Tāpēc, nevēlēdamies ielaisties diskusijā un gribēdams tikai gaidīt šeit vienatnē, es gurdi piemetinu: — Nav svarīgi. Var notikt kāda dabas katastrofa, piemēram, milzu asteroīda trieciens, kas iznīcina visu sistēmu, pirms vēl radīti apstākļi jaunas atdzimšanas sākumam.
— Tas nav iespējams! — viņa gandrīz drudžaini protestē. — Homeostati, labojumu iekārtas…
— Nu labi, sauc to par maz iespējamu vai neticamu teorētisku pieļāvumu. Tad sacīsim tā: es esmu tik savtīgs, ka gribu savu Bezdelīgas Spārnu atpakaļ tagad pat, šajā dzīvē, un nebēdāju par to, vai tas ir vai nav taisnīgi pret jums visiem pārējiem.
Arī tu par to nebēdātu, es sevī nodomāju. Neviens no jums. Jūs nesērojat. Jūs gribat saglabāt vienīgi paši savu dārgo personisko apziņu, un nekas cits jums nav tik tuvs, lai par to daudz bēdātu. Vai jūs man ticētu, ja es teiktu, ka esmu gatavs piedāvāt SUMam pats savu dzīvību, lai Tas izlaistu no sava gūsta Saules Ziediņu?
Skaļi šo domu es nepasaku, jo tas būtu cietsirdīgi, un neatkārtoju iepriekš izteiktās bažas, jo tas būtu vēl cictsirdīgāk — proti, to, ka man ir bail, vai SUM nemelo, un ka mirušie diez vai jebkad atgriezīsies šajā pasaulē. Jo (es neesmu Virsvadītājs, es nedomāju ar vakuuma un negatīvās enerģijas plaknēm, bet ar parastajām šīszemes molekulām, tomēr es spēju arī spriest lietišķi, jo esmu zaudējis ilūzijas) padomājiet paši:
Sīs spēles mērķis ir saglabāt stabilu, taisnīgu un saprātīgu sabiedrību. Šim nolūkam nepieciešams apmierināt ne vien somatiskās, bet arī simboliskās vajadzības un instinktus. Piemēram, ir jāļauj bērniem nākt pasaulē. Minimālais skaits katrā paaudzē ir vienāds ar maksimālo: tas ir skaits, kas nodrošina pastāvīgu iedzīvotāju daudzumu.
Ir vēlams ar! gaisināt cilvēkos bailes no nāves. Tāpēc dots solījums: tad, kad tas būs sabiedriski iespējams, SUM sāks mūs pārradīt no jauna — ar visām mūsu atmiņām, bet pašā jaunības krāšņumā. To var atkārtot bezgalīgi, un dzīves sekos cita citai tūkstošiem gadu garumā. Tātad nāve būtībā ir miegs.
…dziļajā nāves miegā, kādi tur sapņi dzimst… Nē. Es pats neiedrošinos kavēties šādās domās. Es gribu tikai tieši noprasīt: kad un kādā ceļā SUM paredz apstākļus (ievērojiet — stabilizētā sabiedrībā!) tik ļoti maināmies, lai atdzimušie veseliem miljoniem varētu netraucēti un gaidīti ierasties atpakaļ pasaulē?
Neredzu iemesla, kāpēc lai SUM nevarētu mums melot. Arī mēs esam tikai objekti tajā pasaulē, ar kuru Tas rīkojas.
— Mēs jau esam par to strīdējušies agrāk, Trākij, — es saku un nopūšos. — Turklāt bieži. Kāpēc tev tas joprojām nedod miera?
— Kaut es pati to zinātu, — viņa klusi atbild. Un turpina, runādama pa pusei pati ar sevi: — Es, protams, vēlos gulēt ar tevi. Tev jābūt lieliskam, jo es atceros, kā tā meitene vienmēr sekoja tev ar acīm, kā smaidīja, aizskarot tavu joku, un… Bet tu taču nevari būt labāks par visiem citiem. Tas nav loģiski. Ir tikai daudz dažādu veidu. Tad kāpēc man nav vienalga, ja tu ieslīgsti klusēšanā un aizej prom viens? Vai tāpēc, ka tas ir izaicinājums?
— Tu pārāk daudz domā, — es saku, — pat šeit. Tu sirgsti ar iedomu pirmatnību. Tu dodies uz savvaļas zemi, «lai remdētu iedzimtos atavistiskos impulsus», bet tu nespēj tikt vaļā no tā skaitļotāja, kas tevī iemontēts, un gluži vienkārši just, gluži vienkārši būt.
Viņa saskaišas. Esmu aizskāris vārīgu stīgu. Lūkodamies viņai garām, kur slejas ugunssārtu kļavu un sumahu, misiņkrāsas gobu un varenu, pelēkbrūnu ozolu rinda, es redzu starp kokiem parādāmies citus cilvēkus. Tās visas ir sievietes, līdzīgas viņai un tikpat nekoptas; vienai pie jostas karājas pāris pīļu, un to asinis notecējušas lejup gar viņas gurnu un sakaltušas melnas. Šī atklāti neatzītā, mistiskā tieksme ir pielipusi arī Trākijai — pārliecība, ka ne tikai vīriešiem jāaizmirst vieglā pilsētas ikdiena un viegli gūstamie prieki un ik gadus uz dažām nedēļām jākļūst par primitīviem gaļēdājiem, kas radīja mūsu cilti, — arī sievietēm jāmeklē savs pirmatnējais pamats, lai tās atgriezdamās labāk prastu novērtēt civilizāciju.
Brīdi es jūtos neveikli. Mēs neesam parkā, kur visapkārt redzamas takas un kempingu pakalpojumi. Mēs esam savvaļas zemē. Šurp reti nāk vīrieši un vēl retāk sievietes, jo šis apvidus vārda tiešā nozīmē ir ārpus likuma. Neviens nodarījums, kas noticis šeit, nav sodāms. Mums stāsta, ka tas palīdzot nostiprināt sabiedrību, jo tādējādi pat visagresīvākajiem no cilvēku vidus esot iespēja izlādēt savas tieksmes. Bet es esmu daudz laika pavadījis savvaļas zemē, kopš aizgāja mana Rīta Zvaigzne, — meklēdams tur vienīgi vientulību, — un esmu vērojis tur notiekošo ar tāda cilvēka acīm, kurš mācījies antropoloģiju un vēsturi. Attīstās dažāda veida senās norises: ceremonijas, cilšu paražas, asiņainas un cietsirdīgas izdarības, tādas, ko jebkur citur dēvē par pretdabiskām; tās ar katru gadu iegūst izsmalcinātākas formas, un cilvēki pēc tām tiecas arvien vairāk un vairāk. Tad tie, kas ar tām nodarbojušies, dodas mājās uz savām pilsētām un visā nopietnībā tic, ka ir baudījuši svaigu gaisu, kustību prieku un patīkami izklaidējušies, atbrīvodamies no liekā sasprindzinājuma.
Ja Trākijas dusmas pieaugs, viņa var ņemt palīgā nažus.
Tāpēc es piespiežu sevi uzlikt rokas viņai uz pleciem, ieskatīties viņas satrauktajās acīs, izturēt to samocīto skatienu un maigi pasacīt:
— Piedod! Es zinu, ka tu gribi labu. Tu baidies, ka Viņa sadusmosies un atnesīs nelaimi taviem ļaudīm.
Trākija norij siekalas. — Nē, — viņa nočukst. — Tas nebūtu loģiski. Bet es baidos par to, kas var notikt ar tevi. Un tad… — Piepeši viņa piekļaujas man klāt. Es jūtu, kā viņas rokas, krūtis, vēders spiežas cauri manam apmetnim, un jūtu pļavu smaržu viņas matos un muskusu viņas mutē. — Varbūt tevis vairs nebūs! — viņa ievaimanājas. — Un kas tad mums dziedās?
— Ak vai, šī planēta taču mudž no izklaidētājiem, — cs nomurminu.
— Tu esi kaut kas vairāk, — viņa saka. — Daudz vairāk. Man lāgā nepatīk tas, ko tu dziedi, un tas, ko esi dziedājis kopš tā laika, kad nomira tā dumjā meitene, jo tas ir tik nejēdzīgs un briesmīgs… bet es pati nezinu, kāpēc man gribas, lai tu mani ar to apgrūtinātu.
Es neveikli noglāstu viņas muguru. Saule tagad atrodas tikai mazu gabaliņu virs koku lapotnes. Tās stari ieslīpi urbjas cauri saltajam vakara gaisam. Es nodrebinos un domāju, ko darīt tālāk.
Mani glābj kāda skaņa. Tā atskan apakšā, ielejas tālākajā galā, kur skatu noslēdz divas klintis; tā dobji nodimd mums ausīs un, veldamās pāri zemei, iedun mūsos līdz kaulam. Mēs šo skaņu esam dzirdējuši, būdami pilsētās, un esam priecājušies, ka atrodamies starp sienām, gaismām un ļaužu pūļiem. Tagad mēs esam vieni kopā ar to
— ar Viņas triumfa ratu rīboņu.
Sievietes kliedz, bet es tās tik tikko dzirdu cauri vēja auriem, brauciena troksnim un paša sirdspukstiem; drīz viņas pazūd starp kokiem. Viņas uzmeklēs savu apmetni, silti saģērbsies, sakurs milzīgus ugunskurus, drīz vien ekstāzē ēdīs savu medījumu — un par to, ko viņas mēdz darīt pēc tam, ir dzirdētas tikai neskaidras baumas.
Trākija iekrampējas man kreisajā rokā virs dvēseles aproces un iegaudojas. — Spēlmani, nāc man līdzi! — viņa lūdzas. Es izraujos no viņas tvēriena un lieliem soļiem dodos lejup pa nogāzi uz ceļa pusi. Mani pavada īss kliedziens.