— Tas, ko tu dziedāji, pilnīgi atšķīrās no visa, ko esmu dzirdējusi kopš… — Atkal uz īsu mirkli Viņas robota miers ir zudis. — Kopš tā laika, kad pasaule tika stabilizēta. Nevajag modināt mirušus simbolus, Spēlmani! Tie klīst pa cilvēku sapņiem.
— Vai tas ir slikti?
— Jā. Šie sapņi kļūst par lietuvēniem. Atceries: visa cilvēce, ikviens cilvēks, kas jebkad dzīvojis, bija neprāta vergs, līdz SUM nodibināja kārtību, saprātu un mieru.
— Tādā gadījumā es apklusīšu un atturēšos no dziedāšanas, ja vien tu man atdosi atpakaļ manu mirušo.
Viņa saspringst. Plāksnīte apdziest. Es atvelku roku atpakaļ, un Viņas kalps atkal paņem un noglabā Gredzenu savā ziņā. Atkal Viņa bez sejas stāv šajā dziļajā, tumšajā ielejā zem mirgojošām zvaigznēm. Viņas balss ir tikpat salta kā naksnīgais gaiss: — Neviens mirušais nevar atgriezties dzīvē, iekāms nav pienācis Atdzimšanas laiks.
Es nesaku: «Bet tu pati?», jo tas nebūtu krietni. Ko gan Viņa domāja, kā Viņa raudāja, kad SUM izraudzījās Viņu no visām jaunajām sievietēm uz šīs zemes? Ko Viņa pārdzīvo savu gadsimtu gaitā? Neuzdrīkstos to iztēloties.
Atbildes vietā es satveru arfu un sāku dziedāt — šoreiz pavisam klusi:
Rozes, rozes — ne īves zarus Būs birdināt pāri tai. Nu viņai mierīga dusa; Es ari to vēlētos, ai!
Viņas plašumu alkstošā Dvēsle Velti elpu cerēja gūt. Nu Nāves bezgala telpā Kopš šīsnakts viņai būs būt.
Es zinu, kāpēc manas dziesmas tik dziļi aizskar: tāpēc, ka tās slēpj sevī biedus un kaislības, pie kurām SUMa kārtīgajā pasaulē neviens nav radis, un vairums no mums pat lāgā nezina, ka tādi iespējami. Taču man nebija pieticis drosmes cerēt, ka tie tik spēcīgi ievainos arī Viņu. Vai Viņa būtu izbaudījusi vairāk tumsas un šausmu, nekā mūsu priekšteči spēja iedomāties? — Kas ir miris? — viņa iesaucās.
— Viņai bija daudz vārdu, Mūsu Kundze, — es saku. — Bet neviens nebija pietiekami skaists. Taču cs varu tev pateikt viņas numuru.
— Tava meita? Es… reizēm man vaicā, vai nevarētu atsaukt pasaulē mirušu bērnu. Tas gan vairs nenotiek bieži, kopš bērnus tik agri sākuši sūtīt uz novietnēm. Tomēr reizēm tā gadās. Es tad saku mātei, ka viņa var dabūt citu bērnu, bet, ja mēs sāksim atdzīvināt mirušos, tad kādā vecumā varēsim novilkt robežu?
— Nē, tā bija mana sieviete.
— Tas nav iespējams! — Tonis liecina, ka Viņa cenšas nekļūt barga, taču balsī skan gandrīz vai drudžainas bailes. — Tev nemaz nebūs grūti atrast sev citas sievietes. Tu esi glīts, un tava psihe ir — ir, ir! — ļoti neparasta. Tā dedzina gluži kā Lucifera iesms.
— Tātad tu atceries Lucifera vārdu, Mūsu Kundze? — es dodos uzbrukumā. — Tad tu patiesi esi veca. Tik veca, ka tev jāatceras to, kā vīrietis var alkt pēc vienas sievietes — pēc vienīgās uz zemes, zem zemes vai debesīs.
Viņa mēģina aizsargāties ar dzēlīgiem smiekliem. — Vai šīs alkas bija abpusējas, Spēlmani? Es zinu vairāk par cilvēkiem nekā tu, un neapšaubāmi esmu vienīgā šķīstā sieviete visā pasaulē.
— Tagad, kad viņas vairs nav, Mūsu Kundze, varbūt tu tiešām vari to apgalvot. Bet mēs… Vai tu zini, kā viņa nomira? Mēs bijām aizgājuši uz savvaļas zemi. Kamēr es staigāju, meklēdams retus akmentiņus, no kā darināt viņai kaklarotu, viņu vienatnē bija ieraudzījis kāds vīrietis. Viņš tuvojās viņai. Mana mīļā viņu atraidīja. Viņš draudēja ar spēku. Viņa metās bēgt. Tas bija tuksnesīgs apvidus, čūsku apvidus, un viņai nebija apautas kājas. Kāda čūska viņai iedzēla. Es viņu atradu tikai pēc vairākām stundām. Līdz tam laikam jau bija iedarbojušies inde un karstie saules stari… Drīz viņa nomira, tik tikko paspējusi man izstāstīt, kas noticis, un pateikt, ka mani mīl. Es nevarēju laikā nogādāt viņas ķermeni uz ķīmiskās ķirurģijas procedūru, lai atdzīvinātu parastajā veidā. Man bija jāļauj viņu kremēt un aiznest viņas dvēseli SUMam.
— Kādas tev tiesības prasīt viņu atpakaļ, ja neviens cits nevar atgūt savus mirušos?
— Tiesības man dod mīlestība uz viņu un viņas mīlestība uz mani. Mēs viens otram esam vairāk vajadzīgi nekā saule vai mēness debesīs. Nedomāju, ka atradīsi vēl divus cilvēkus, kuriem ir tāpat, Kundze. Un vai tad ikvienam nav tiesības prasīt to, kas nepieciešams viņa dzīvei? Kā gan citādi varētu saglabāt veselu sabiedrību?
— Tu esi fantasts, — Viņa saka vāri trīsošā balsī. — Ļauj man braukt tālāk!
— Nē, Kundze. Es runāju skaidru patiesību. Bet tā nav pasakāma skopos un vienkāršos vārdos. Es tev dziedāšu, un tad varbūt tu sapratīsi. — Un es atkal tveru savu arfu, taču dziedu drīzāk viņai, nevis Viņai:
Ja zinātu: mirt vari tu, Es neskumtu varbūt; Bet līdzās tev es aizmirsu — Var nāve tevi gūt. Ne prātā nevarēja nākt, Ka reiz būs galā viss; Es tevī ilgi lūkošos — Tu nesmaidīsi vis.
— Es nevaru… — Viņas balss aizlūst. — Es nezināju, ka tādas jūtas vēl pastāv.
— Tagad tu zini, Kundze. Un vai tā nav svarīga vēsts, ko nodot SUMam?
— Ir. Ja tā ir patiesa. — Viņa strauji noliecas man pretī. Es redzu, kā Viņa pustumsā dreb zem plīvojošā apmetņa, un dzirdu, kā Viņas zobi aukstumā klabēdami sitas kopā. — Es nevaru šeit kavēties. Bet brauc man līdzi! Dziedi man! Es domāju, ka spēšu to izturēt.
Tik daudz es netiku cerējis. Taču liktenis ir man labvēlīgs. Iekāpju ratos. Pārsegs noslīd, un mēs dodamies ceļā.
Esam ieslēgti galvenajā kabīnē. Aiz tās dziļākajām durvīm jābūt iekārtai, kas nodrošina Viņas dzīvi uz Zemes — šis braucamais patiesi ir liels. Tomēr šajā telpā ir gandrīz vienīgi izliektie sienu paneļi. Tie ir no tsta koka ar glītiem, patīkamiem rakstiem; tātad arī Viņai, šķiet, nepieciešams palaikus izrauties no mūsu mašīnveidīgās eksistences? Iekārtojums te vienkāršs un pieticīgs. Vienīgā skaņa ir tā, ko izraisa mūsu virzīšanās uz priekšu — apslāpēta murdoņa, un, tā kā uztvērēju pastiprinātāji nav ieslēgti, ārpusē redzama tikai melna nakts. Mēs pievirzāmies tuvu pie sildītāja, izstiepuši plaukstas pretī tā ugunīgajai kvēlei. Mūsu pleci un kailās rokas saskaras, Viņas āda ir maiga, Viņas mati brīvi krīt pār atbīdīto apmetni un smaržo pēc aizgājušās vasaras. Ko, vai tad Viņa patiesi vēl ir cilvēciska būtne?
Pēc nenosakāma laika sprīža Viņa saka, joprojām vairīdamās skatīties uz mani: — To dziesmu, ko tu dziedāji tur uz lielceļa, kad es piebraucu, es neatceros. Neatceros pat no tiem laikiem, pirms kļuvu par to, kas esmu tagad.
— Tā ir vecāka nekā SUM, — es atbildu, — un tās patiesīgums nodzīvos ilgāku mūžu.
— Patiesīgums? — Es redzu, kā Viņa saspringst. — Nodziedi man to līdz galam!
Mani pirksti vairs nav notirpuši, un es droši atdzīvinu skaņas.
Ļaužu dzimums iet Nāvei pretī; Valdonis, Dieva kalps, ubags netīrs — Visi līdzi: tā nenošķir.
Kāviņā vieglā vai kāvinā smagā Bagātus, nabagus saliec ragā; Veicēja allaž Nāve ir.
Nāve nepazīst žēlastības: Mātei, kas pārpilna mīlestības, Zīdāmu bērnu no krūts atrauj tā.
Uzvarētājam dvašu tā laupa, Krietnu kapteini nepietaupa, Neij ari daiļavu plaukumā.
Neaizmirst Nāve neij augstdzimušu, Neij ari grāmatās iegrimušu — Katrs tās šaušalo zvēlienu jūt! Nāve pēc manis jau rauga varbūt.
Viņa mani pārtrauc, aizspiezdama ausis ar rokām, un gandrīz vai iekliedzas: — Nē!
Esmu kļuvis nežēlīgs un neatlaižos: — Tagad tu saproti, vai ne? Arī tu neesi mūžīga. Arī SUM tāds nav. Ne zeme, ne saule, ne zvaigznes. Mēs slēpāmies no patiesības. Ikviens no mums. Ari es — līdz tam brīdim, kad zaudēju vienīgo, kas visam piešķīra jēgu. Pēc tam man vairs nebija, ko zaudēt, un es varēju skatīties pasaulē ar vaļējām acīm. Un tad es ieraudzīju Nāvi.