Bonsai nevar izveidot tikai cilvēks vai tikai koks; to var vienīgi abi kopā, un tiem jāsaprot vienam otru. Tam vajadzīgs ilgs laiks. Veidotājs zina savu bonsai no galvas, pazīst katru tā zaru, katras rievas un skujas veidoto leņķi, un, gulēdams naktī nomodā vai arī baudīdams atpūtas brīdi tūkstoš jūdžu tālumā, viņš atceras to vai citu līniju vai veidojumu un domās turpina savas ieceres. Ar stieples, ūdens un gaismas palīdzību, ar pieliekšanu, ar ūdensprasīgu zāļu iesēšanu vai blīvas zemsedzes izveidošanu virs saknēm cilvēks paziņo kokam, ko no tā vēlas, un, ja paskaidrojums bijis veiksmīgs un izpratne pietiekama, koks atsaucas un paklausa — gandrīz Vienmēr saglabājas arī tā pašapziņa, spilgti individuālas novirzes. Labi, es darīšu to, ko tu vēlies, bet darīšu to pēc sava prāta. Un šīm novirzēm koks vienmēr var dot skaidru un loģisku pamatojumu, turklāt visbiežāk tas (gandrīz vai ar smaidu) liek cilvēkam saprast, ka viņš no šīs nesaskaņas būtu varējis izvairīties, ja būtu izturējies ar lielāku izpratni. Tas ir vislēnākais veidošanas process pasaulē, un dažkārt pat rodas šaubas, vai veidots tiek koks vai pats cilvēks.
Tā viņš stāvēja varbūt minūtes desmit, vērodams zeltaino virmojumu augšējos zaros, tad aizgāja pie grebumiem rotātas koka lādes, atvēra to, izņēma gabalu necila izskata audekla, atvēra durtiņas stiklotā būra sienā un uzklāja audeklu uz saknēm un apkārtējās zemes koka vienā pusē, otru pusi atstādams pieejamu vējam un mitrumam. Varbūt pēc kāda laika — pēc mēneša vai diviem — kāds jaunais dzinums augšējā zarā sapratīs doto mājienu, un nevienmērīgais mitruma pieplūdums augšup pa kambija slāni atturēs to no tiekšanās uz augšu un pierunās turpināt līmenisko augšdaļas veidojumu. Varbūt arī ne, un tādā gadījumā būs jārunā skarbāka valoda ar saites un stieples palīdzību. Taču tāpat iespējams, ka arī kokam būs kas sakāms par labu savai tieksmei augt stāvus augšup un varbūt tas pasacīs to tik pārliecinoši, ka cilvēks piekritīs; vārdu sakot, risināsies pacietīgs, saturīgs un ražīgs dialogs.
— Labrīt!
— Nu, pie velna! — viņš nodārdināja. — Es pat iekodu sev mēlē! Biju nospriedis, ka jūs esat aizgājusi.
— Es tiešām gāju projām. — Meitene bija notupusies ar muguru pret pagalmiņa iekšējo sienu un ar seju pret koku stikla ietvarā. — Bet ceļā apstājos, lai brītiņu pakavētos kopā ar koku.
— Un tālāk?
— Es daudz domāju.
— Par ko?
— Pārjums.
— Ko tu neteiksi!
— Redziet, — viņa noteikti sacīja, — es neiešu ne pie viena ārsta uz pārbaudi. Man negribējās aiziet, iekams nebūšu jums to pateikusi un pārliecinājusies, ka jūs man ticat.
— Nāciet iekšā, un iesim kaut ko uzēst!
Viņa muļķīgi iesmējās. — Es nevaru. Manas kājas ir aizmigušas.
Nevilcinādamies viņš pacēla viņu uz rokām un apnesa apkārt koka stiklotajam mājoklim. Abu sejas atradās tuvu viena pie otras, un, aplikusi roku viņam ap pleciem, viņa jautāja: — Vai jūs man ticat?
Viņš turpināja iet, līdz sasniedza koka lādi, tad apstājās un ieskatījās viņai acīs. — Es jums ticu. Nezinu, kāpēc jūs tā izlēmāt, bet man gribas jums ticēt. — Nosēdinājis meiteni uz lādes, viņš atkāpās soli atpakaļ.
— Jūs pieminējāt uzticības apliecinājumu, — viņa nopietni teica.
— Man likās — vismaz vienreiz mūžā jums tas jāsaņem, lai jūs nekad vairs neteiktu tādus vārdus. — Viņa bikli paklaudzināja papēžus pret grīdas plātni un samocīti pasmaidīja. — Vai… notirpušas!
— Jūs acīmredzot domājāt par to diezgan ilgi.
— Jā. Un vai gribat vēl kaut ko dzirdēt?
— Bez šaubām.
— Jūs esat saniknots un iebiedēts cilvēks.
Viņš šķita sajūsmināts. — Pastāstiet man par to!
— Nē, — viņa klusi iebilda, — pastāstiet jūs man! Es runāju pavisam nopietni. Par ko jūs esat saniknots?
— Nebūt neesmu!
— Kāpēc jūs esat tik ļoti saniknots?
— Es jau teicu, ka neesmu! Tiesa gan, viņš labsirdīgi piebilda,
— jūs mani vedināt uz to.
— Nu tad — kāpēc?
Viņš lūkojās viņā labu brīdi, kas viņai šķita vesela mūžība. — Tātad jūs tiešām gribat to zināt?
Viņa pamāja ar galvu.
Viņš izdarīja strauju rokas kustību visapkārt. — Kā jums šķiet, no kurienes man tas viss nācis — māja, zeme, iekārtas?
Viņa klusējot gaidīja.
— Izplūdes sistēma, — viņš teica, un balss viņam kļuva tāda kā piesmakusi — šī parādība viņai vairs nebija gluži sveša. — Paņēmiens, kā izvadīt izplūdes gāzes no iekšdedzes dzinējiem tā, lai tās savērptos. Nesadegušās cietās daļiņas tiek iespiestas slāpētāja sieniņās, stikla vates starpliktnī, kas nesadalīts viegli izņemams ārā un ik pēc divtūkstoš jūdzēm apmaināms pret tīru. Pārējās izplūdes vielas tiek sadedzinātas pašas ar savu iekšdedzes dzinēja sveci — kas ir degošs, tas sadeg. Siltums tiek izmantots, lai iepriekš sasildītu degvielu, pārējais atkal tiek savērpts un izrauts cauri piectūkstoš jūdžu patronai. Gala produkts, kas beidzot izkļūst ārā, ir samērā tīrs, vismaz pēc mūsdienu standartiem, un iepriekšējā sildīšana būtībā rada degvielas ekonomiju.
— Tātad jūs nopelnījāt daudz naudas.
— Es nopelnīju daudz naudas, — kā atbalss viņš atkārtoja. — Bet ne jau tāpēc, ka manu izgudrojumu būtu ieviesuši praksē piesārņojuma mazināšanai. Naudu es dabūju tāpēc, ka šo jaunumu nopirka kāda automobiļu firma un ieslēdza to seifā. Viņiem tas nepatīk, tāpēc ka iekārtas iebūvēšana mašīnās šo to maksā. Dažiem viņu draugiem no attīrīšanas firmām arī tas nepatīk, tāpēc ka šis izgudrojums ļauj efektīvi izmantot neattīrītu degvielu. Nu, ko tur — tik gudrs es tolaik nebiju, un otrreiz šādu kļūdu neatkārtošu. Bet jums taisnība, es esmu saniknots. Biju saniknots jau tad, kad puikas gados strādāju uz kuģa un mums lika nomazgāt starpsienu ar veļas ziepju skaidiņām un lupatu, bet es aizgāju uz krastu, nopirku šķidro tīrītāju, izmēģināju un pārliecinājos, ka ar to darbs izdarāms labāk, ātrāk un lētāk. Tāpēc aiznesu to bocmanim, un tas man iebelza pa muti, jo es izliekoties, ka zinu darāmo labāk nekā viņš… tiesa, toreiz viņš bija piedzēries, bet pats pretīgākais nāca pēc tam, kad šī ziņa nokļuva ausīs vecajiem jūras vilkiem — tie visi nostājās pret mani un sāka saukāt par pielīdēju, bet tas ir pats ļaunākais apzīmējums, kādu uz kuģa var iemantot. Es nekādi nevarēju aptvert, kāpēc cilvēki tik ļoti grib stāties ceļā jebkādiem uzlabojumiem.
Un ar to man ir vajadzējis sastapties visu mūžu. Man galvā mājo kaut kas tāds, kas neparko nav dabūjams ārā — tā ir mana tieksme vienmēr uzdot nākamo jautājumu. Kāpēc tas un tas ir tieši tā un tā? Kāpēc tas nevarētu būt šitā? Jebkuros apstākļos un attiecībā uz jebko vienmēr pastāv nākamais jautājums; sevišķi svarīgi ir neatkāpties tad, kad atbilde šķiet patīkama, jo aiz tās vienmēr gaida atkal nākamais jautājums. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki gluži vienkārši negrib uzdot nākamo jautājumu!
Man ir maksāts vairāk, nekā es spēju iztērēt, par izgudrojumiem, ko cilvēki nevēlas lietot, un, ja es pastāvīgi esmu nikns, tā ir tikai mana vaina un es to atzīstu — tas ir tāpēc, ka es vienkārši nespēju neuzdot nākamo jautājumu un nemeklēt atbildi. Šajā laboratorijā ir kāds pusducis īsti efektīgu izgudrojumu, kas nekad neieraudzīs dienas gaismu, un vēl savs pussimts rindojas man galvā, bet ko gan var iesākt tādā pasaulē, kur cilvēki drīzāk gatavi dzīvot tuksnesī un kaut vai nobeigt cits citu, nekā mēģināt padarīt to zaļu un ziedošu pat tad, ja tiem skaidri parāda, kā to izdarīt, — kur tie gatavi izgrūst miljardus jaunai naftas atradnei, kad jau daudzkārt pierādīts, ka degviela no šīm atradnēm mūs visus iedzīs kapā?