Ksantens pārlaida skatienu pulciņam. Netālu stāvēja kāda neparasti skaista meitene. Viņai mugurā bija balts tērps, un melnās cirtas, kas krita pār pleciem, rotāja sarkans zieds. Ksantens pamāja ar galvu. — Es redzu meiteni, kuru O. Z. Gārs gribēja paturēt savā namā Hedždornas pilī.
— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Filidors. — Vai tu atceries sīkāk, kā tas notika?
— Ļoti labi atceros, — atbildēja Ksantens. — Ievērojamo personu padomei pret to bija enerģiski iebildumi — kaut vai tāpēc, ka tas apdraudēja mūsu likumu par iedzīvotāju skaita kontroli. O. Z. Gārs mēģināja apiet likumu ar līkumu. «Es turu fānes,» viņš teica. «Reizēm man to ir sešas, reizēm astoņas, un neviens pat nedomā protestēt. Es nosaukšu šo meiteni par fāni un turēšu kopā ar citām fānēm.» Es un vēl citi protestējām. Strīds gandrīz vai nogāja līdz divkaujai. O. Z. Gārs bija spiests no meitenes atteikties. Viņa tika nodota manā aizgādībā, un es aizvedu viņu uz Tālo Ieleju.
Filidors pamāja ar galvu. — Tas viss ir pareizi. Redzi, arī mēs toreiz centāmies atrunāt Gāru. Viņš atteicās mūs uzklausīt un draudēja raidīt pret mums savu medību bataljonu, kas sastāvēja no kādiem trīsdesmit mekiem. Mēs atkāpāmies. Vai esam stipri vai vāji?
— Reizēm ir labāk atkāpties no savas morāles, — teica Ksantens, — kaut arī O. Z. Gārs ir aristokrāts un jūs tikai atkritēji… Tāpat ir
Šoreiz ar mekiem. Viņi iznicina pilis un visus cilvēkus uz Zemes. Ja morāle nozīmē pasīvu pakļaušanos, tad nost ar morāli!
Filidors sāji pasmējās. — Varens stāvoklis! Gan meki, gan zemnieki, gan putni, gan fānes ir nogādāti uz Zemes, pārveidoti, nometināti un paverdzināti tikai tāpēc, lai kalpotu cilvēku priekam. Tieši tā jau ir mūsu sākotnējā vaina, ko mēs, atkritēji, vēlamies izpirkt. Un tagad tu gribi, lai mēs šo vainu palīdzam vairot!
— Nav prāta darbs mūždien apraudāt pagātnes grēkus, — Ksantens teica. — Bet, ja nu jūs gribat saglabāt šo brīvprātīgi izraudzīto attieksmi arī turpmāk, tad es silti iesaku tagad stāties pretī mekiem vai vismaz meklēt patvērumu pili.
— Es to nedarīšu, — atbildēja Filidors. — Varbūt citi, bet es ne.
— Tu gribi gaidīt, līdz tevi nogalina?
— Nē. Es un, jādomā, daudzi citi meklēsim patvērumu dziļāk kalnos.
Ksantens iekāpa atpakaļ spēka furgonā. — Ja pārdomāsiet, nāciet uz Hedždornas pili!
Viņš devās projām.
Ceļš veda uz priekšu pa ieleju, tad uzvijās kalnā un šķērsoja kori. Tālu priekšā uz debesu fona iezīmējās Hedždornas pils apveidi.
VII
Ksantens ziņoja padomei par saviem novērojumiem.
— Kosmosa kuģi nav izmantojami. Meki tos sabojājuši. Meklēt palīdzību Dzimtajās Pasaulēs ir bezcerīgi.
— Tās ir bēdīgas ziņas, — saviebies teica Hedždorns. — Bet labi vismaz, ka tas ir noskaidrots.
Ksantens turpināja: — Braukdams mājās ar spēka furgonu, es tikos ar nomadu cilti. Pasaucu pie sevis hetmani un paskaidroju viņam, kādas priekšrocības ir dienestam Hedždornas pilī. Diemžēl nomadi nespēj būt nedz pieklājīgi, nedz paklausīgi. Hetmaņa atbilde bija tik īgna, ka es ar riebumu devos projām. Tālajā Ielejā es uzmeklēju Atkritēju ciematu un izteicu viņiem līdzīgu priekšlikumu, taču arī bez īpašiem panākumiem. Nomadi ir mežoņi, toties šie — ideālisti. Kā vieni, tā otri runā par bēgšanu. Atkritēji prātoja par patvērumu kalnos. Nomadi droši vien atkāpsies stepēs.
Bjūdrijs nošņācās. — Ko viņiem palīdzēs bēgšana? Varbūt viņi iegūs pāris gadu, bet meki galu galā tikpat atradīs visus līdz pēdējam — viņi vienmēr ievēro pedantisku kārtību.
— Pa šiem gadiem mēs būtu varējuši no viņiem izveidot apmācītu armiju, — īgni noteica O. Z. Gārs, — un tas nāktu par labu visiem. Nu, lai tad iet vien bojā! Mēs esam drošībā.
— Drošībā — jā, — Hedždorns drūmi novilka. — Bet ko darīsim tad, ja aptrūks enerģijas? Ja sabojāsies lifts? Ja apstāsies gaisa cirkulācija un mums būs vai nu jāsmok, vai jāsalst? Ko tad?
O. Z. Gārs pikti pakratīja galvu. — Mums jāpierod pie domas, ka reizēm vajadzēs rīkoties pretēji pašcieņas prasībām, un tas jādara ar dižciltīga cilvēka stāju. Taču pils ierīču mehānismi ir nevainojami, un es nedomāju, ka tuvāko piecu vai desmit gadu laikā iespējami nopietni sarežģījumi. Tikmēr daudz kas var mainīties!
Beidzot ierunājās Kleghorns, kurš visu laiku bija sēdējis, laiski atgāzies atzveltnē: — Šī ir būtībā pasīva taktika. Tāpat kā nomadu un atkritēju izvairība, tā nesniedzas tālāk par pašreizējo brīdi.
O. Z. Gārs ar izsmalcinātu laipnību atbildēja: — Kleghorns lieliski zina, ka retais var mēroties ar mani pieklājīgās atklātības izpausmēs, optimismā un tiešumā, īsi sakot, pasivitātes visīstākajā pretstatā. Taču es atsakos parādīt sīkām, muļķīgām neērtībām tādu godu, lai veltītu tām nopietnu uzmanību. Kā šādu attieksmi var nosaukt par pasivitāti? Vai cienījamam un godājamam Kleghornu dzimtas vadonim ir kāds priekšlikums, kas palīdzētu sekmīgāk saglabāt mūsu stāvokli, mūsu vispārpieņemtās normas, mūsu pašcieņu?
Kleghorns nesteidzīgi pamāja ar galvu, un viņa sejā jautās tikko samanāms smaids, kas O. Z Gāram šķita neciešami pašapmierināts. — Mekus var iznīcināt ar vienkāršu un iedarbīgu paņēmienu.
— Paskat, kā! — izsaucās Hedždorns. — Kāpēc tad mēs vilcināmies? Noklausīsimies to!
Kleghorns aplaida skatienu ar sarkanu samtu pārklātajam galdam un nopētīja visas sejas: nesatricināmais Ksantens, Bjūdrijs ar masīvo, skarbo seju, kuras vaibsti savilkušies ierastā, netīkami smīnīgā grimasē; vecais Isets, glīts, stalts un pilns dzīvesspara kā ugunīgs kadets; Hedždorns — norūpējies, sadrūmis, neprazdams apslēpt iekšējo mulsumu; elegantais Gārs; Overvīls, kurš izmisīgi domā par gaidāmajām neērtībām; Ors, kurš dīki spēlējas ar savu ziloņkaula plāksnīti, — grūti pateikt, vai viņš jūtas garlaikots, grūtsirdīgs vai sakauts, — un visi citi, kuru sejās lasāmas gan šaubas, gan ļaunas priekšnojautas, gan augstprātība, gan apslāpēts niknums," gan nepacietība, un Floja sejā pat rāms smaids — vai, kā vēlāk izteicās Isets, plānprātīgs smīns — kura nolūks, šķiet, ir likt citiem saprast, ka viņam ar šo apnicīgo notikumu nav nekāda sakara.
Kritiski aplūkojis visas šīs sejas, Kleghorns papurināja galvu. — Es tūdaļ vēl neatklāšu savu plānu, jo iespējams, ka to nevarēs īstenot Tomēr man jāatgādina, ka Hedždornas piG nekad vairs nevarēs dzīvot tāpat kā agrāk, pat tad, ja mēs izturētu meku uzbrukumu.
— Phē! — izmeta Bjūdrijs. — Mēs zaudējam pašcieņu, mēs kļūstam smieklīgi jau ar to vien, ka tik daudz runājam par šiem nožēlojamiem radījumiem!
Ksantens sakustējās. — Temats nav nekāds patīkamais, bet neaizmirsti, ka Halsiona un Delora jau ir sagrautas, un mēs nezinām, kas šobrīd notiek ar citām pilīm. Nebāzīsim galvu smiltīs! Meki neizgaisīs vējā tāpēc vien, ka mēs neliksimies par viņiem ne zinis.
— Tā vai citādi, — iejaucās O. Z. Gārs, — Žaneija ir drošībā, un arī mēs esam drošībā. Ja pārējo piļu iemītnieki vēl nav pagalam, tie darītu prātīgi, šo neērtību laikā apmezdamies pie mums — protams, ja viņu goda izpratne spēj attaisnot bēgšanas pazemojumu. Es pats esmu pārliecināts, ka meki drīz ņems kājas pār pleciem un pēc tam karsti vēlēsies atgriezties agrākajās vietās.
Hedždorns drūmi papurināja galvu. — Man grūti tam noticēt. Labi, šodien mēs apspriedi beidzam.
Pirmā no pils plašā elektrisko un mehānisko ierīču klāsta pārtrauca darboties radiosakaru sistēma.
Tas notika tik drīz un tik pēkšņi, ka daži no teorētiķiem, it sevišķi I. K. Hārds un Jūguss, apgalvoja, ka meki pirms promiešanas sabojājuši mehānismus. Citi atgādināja, ka sakaru sistēma nekad neesot bijusi pilnīgi droša, ka mekiem pašiem visu laiku vajadzējis noņemties ar ķēdēm un savienojumiem un ka bojājums radies tikai slikta tehniskā nodrošinājuma dēļ. Hārds un Jūguss pārbaudīja nepaklausīgo aparātu, taču bojājuma cēlonis palika acij neredzams. Pēc pusstundu ilgas apspriešanās viņi nāca pie slēdziena, ka jebkurš mēģinājums atjaunot sakaru sistēmu būtu saistīts ar tās plānojuma pilnīgu pārveidi un pārtaisīšanu, kas savukārt radītu vajadzību pēc pārbaudes un kalibrēšanas ierīcēm un pēc pilnīgi jaunu detaļu kopuma. — Tas ir absolūti neiespējami, — Jūguss ziņoja padomei. — Pat visvienkāršākā sistēma prasītu no tehniķiem vairākus gadus. Bet mums šobrīd nav neviena paša tehniķa. Tāpēc jāpagaida, līdz atgūsim kvalificētu un ieinteresētu darbaspēku.