— Man bija bail, — viņa atzinās, tad pacēla acis pret viņu. — No tā nomira mana māte, mana tante, un māsai vajadzēja pilnīgi nogriezt krūti. Šī doma bija nepanesama. Un kad jūs…
— Kad es jums pateicu to, ko jūs jau zinājāt un ko negribējāt dzirdēt, jūs to nespējāt pieņemt. Taisnā ce|ā atslēdzāties, un cauri. Zaudējāt samaņu, un tam nebija nekāda sakara ar tiem pāri par septiņdesmit tūkstošiem voltu, kas bija jūsos. Es jūs saķēru. — Viņš izplēta rokas, un viņa instinktīvi atrāvās, tomēr viņš palika tai pašā pozā un nenolaida rokas, līdz viņa paskatījās uz tām. Uz apakšdelmiem un spēcīgajiem muskuļiem, ciktāl tos ļāva saredzēt īsās krekla piedurknes, bija redzamas koši sarkanas apdeguma pēdas.
— Arī man tika savas deviņas desmitdaļas, — viņš teica, — bet jūs vismaz krītot nepārsitāt galvu.
— Paldies, — viņa teica, kavēdamās dziļi domās, tad pēkšņi apraudājās. — Bet ko lai es daru?
— Ko lai darāt? Ejiet atpakaļ uz mājām — kur nu jums tās ir, un sāciet dzīvi no jauna — kā nu jūs to saprotat.
— Bet jūs teicāt…
— Kad jūs reiz apjēgsiet, ka tas, ko es jums darīju, nebija diagnosticēšana?
— Es… vai tad jūs… vai tas nozīmē, ka jūs to izārstējāt?
— Tas nozīmē, ka jūs pati to pašlaik ārstējat. Es jums to visu izskaidroju — tagad taču jūs atceraties, vai ne?
— Visu ne, bet… puslīdz jā. — Slepus (tomēr ne gluži veiksmīgi, jo viņš to pamanīja) viņa zem palaga mēģināja taustīt zināmo sacietējumu. — Tas turpat vēl ir!
— Ja es jums iesistu pa galvu ar nūju, — viņš teica ar mazliet pārspīlētu vienkāršību, — tad tur arī izaugtu puns. Un paliktu tur vēl rīt un parīt. Aizparīt tas jau varētu būt mazāks, un pēc nedēļas jūs tik tikko varētu to sataustīt — tas būtu pazudis. Tas pats notiek arī šeit.
Beidzot viņa sāka aptvert neaptveramo. — Izārstēt vēzi ar vienu seansu…
— Ak Dievs, — viņš skarbi noteica. — Jau paskatoties uz jums, es redzu, ka man atkal būs jānoklausās tā pati runa. Nu nē, to es negribu.
— Kāda runa? — viņa satrūkusies vaicāja.
— Par manu pienākumu pret cilvēci. Tai ir divi varianti un daudz apakšvariantu. Pirmais variants skaidro manu pienākumu pret cilvēci un patiesībā liek saprast, ka ar to varētu iesist labu naudiņu. Otrais variants stāsta tikai un vienīgi par manu pienākumu pret cilvēci, un to es dzirdu krietni retāk. Sai otrajā variantā pilnīgi aizmirstas tā nepatika, ar kādu cilvēce uzņem labus izgudrojumus, ja vien tie nenāk no vispāratzītiem un godājamiem avotiem. Pirmajā variantā tas ir ļoti labi zināms, bet cilvēki cenšas šo tematu visgudri apiet.
— Es ne… — viņa iesāka, taču tālāk netika.
Apakšvarianti, — viņš turpināja, neievērodams viņas iestarpinājumu, — vienmēr ietver sevī atklāsmes gaismu — ar reliģiju vai bez tās, ar mistiku vai bez tās; reizēm tie ietverti stingrā ētikas un filozofijas rāmī un tiecas pakļaut mani, iedvešot vainas apziņu, kas allaž kaut kādā mērā saistīta ar līdzcietību.
— Bet es tikai…
— Jūs, — viņš teica, izstiepdams pret viņu garu rādītājpirkstu, — esat nolaupījusi sev iespēju uzstāties ar vismeistarīgāko šādas runas paraugu. Ja mani pieņēmumi būtu bijuši pareizi un jūs būtu aizgājusi pie sava laipnā vietējā kaulu zāģera, un viņš būtu aizsūtījis jūs pie speciālista, un tas būtu darījis to pašu un nosūtījis jūs konsultēties pie sava kolēģa, un jūs aiz nejaušības būtu nonākusi manās rokās, būtu izārstēta, devusies atpakaļ pie saviem daudzajiem ārstiem pastāstīt par šo brīnumu, vai zināt, ko jūs no viņiem būtu dzirdējusi? «Spontāna remisija», lūk, to jūs būtu dzirdējusi. Un ne jau tikai no ārstiem, — viņš turpināja ar tādu negaidītu kvēli, ka viņa gultā nodrebēja. — Katram ir sava reklamējamā prece. Jūsu dietologs būtu cildinājis savus diedzētos kviešu graudus vai makrobiotiskos rīsu cepumus, jūsu mācītājs būtu kritis ceļos un lūkojies debesīs, ģenētikas speciālists būtu skaidrojis jums savu iemīļoto teoriju par parādību atkārtošanos katrā otrajā paaudzē, un apgalvojis jums, ka arī jūsu vecvecākiem noteikti bijušas spontānas remisijas, pašiem nezinot.
— Lūdzu! — viņa skaļi iesaucās, bet viņš turpināja vēl skaļāk: — Vai jūs zināt, kas es esmu? Esmu divkārtējs inženieris — mehānikā un elektrībā, un vēl man ir jurista diploms. Ja jūs būtu tik dumja, ka izstāstītu kādam visu, kas šeit notika (es gan ccru, ka jūs tāda neesat, bet ja esat, tad es zinu, kā aizsargāties), mani varētu iebāzt cietumā par medicīnas praktizēšanu bez diploma; jūs mani varētu arī apvainot uzbrukumā, jo es jums iedūru ar adatu, un pat nolaupīšanā, ja vien izdotos pierādīt, ka es jūs no laboratorijas atnesu uz šejieni. Nevienam nebūtu daļas gar to, ka es izārstēju jums vēzi. Jūs nezināt, kas es esmu, vai ne?
— Nē — es pat nezinu, kā jūs sauc.
— Un es jums to neteikšu. Ari es nezinu jūsu vārdu…
— Patiešām! Mani sauc…
— Nesakiet! Nesakiet! Es negribu dzirdēt! Mani interesēja tikai jūsu sacietējums, un es veltīju uzmanību tam. Un gribu, lai jūs abi pazustu, tiklīdz jutīsieties pietiekami labi. Vai es izteicos skaidri?
— Ļaujiet man apģērbties, — viņa strupi teica, — un es tūlīt pat iešu prom!
— Un neteiksiet runu?
— Un neteikšu runu. — Nākamajā mirklī viņas dusmas saplaka, un viņa nelaimīgi piebilda: — Gribēju tikai pateikt, ka esmu jums pateicīga. Vai vismaz to es drīkstu?
Arī viņa dusmas saplaka vai vismaz mainīja virzienu, jo viņš pienāca pie gultas un, notupies tā, ka abu sejas atradās vienā līmenī, pavisam laipni teica: — Tas būtu ļoti jauki. Tikai… īsti pateicīga jūs jutīsieties ne agrāk kā pēc dienām desmit, kad saņemsiet ziņas par savu… spontāno remisiju, vai varbūt tikai pēc pusgada vai gada — vai pat diviem, trim, — kad pārbaudes atkārtoti dos negatīvu atbildi.
Aiz šiem vārdiem viņa apjauta tik dziļas skumjas, ka gluži nevilšus pastiepās un satvēra spēcīgo plaukstu, kas turējās pie gultas malas. Viņš neatrāvās, tomēr nelikās arī iepriecināts.
— Kāpēc es nevaru justies pateicīga jau tagad?
— Tas būtu uzticības apliecinājums, — viņš ar rūgtumu sacīja, — un tādi šajos laikos vairs nav sastopami… ja vispār jebkad ir bijuši. — Piecēlies kājās, viņš aizgāja līdz durvīm. — Lūdzu, neejiet šovakar projām, — viņš teica. — Ir tumšs, un jūs nezināt ceļu. Tiksimies rīt!
Kad viņš nākamajā rītā ienāca istabā, durvis stāvēja vaļā. Gulta bija saklāta, un palagi — rūpīgi salocīti — nolikti uz klēsla; turpat atradās arī spilvendrānas un viņas lietotie dvieļi. Viņas pašas istabā nebija.
Viņš izgāja priekšējā pagalmiņā un pievērsa skatienu savam bonsai
Rīta saule zeltaini apspīdēja vecā koka līmenisko augšdaļu, asi izceļot mezglotos zarus — brūnpelēko cieto virsmu ar samtainām rievām. Vienīgi bonsai līdzgaitnieks (dažreiz tiem ir tikai īpašnieki, taču tā gadās krietni retāk) spēj īsti saprast abu savstarpējās attiecības. Kokam piemīt īpaša un individuāla dvēsele, jo tas ir dzīva būtne, un dzīvas būtnes mainās, turklāt pastāv noteikti veidi, kā koki grib mainīties. Cilvēks redz savu koku un gara acīm veido redzamā papildinājumus un pārstatījumus, pieskaņodams iecerēm konkrētu rīcību. Koks savukārt var darīt vienīgi to, kas ir koka spēkos, un līdz nāvei pretoties jebkuram mēģinājumam uzvelt sev to, kas nav tā spēkos, vai paveikt kaut ko īsākā laikā, nekā tam nepieciešams. Tāpēc bonsai veidošana vienmēr nozīmē kompromisu un sadarbību.