Gaisma vēl kavējas debesīs un kalnu mugurās, bet, kāpjot lejā šaurajā ielejā, mani apņem krēsla, kas strauji sabiezē. Grūti saskatāmie kazenāju krūmi iešvīkstas, mums saskaroties, un mēģina ieķerties man drēbēs. Brīžiem es jūtu, ka uz kājām paliek skrambas, ka aizķeras apmetnis, ka ievelku krūtīs saltu gaisu, — bet jūtu to attāli un neskaidri. Manu ārējās īstenības uztveri pārmāc Viņas ratu un paša asiņu joņošana. Manas iekšējās izjūtas ir bailes, jā, tomēr reizē arī pacilātība un sajūsma, reibums, kas jutekļus saasina, nevis notrulina, narkotikas skurbums, kas palaiž pilnos auļos kā prātu, tā emocijas; esmu izlauzies pats no sevis, esmu kļuvis par iemiesotu mērķi. Ne mierinājumu meklēdams, bet gribēdams pateikt to, kas ir, es tveru pēc vārdiem, kuru sacerētājs jau pirms gadu simteņiem pārvērties pīšļos, un piešķiru tiem savu mūziku. Es dziedu:
Zelts manā sirdī, un pasaule zeltā, Tikai bridi vēl virsotne gailēs. Pāri kalnājiem klusi debess sastingusi, Nakts tuvumu jaušot bailēs;
Drīz noslēpums rāmo ieleju pārņems Un tumsa uzvarēs gaismu; lln vēji dvesīs un šurpu nesīs Nakti, pārpilnu baismu.
Zinu nakti es vienu tāles apskāvienā;
Kaut svešā mēlē tā runā,
Man tomēr būs miņā tās paustā ziņa.
Skries vēstis žigli no kalna uz kalnu, Kas vientuļi tumsā stāvēs: Uzzinās zeme un debess, un vēji, un es, Ka tevi ņēmusi nāve.
Esmu sasniedzis ielejas gultni, un Viņa tagad ir redzama. Viņas rati nav apgaismoti, jo radaru acīm un inerces virzītājiem nevajag ne lākturu, ne saules, ne zvaigžņu. Metāla darinājums traucas bez riteņiem pats ar savu dārdoņu un ar savu gaisa vilni. Ātrums nav liels, tas ir krietni mazāks nekā'jebkuram automobilim, ar ko mēdzam braukt mēs, mirstīgie. Cilvēki stāsta, ka Tumsas Karaliene braucot tik lēni tāpēc, lai varētu visu uztvert pati ar savu maņu un tādējādi labāk sagatavoties ziņu nodošanai SUMam. Bet nu Viņas gadskārtējā apgaita ir beigusies, Viņa dodas mājup; līdz pavasarim Viņa mājos pie Tā, kas ir'mūsu valdnieks. Kāpēc Viņa šovakar ir tik nesteidzīga?
Vai tāpēc, ka nāvei nekad nekur nav jāsteidzas? Tā es prātoju sevī un, iziedams ceļa vidū, jūtu atmiņā uznirstam rindas no vēl senākas pagātnes, aizskaru arfas stīgas un dziedu skaļāk par ratu dimdoņu:
Es, kurš gozējās laimībā, Esmu nu diktenā sirgumā; Drudzī vārgdamam, spariba zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.
Mašīna uztver manu klātbūtni un brīdinoši iekaucas. Es palieku uz vietas. Mašīna var apbraukt man apkārt, jo ceļš ir pietiekami plats, turklāt tai nebūt nav vajadzīga pilnīgi gluda virsma. Tomēr es ceru un ticu, ka Viņa ievēros šo šķērsli savā ceļā, ieslēgs savus dažādos pastiprinātājus un atklās, ka esmu pietiekami neparasts traucēklis, lai apstātos. Kurš gan SUMa pārvaldītajā pasaulē — pat to pētnieku vidū, kurus Tas sūtījis pasaulē savā neremdināmajā kārē pēc jauniem datiem, — tā stāvēs saltā savvaļas zemes pustumsā uz ceļa un klaigās, arfai sirdīgi dūcot:
Mūsu būsmei še viltus spozme — Nīkā pasaule maldu gozmē; Miesa ir trusla, visaplīk tai Vilts.
Cilvēks tiek sviestin sviests ietumā savā — Te spirgsmē, te vārgā, te pulgā, te slavā: Te līksmi diedams, te tikko vairs silts.
Visus — neviens drošumā nesajūtas! — Loka kā smildziņas vēja pūta. Pasaules godība knaši zūd. Nāve pēc manis jau rauga varbūt.
Mašīna piebrauc man blakus un noslīd uz zemes. Es ļauju stīgu skaņām izgaist vējā. Debesis virs galvas un vakaru pusē ir pelēcīgi violetas, austrumos pavisam tumšas, un tajās spoži spīd dažas agrīnas zvaigznes. Šeit, ielejā, krēsla jau pavisam sabiezējusi, un man grūti redzēt.
Baldahīnam līdzīgais jumts atslīd atpakaļ. Viņa stāv ratos, izslējusies taisni, un Viņas stāvs paceļas pār mani. Viņas tērps un apmetnis ir melni un plīvo kā satraukta putna spārni; viņas seja zem kapuces viz kā neskaidrs, balts laukums. Esmu redzējis to agrāk, pilnā apgaismojumā un neskaitāmos attēlos, taču šobrīd nespēju atsaukt to atmiņā, vismaz pilnībā ne. Redzu asi veidoto profilu un bālās lūpas, melnos matus un iegarenās, zaļās acis, taču tie ir tikai vārdi, vārdi vien.
— Ko tu te dari? — Viņai ir jauka, pazema balss, bet vai tā kaut drusciņ — ai, cik reti tas notiek, kopš SUM paņēma Viņu sev! — vai tā kaut drusciņ iedrebējās? — Kas tā tev par dziesmu?
Mana atbilde izskan tik spēcīgi, ka jūtu to atbalsojamies sev galvā, jo vilnis ceļ mani arvien augstāk un augstāk. — Mūsu Kundze, es gribu izteikt lūgumu.
Viņa ilgi lūkojas uz mani. Vai patiesi es jaušu ari no Viņas strāvojam bailes? (Protams, ne jau bailes no manis. Viņas rati ir nodrošināti ar bruņām un ieročiem un zibenīgā ātrumā pasargātu viņu, kolīdz es spertu kādu vardarbīgu soli. Un, ja arī es neticamā kārtā Viņu nogalinātu vai ievainotu tik stipri, ka nelīdzētu pat ķīmiskā ķirurģija, Viņai vienīgai no visām radībām nav jābēdā par nāvi. Pat parastā aproce, mums mirstot, raida pietiekami skaļu radioviļņu signālu, lai to sadzirdētu vairākas tanatiskās stacijas, un t«dā aizsargapvalkā dvēseli tikpat kā nav iespējams savainot, līdz atlaižas Spārnotie Papēži un aiznes to SUMam. Nav šaubu, ka Tumsas Karalienes aproce var raidīt vēl tālāku saucienu, un tās apvalks ir drošāks nekā jebkuram no mirstīgajiem. Un Viņa pavisam noteikti tiks pārradīta no jauna. Tas noticis jau daudz reižu; ik pēc septiņiem gadiem Viņa mirst un atdzimst, lai paliktu mūžīgi jauna un kalpotu SUMam. Man nekādi nav izdevies izzināt, kad Viņa dzimusi pirmoreiz.)
Varbūt tās ir bailes no tā, ko es dziedāju, un no tā, ko es varētu sacīt?
Es tik tikko spēju sadzirdēt Viņas balsi cauri vēja brāzmām un koku krakstiem, kad Viņa beidzot saka: — Nu tad padod man Gredzenu!
Pundurrobots, kurš allaž stāv līdzās Viņas tronim, kad Viņa sēž cilvēku vidū, parādās Viņai blakus un pastiepj man masīvo nespodra sudraba loku. Es ielieku tajā kreiso roku, tā ka tiek aptverta mana dvēsele. Plāksnīte uz Gredzena augšējās virsmas, ļoti līdzīga dārgakmenim, pagriežas projām no manis, un es nevaru izlasīt, kas uzzibsnījis uz tās fasetes. Bet, kad Viņa noliecas, lai paskatītos tajā, vārā atblāzma izkliedē ēnu ap Viņas vaibstiem.
Protams, es sev atgādinu, īstenā dvēsele netiek pētīta. Tas prasītu pārlieku daudz laika. Droši vien aprocē, kas ietver dvēseli, ir iebūvēts identifikācijas kods. Gredzens noraida to uz atbilstošo SUMa daļu, un tas tūlīt pārraida atpakaļ to, kas ierakstīts zem šī koda. Es ceru, ka vairāk nekas tur neslēpjas. SUM nav vēlējies darīt mums to zināmu.
— Kā tu pašlaik sevi sauc? — Viņa jautā.
Man pāršalc rūgtuma vilnis. — Mūsu Kundze, kam tev tas jāzina? Vai tad īstais vārds nav tas numurs, ko dabūju, kad man tika atļauts nākt pasaulē?
Viņu atkal pārņem miers. — Ja gribu pareizi novērtēt to, ko tu saki, man jāzina par tevi vairāk nekā šie īsie, formālie dati. Vārds raksturo cilvēku.
Arī es tagad jūtos noteikts un drošs, un laiks pulsē caur mani tik spēcīgi un vienmērīgi, ka es pat nejustu savu kustību, ja neredzētu, kā aiz manis atkāpjas aizritējušās minūtes. — Mūsu Kundze, es nevaru dot tev nekļūdīgu atbildi. Pēdējā gada laikā man nav daudz rūpējis ne savs vārds, ne daudz kas cits. Bet daži cilvēki, kuri atceras mani no agrākiem laikiem, sauc mani par Spēlmani.
— Ar ko tu vēl nodarbojies, ja neņem vērā šo drūmo muzicēšanu?
— Pašlaik ne ar ko, Mūsu Kundze. Manam mūžam naudas pietiks, ja vien ēdīšu mēreni un nemeklēšu sev greznu mitekli. Es nereti dabūju gan maltīti, gan pajumti par savu dziedāšanu.