Bet tovakar es pavēlēju virtuvei izmest man pagatavotās vakariņas atkritumu vadā un saberzu zem papēža ķīmiskos nomierinātājus, ko man pasniedza mājas aptieciņa, un iespēru ar kāju putekļu sūcējam, kas steidzās sakopt radīto nekārtību, un pavēlēju lampām visā dzīvoklī satumst. Es stāvēju pie stiklotās sienas, lūkodamies ārā uz megalopoli, un tā šķita kliedzoši banāla. Delnā man gulēja neliela māla figūriņa, ko viņa bija veidojusi savām rokām. Es to grozīju no vienas puses uz otru, grozīju vēl un vēlreiz.
Taču es biju piemirsis pieteikt durvīm, lai pie manis neielaiž apmeklētājus. Durvis pazina viešņu un pavēra tai ceļu. Sieviete bija ieradusies ar labsirdīgu nolūku izraut mani no dīvainās noskaņas, kas viņai šķita pretdabiska. Es dzirdēju viņu ienākam istabā un jutu, kā viņa pustumsā raugās apkārt. Viņa bija gandrīz tikpat slaida kā mana mīļotā, un viņas mati nejaušā kārtā bija savīti tādā pašā mezglā, kādu sev labprāt veidoja mana mīļotā, un figūriņa izkrita man no rokas un sašķīda druskās, jo īsu mirkli man likās, ka ienākusi mana meitene. Kopš tās dienas man bijis grūti apvaldīt savu nepatiku pret Trākiju.
Šovakar es tādu kļūdu vairs neatkārtotu pat tad, ja rietošās saules gaisma būtu jau apdzisusi. Par mūsu kopīgo pagātni vēsta vienīgi sudraba aproce uz viņas kreisās rokas. Es redzu viņu savvaļas zemes ierastajā ģērbā: kājās zābaki, mugurā īstas zvērādas svārciņi un ap vidukli īstas ādas josta, pie sāniem nazis un plecā pakārta bise. Viņas cirtas ir izjukušas un savēlušās, āda iedegusi brūna garajās nedēļās zem klajas debess; zem fantastiskajām līkloču līnijām, ar ko viņa daudzās krāsās sevi izrotājusi, redzamas skrambas un traipi. Ap kaklu viņai ir rota no putnu galvaskausiem.
Jā, tā kura ir mirusi, drīzāk bija savdabīgs koku un apvāršņu bērns nekā Trākijas līdziniece. Savvaļā viņa jutās kā mājās, un, kad pilsētas mūs nogurdināja un mēs metāmies projām neskartā pasaulē, viņai pat nevajadzēja atbrīvoties no pilsētas apģērba, saprāta vai smalkuma. Šī īpašība manā iztēlē radīja daudzus no vārdiem, ar kuriem es viņu apveltīju: Meža Lauma, Rudā Stirna; senas grāmatas šķirstīdams, uzgāju arī citus — Driāda, Elvena. Manai meitenei patika tas, ka es izgudroju viņai vārdus, un šai izpriecai nebija gala, jo viņas daudzveidība bija neizsīkstoša.
Es ļauju arfas skaņām izgaist klusumā. Pagriezdamies saku Trākijai: — Es to nedziedāju tev. Nedz arī kādai citai. Atstāj mani vienu!
Viņa ievelk elpu. Vējš sapurina viņas matus un uzvilnī man viņas smaržu — bet tā nav sievietes saldā smarža, tās ir bailes. Viņa sažņaudz plaukstas dūrēs un saka: — Tu esi jucis!
— Kur tu ņēmi tik izteiksmīgu vārdu? — es dzēlīgi noprasu, jo manām sāpēm un, ja gribu būt patiess, — arī manām bailēm kaut kur jāizlādējas, un Trākija ir pa rokai. Vai tevi vairs neapmierina vecie labie «satraukts» vai «nelīdzsvarots»?
— Kur ņēmu? No tevis, — viņa izaicinoši atbild, — no tevis un tavām nolādētajām senlaiku dziesmām! Re, vēl viens vārds — «nolādēts». Cik labi tas tev piederas! Cik ilgi tu domā ļauties šai slimīgajai noskaņai?
— Un kad beidzot došos uz klīniku un ļaušu sev kārtīgi izskalot smadzenes? Ne tik drīz, mīļā! — Šo pēdējo vārdu es lietoju tīši, taču viņa nezina, kāds izsmiekls un skumjas tajā slēpjas — jo šādi es reiz uzrunāju pats savu meiteni. Vispārpieņemtā valodas gramatika un izruna, pateicoties elektroniskajiem ierakstiem un neironu zinātnei, ir tikpat sastingusi kā jebkurš masu civilizācijas aspekts, taču vārdu nozīmes slīd un pārvietojas kā izmanīgas čūskas. (Ai, ļaunā odze, kas sadzēla manu Māllēpīti!)
Paraustu plecus un piebilstu ar izmeklētu pilsētnieciski tehnoloģisku sausumu balsī: — Es patiesībā esmu ļoti praktisks cilvēks bez slimīgām tendencēm. Es nebēgu no savām emocijām ar zāļu vai neiroregulācijas palīdzību, vai, teiksim, kā tu, pārradot tās pirmatnējā niknumā, — es grasos īstenot konkrētu plānu, kā atgūt to cilvēku, kas mani darīja laimīgu.
— Tu grasies tādēļ traucēt Viņu mājupceļā?
— Ikvienam ir tiesības izteikt lūgumu Tumsas Karalienei, kamēr Viņa apstaigā Zemi.
— Bet šis vairs nav īstais laiks…
— Te nav nekāda likuma, vienīgi paražas. Cilvēki baidās tikties ar Viņu ārpus pūļa, ārpus pilsētas, prom no spožām namu ugunīm. Tā ir, kaut arī viņi paši to neatzīst. Tieši tāpēc es atnācu šeit, lai nebūtu daļa no pūļa, no rindas. Es negribu runāt magnetofonā un atstāt sava lūguma ierakstu vēlākai skaitļotāja analīzei. Kā tad es zināšu, ka Viņa to patiešām noklausās? Gribu stāties Viņas priekšā kā Es pats, kā atsevišķa un vienreizīga būtne, un skatīties Viņai acīs, kamēr izsaku savu lūgumu.
Trākijas balss ir mazliet aizsmakusi. — Viņa būs dusmīga!
— Vai tad Viņa vispār vēl spēj dusmoties?
— Es… es nezinu. Bet tas, ko tu gribi lūgt, ir kaut kas tik neiespējams — tik ačgārns! Lūgt, lai SUM tev atdod tavu meiteni! Tu taču zini, ka tas nekad nepieļauj izņēmumus.
— Vai tad Viņa pati nav izņēmums?
— Tas ir kas cits. Tu runā muļķības. SUMam taču ir vajadzīgs… nu, kā lai to saka… tiešs cilvēcisks sakaru veids. Emociju un kultūras atgriezeniskā saite un arī statistika. Kā tad citādi Tas varētu racionāli valdīt? Un Viņa noteikti ir izraudzīta vienīgā no visas pasaules. Bet kas bija tava meitene? Nekas!
— Man viņa bija viss.
— Tu… — Trākija iekož lūpu zobos. Viena viņas roka pastiepjas uz priekšu un satver manu kailo delmu; satvēriens ir ciešs un karsts, netīrie nagi duras man miesā. Kad es neatbildu, viņa atlaiž roku un pievērš skatienu zemei. Virs galvas aizlido savvaļas zosu kāsis. To klaigas spalgi izskan cauri vēja brāzmām, kas mežā kļūst arvien skaļākas.
— Nu ja, — viņa saka, — tu esi īpašs cilvēks. Tāds tu vienmēr esi bijis. Tu devies Visumā un atgriezies kopā ar Lielo Kapteini. Varbūt tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kurš zina kaut ko par senajiem laikiem un ļaudīm. Un šī tava dziedāšana… tu jau patiesībā neizklaidē citus, nē, tavas dziesmas satrauc cilvēkus un iegulstas atmiņā. Tāpēc varbūt Viņa tevi uzklausīs. Bet SUM neuzklausīs. Tas nevar pieļaut nekādas izņēmuma atdzimšanas. Ja to pieļautu kaut vai vienu reizi, vai tas nebūtu jāatkārto pēc ikviena līdzīga lūguma? Mirušo tad sarastos vairāk nekā dzīvo.
— Nav teikts, — es atbildu. — Šā vai tā, esmu nolēmis mēģināt.
— Kāpēc tu nevari pagaidīt apsolīto laiku? Tad taču SUM noteikti radīs jūs abus no jauna vienā un tai pašā paaudzē.
— Bet tagadējā dzīve man tikpat būtu jānodzīvo bez viņas, — es saku, raudzīdamies tālumā uz lielceļu, kas tumsā spīd kā nāvējoša čūska visas ielejas garumā. — Un kā tu zini, ka šāda atdzimšana vispār būs? Mums ir tikai solījums. Nē, pat vēl mazāk.
Viņa skaļi ievelk elpu, atkāpjas un paceļ rokas, kā gribēdama atvairīties no manis. Viņas dvēseles aproce met gaismu man acīs. Es redzu, ka tas ir kaut kas līdzīgs vārdošanai embrija stadijā. Rituāls viņai ir svešs — ikviena «māņticība» cītīgi izskausta no mūsu metāla un enerģijas pasaules jau pirms daudziem gadiem. Taču, pat nezinādama neko no ļaunuma atvairīšanas vārdiem vai ļaunuma jēdziena, viņa tomēr cenšas stāties pretī šādai zaimošanai.