Jā, es esmu saniknots. Kā gan citādi?
Viņa nogaidīja, līdz dzirdēto vārdu atbalss apskrien apkārt pagalmam un izlido pa stiklotā būra augšdaļu ārā, tad klusēja vēl brīdi, lai viņa niknums paspētu pierimt un viņš atgrieztos uz zemes viņai līdzās. Kad tas bija noticis, viņš it kā nokaunējies pasmaidīja, un viņa teica:
— Varbūt ir svarīgi nevis uzdot nākamo jautājumu, bet pareizo jautājumu. Manuprāt, cilvēki, kuri dzīvo pēc vecām, gudrām pamācībām, necenšas paši domāt, tomēr es zinu vienu vecu teicienu, kuram vērts pievērst uzmanību. Tas ir šāds: «Pareizi uzdots jautājums jau pats par sevi ir atbilde.»
Viņa brīdi apklusa, lai pārliecinātos, vai viņš patiešām klausās. Viņš klausījās ar nepārprotamu uzmanību. Viņa turpināja: — Tas ir tā — uzliekot roku uz karstas plīts, var sev jautāt: ko darīt, lai es neapdedzinātos? Un atbilde ir pilnīgi skaidra, vai ne? Ja pasaule atsakās pieņemt to, ko jūs tai varētu dot, jāatrod tāds «kāpēc?», kas jau ietvertu atbildi.
— Atbilde ir vienkārša, — viņš strupi atteica. — Cilvēki ir stulbi.
— Tā nav īstā atbilde, un jūs pats to zināt, — viņa sacīja.
— Un kāda ir īstā?
— Ai, to es nevaru pasacīt! Zinu tikai vienu: ja gribat kaut ko panākt darīšanās ar cilvēkiem, tad svarīgākais ir nevis, ko jūs darāt, bet, kā jūs to darāt. Nu, piemēram… jūs taču jau zināt, kā panākt savu attiecībā uz šo koku, vai ne?
— Sasodīts, jā!
— Arī cilvēki ir dzīvas, augošas būtnes. Es nezinu ne simto tiesu no tā, ko jūs zināt par bonsaĻ bet vienu es zinu: kad sāk tādu veidot, parasti neizvēlas taisnu, spēcīgu, veselīgu koku. Tieši greizos un slimīgos var izveidot visskaistāk. Tas jāpatur prātā, ja vēlaties pārveidot cilvēci.
— Nu, pie… Nudien, nesaprotu, vai pasmieties par jums, vai labāk gāzt!
Viņa piecēlās. Viņš nebija ievērojis, ka viņa ir tik slaida. — Es iešu.
— Nu, nu, neniekojieties! Jūs taču zināt, ka tas bija tikai tēlains izteiciens.
— Nē, es jau nenobijos. Bet labāk tomēr būs, ja es iešu.
— Vai jūs baidāties uzdot nākamo jautājumu? — viņš trāpīgi noprasīja.
— Ārkārtīgi baidos.
— Tomēr uzdodiet to!
— Nē!
— Tad es izdarīšu to jūsu vietā. Jūs teicāt, ka es esot saniknots un iebiedēts. Jūs gribat zināt, no kā es baidos.
— Jā.
— Nojums. Neaprakstāmi baidos.
— Patiešām?
— Jūs protat vedināt uz atklātību, — viņš gandrīz ar piepūli noteica. — Es pateikšu, ko jūs, manuprāt, domājat: ka es baidos no jebkurām ciešām cilvēciskām attiecībām. Es baidos no tā, ko nevar sadalīt ar skrūvgriezi vai spektroskopu, vai kosinusu un tangensu tabulu. — Viņš runāja it kā jokodams, taču rokas viņam trīcēja.
— Jūs varat tās veidot, pastiprināti laistot vienu pusi, — viņa saudzīgi teica, — vai arī dodot tām vairāk saules. Pret tām jāizturas kā pret dzīvu būtni — tāpat kā pret atsevišķu sugu, sievieti vai bonsai Tās kļūs tādas, kādas jūs gribat tās redzēt, ja vien ļausiet tām saglabāt savu būtību un nežēlosiet laiku un pūles.
— Man šķiet, ka jūs mēģināt man kaut ko piedāvāt, — viņš sacīja. Kāpēc jūs to darāt?
— Es te nosēdēju lielāko nakts daļu, — viņa teica, — un redzēju acu priekšā dīvainu tēlu. Kā jums šķiet, vai divi samocīti, greizi koki var izveidot bonsai viens no otra?
— Kā jūs sauc? — viņš jautāja.
Pols Andersons. ĀŽA DZIESMA
Pols Andersons (Poul Anderson, 1926) ir dzimis skandināvu izceļotāju ģimenē. Beidzis Minesotas universitāti 1948. g. un saņēmis bakalaura grādu fizikā, taču nolēmis pievērsties rakstniecībai. Sarakstījis ap simt grāmatu, tai skaitā arī fantasy žanrā, zinātniskās fantastikas teorijā un publicistikā. Vairākkārt saņēmis Nebula un Hugo godalgas, 1972. g. bijis «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieku» organizācijas priekšsēdētājs.
Daudzi viņa darbi ir apvienoti sērijās par brīvo kosmisko tirgoni Niklasu van Rijnu, speciālo aģentu Dominiku Flandru, Laika patruļu, Galaktisko patruļu un citās. So sēriju varoņu un attēloto organizāciju darbība ir pakļauta cēlam mērķim — progresa veicināšanai, lai dažādos laikos un civilizācijas līmeņos harmonizētu sabiedriskās attiecības un labotu vēstures gaitu. Bezgalīgo cīņu par ideālu sabiedrību P. Andersons, kritiķes Sandras Maizelas vārdiem runājot, ietilpina šādā uzskatu sistēmā: «Mijiedarbību starp cilvēku, visām citām saprātīgām būtnēm un dabu var summēt formulā «izaicinājums un atbilde». Andersons uzskata: 1) cilvēkam nepieciešams izaicinājums, 2) cilvēkam jāreaģē uz izaicinājumu, 3) cilvēkam jāuzņemas atbildība par savu rīcību.»
«Āža dziesma», kas saņēma 1972. g. Nebula un 1973. g. Hugo godalgu, parāda vēl vienu rakstnieka darbos risinātu problēmu — indivīda vai cilvēku grupas brīvas gribas, izvēles un pašizpausmes iespēju sabiedrībā. Šajā aspektā zinātniskās fantastikas funkcija saistībā ar cilvēces nākotni neaprobežojas ar iespējamu vēstures pagriezienu un tehnoloģijas attīstības prognozēšanu. Daudz svarīgāk, ka tā prognozē tehnoloģijas progresa ietekmi uz cilvēku.
ĀŽA DZIESMA
Trīs sievietes: viena mirusi, viena dzīva un vel Viena — gan mirusi, gan dzīva, ne mirusi, ne dzīva, nekad tā nedzīvos un nekad tā nemirs, jo ir iemūžināta SUMā.
Uzkalnā virs ielejas, caur kuru vijas lielais ceļš, es gaidu Viņas parādīšanos. Salnas šogad atnāca agri, un zāles zaļums ir nobālējis. Nogāze apaugusi kazenājiem, kuru ogas cilvēki un putni jau nolasījuši,
atstādami neskartus tikai baltos viršus; šur tur slejas pa ābelei. Tās ir ļoti vecas, palikušas no seniem augļudārziem, kurus kopušas tik senas paaudzes, ka šodien tās atceras vienīgi SUM (vietvietām no kazenājiem vēl spraucas ārā veca žoga paliekas); ābeles ērmīgi izmētātas pa kalna nogāzi un tikpat ērmīgi samezglojušas aprepējušos zarus. Tajās vēl karājas daži augļi. Salta vēsma pārskrien manai miesai un atrauj no zara ābolu. Es dzirdu — tas atsitas pret zemi kā mūžības pulksteņa kārtējais sitiens. Krūmu zari kaut ko čukst vējam.
Visas kalnu grēdas ap mani ir klātas mežiem un tērpušās košsarkanās, misiņa un bronzas krāsās. Debesis šķiet netverami plašas, un rietošā saule gail blāvotā spožumā. Ielejā arvien zilāka sabiezē vakara migla, tā gluži kā dūmi viegli kutina nāsis. Ir atvasara — laiks, kad gads sadeg bēru sārta ugunīs.
Ir bijuši citi gadalaiki. Ir bijuši citi mūži pirms mana un viņas mūža, un toreiz cilvēki zināja dziesmām vārdus. Tiesa, arī mēs atļaujamies baudīt mūziku, un es esmu pavadījis daudz laika, darinādams melodijas saviem atkalatrastajiem vārdiem. «Maija dzidrajā zaļumā…» Satveru pleca siksnā pakārto arfu, uzskaņoju to un dziedu viņai — dziedu rudenī un dziestošajā dienā.
Tu nāci — tev saule pa pēdām: Pāri zaļumam — zeltaina ziba; Līksmu puķu karogu vēdām Pļavu apņēma mīlestība. [6]
Zāles stiebri vieglītiņām nodreb zem kāda nācēja soļiem, un sievietes balss it kā caur smiekliem saka: — Nu, paldies!
Kādu dienu — tas bija tik drīz pēc manas mīļotās nāves, ka es joprojām biju kā apdullis, — es stāvēju mājvietā, kas vēl nesen bija piederējusi mums abiem. Tā atradās ļoti pievilcīgas ēkas simt pirmajā stāvā. Kad iestājās tumsa, pilsēta liesmoja, zibēja, mirdzēja mūsu priekšā un raidīja mums pretī milzīgus žilbinošu staru kūļus gluži kā triumfa karogus. Vienīgi SUM spēja pārvaldīt neskaitāmos gaisa kuģus, kuri kā naktstauriņi ņirbēja dejā starp torņiem; vienīgi SUM spēja uzturēt visu šo pilsētu ar tās kodolspēkstacijām, automatizētajām rūpnīcām, fiziskās un ekonomiskās sadales tīklu, sanitāro sistēmu, remontdarbiem, pakalpojumiem, izglītību, kultūras daudzveidību, kārtību, — visu kā vienu neievainojamu un nemirstīgu organismu. Mēs bijām jūsmojuši un lepojušies, ka piederam šai pasaulei, tāpat kā viens otram.