgāts un izžāvēts, un katrā laikā dabūjams. Lūk/tur!
Uz krēsla guļ brūnā vilnas kleita, zeķbikses un kurpes.
Viņš ar cieņu pakāpjas soli tālāk un noliek uz naktsgaldiņa blakus karafei glāzi.
— Kādas vajadzības?
— Vemšana. Šīberi, — viņš vaļsirdīgi paskaidroja.
Palags spēj noslēpt ķermeni, bet, ak vai, mulsumu ne. — Ai, piedodiet… Ak Dievs, es laikam… — Viņa papurina galvu, un vīrieša siluets acu priekšā paslīd sānis un atpakaļ.
— Jūs nonācāt šokā un vairs nebijāt atdabūjama pie apziņas. — Viņš brīdi vilcinājās. Pirmo reizi viņa redzēja, ka šis cilvēks par kaut ko neziņā vilcinās. īsu mirkli viņa pati kļuva gandrīz par domu lasītāju: Vai pasacīt viņai, ko es domāju? Protams, vajag pasacīt, un
viņš to darīja: — Jūs negribējāt atgriezties apziņā. I
— Es neko neatceros.
— Bumbiere, elektroskops. Injekcija, elektrostatiskā reakcija.
— Nē, — viņa teica, neko neaptverdama, tad, sākdama aptvert, vēlreiz iesaucās: — Nē!
— Jā, turieties! — viņš nodārdināja un nākamajā mirklī jau bija pie viņas gultas un ar plaukstām cieši saspieda viņas vaigus. — Nekrītiet vairs atpakaļ! Jūs varat saņemties. Varat, tāpēc ka tagad viss ir kārtībā, vai saprotat?
— Jūs teicāt, ka man esot vēzis. — Tas izskanēja ērcīgi un pārmetoši. Viņš iesmējās — iesmējās viņai tieši sejā.
— Tā bijāt jūs, kas man to teica.
— Ai, bet es vēl droši nezināju!
— Nu, tad viss ir skaidrs, — viņš sacīja tādā tonī, it kā akmens būtu novēlies no sirds. — Manā darbībā nebija nekā tāda, kas varētu uz trīs dienām izslēgt jums apziņu, — cēlonim vajadzēja būt jūsos.
— Trīs dienas!
Viņš vienkārši pamāja ar galvu un turpināja iesākto domu.
— Es reizēm kļūstu par daudz iedomīgs, — viņš teica ar patīkamu smaidu. — Tas tāpēc, ka man tik bieži izrādās taisnība. Un šoreiz kaut ko pārāk droši ieņēmu galvā, vai ne? Nospriedu, ka esat jau bijusi pie ārsta, varbūt pat izdarījusi biopsiju. Bet tā nebija, vai ne?