Un tā ir tāda, ka SUMu vajag iznīcināt — nevis atriebības alkās, nevis naidā, bet tāpēc, ka cilvēka gars nevar dzīvot kopīgā esībā ar To.
Bet kāda tad ir mūsu īstenā esība? Un kā mums to sasniegt?
Ar savām dziesmām es atgriežos līdzenumā. Valodas par mani jau izplatījušās tālu. Liels pūlis man seko pa celu, kas pamazām pārtop ielā.
— Drīz šeit ieradīsies Tumsas Karaliene, — viņi man saka. — Uzkavējies līdz Viņas atnākšanai! Lai Viņa atbild uz jautājumiem, kurus tu mums uzdod un kuri tik ļoti traucē mūsu naktsmieru!
— Ļaujiet man brīdi aiziet vienatnē un sagatavoties, — es saku. Dodos augšup pa garām, augstām kāpnēm. Ļaudis, bijībā sastinguši, vēro mani no lejas, līdz pazūdu viņu skatieniem. Tie nedaudzie, kuri bijuši ēkā, aizsteidzas prom. Es eju pa velvētiem gaiteņiem, cauri mēmām istabām, zem kuru augstajiem griestiem rindojas daudz galdu un grāmatām pieblīvētu plauktu. Pa logiem iekšā spraucas slīpi, putekļaini saules stari.
Pēdējā laikā mani moka pusizgaisušas atmiņas: šķiet, ka šo savas dzīves gadu esmu piedzīvojis jau agrāk, tikai nezinu, kad. Varbūt šajā bibliotēkā man izdosies atrast stāstu, ko reiz lasīju — droši vien pavirši un garāmskrienot — savā ačgārnajā bērnībā. Jo cilvēks ir vecāks nekā SUM, un es zvēru, ka gudrāks; viņa mīti ietver vairāk patiesības nekā Tā matemātika. Pavadu meklējumos trīs dienas un lielāko daļu no trim naktīm. Lapu čaukstēšana starp maniem pirkstiem ir gandriz vienīgā skaņa. Cilvēki man nes un liek pie durvīm ēdienu un dzērienu. Viņi sev stāsta, ka darot to aiz žēluma pret mani, vai varbūt aiz ziņkāres, vai arī tādēļ, lai novērstu neērtības, kādas celtos, ja es nomirtu tik netradicionālā veidā. Bet es zinu, kas man darāms.
Pēc trim dienām es neesmu ticis nekur tālu uz priekšu. Man ir pārāk daudz materiāla; cs nemitīgi aizmaldos skaistuma un valdzinājuma sānceļos. (SUM grasās tos iznīcināt.) Mana izglītība bijusi tāda pati kā visiem citiem: zinātne, racionālisms, laba, saprātīga pielāgošanās apstākļiem. (SUM sacer programmas, un apmācāmās mašīnas strādā Tā tiešā vadībā.) Nekas, es varu arī kaut kā pacīnīties pats saviem spēkiem. Lasot esmu atradis pietiekami daudz pavedienu, lai sagatavotu sev izpētes programmu. Apsēžos pie informācijas atkalatguves pults un pārlaižu pirkstus pār taustiņiem. Tie atbild ar klabošu mūziku.
Elektroniskie stari ir aši pēddziņi. Pēc dažām sekundēm uz ekrāna iegaismojas vārdi, un es izlasu, kas esmu.
Par laimi, lasīšana man padodas veikli. Neesmu vēl paguvis nospiest pogu «Izdzēst», kad zibošie vārdi pazūd. Brīdi ekrāns tukši mirguļo, tad parādās teksts:
«Es nebiju saskaņojis šos datus ar faktiem, kas saistīti ar tevi. Skaitļotājā tiek ievadīts jauns un grūti nosakāms datu apjoms.»
Nirvāna, kas mani pārņēmusi (jā, arī šo vārdu es atradu vecajās grāmatās un uzzināju, cik tas neparasts) nav pasivitāte, tas ir paisuma vilnis, kas bango dzīvāk un spēcīgāk nekā toreiz, kad pirms veselas mūžības savvaļas zemē devos pretī Tumsas Karalienei. Cik vēsi spēdams, es saku: — Interesanta sagadīšanās. Ja vien tā ir sagadīšanās. — Nav šaubu, ka aparātā ir iebūvēti skaņas uztvērēji.
«Vai nu sagadīšanās, vai arī nepieciešama notikuma loģiskā secība.»
Apskaidrība, kas aust manī arvien gaišāka, gandriz vai apžilbina mani, un es nespēju atturēties no piebildes: — Vai ari liktenis, SUM?
«Tukši vārdi. Tukši vārdi. Tukši vārdi.»
— Bet kāpēc tu tik daudz reižu to atkārtoji? Pilnīgi pietiktu ar vienu reizi. Trīs reizes — tas jau ir maģijas rituāls. Vai varbūt tu ceri, ka tevis teiktais pārtrauks manu eksistenci?
«Es neceru. Tu esi eksperiments. Ja skaitļotājs uzrādīs augstu ticamību, ka tu vari izraisīt nopietnus sarežģījumus, es tevi likvidēšu.»
Es pasmaidu. — SUM, — es saku, — tas būšu es, kas likvidēs tevi. — Paliecies uz priekšu, cs izslēdzu ekrānu. Dodos vakarīgajā āra gaisā.
Man nav vēl līdz galam skaidrs, kas jāsaka un jādara. Tomēr pietiekami skaidrs, lai es tūdaļ sāktu sludināt tiem, kuri mani ārpusē gaidījuši. Kamēr runāju, pa ielu garām iet citi, dzird mani un apstājas klausīties. Drīz viņu ir simtiem.
Man nav nekādas ārkārtējas, jaunas patiesības, ko likt viņiem priekšā, — nekā tāda, ko es nebūtu teicis jau agrāk, kaut arī saraustīti un neregulāri; nekā tāda, ko viņi paši jau nebūtu apjautuši sevī, savas būtības slēptākajos dziļumos. Tomēr šodien, zinot, kas es esmu un tātad arī, kāpēc esmu, varu to visu izsacīt vārdos. Runādams klusi un mierīgi un palaikam uzdziedādams .kādu sen aizmirstu dziesmu, lai skaidrāk izteiktu savu domu, es viņiem stāstu, cik slimīga un mazasinīga ir viņu dzīve, stāstu, ka viņi padarījuši sevi par vergiem, turklāt vergo nevis apzinīgai, ar saprātu apveltītai būtnei, bet nejūtīgam, nedzīvam veidojumam, ko sāka būyēt viņu pašu senči, ka šis veidojums nav esamības centrs, bet tikai daži dzelžu gabali un enerģijas švirkstieni, daži skumji un nejēdzīgi modeļi, kas dreifē neierobežotā telpā un laikā. Neticiet SUMam, es viņiem saku. SUM ir lemts iznīcībai, tieši tāpat kā jūs un es. Meklējiet nezināmo, meklējiet mīklu; kas gan ir viss lielais kosmoss, ja ne mīkla? Dzīvojiet drosmīgi, mirstiet un aizejiet, un jūs būsiet daudz vērtīgāki par jebkuru mašīnu. Jūs varbūt pat būsiet līdzīgi dieviem.
Viņi kļūst trokšņaini. Viņi izkliedz atbildes, un brīžiem tās skan kā dzīvnieku kaucieni. Daži ir manā pusē, vairums pret mani. Tas nav svarīgi. Es esmu iekļuvis viņos, mana mūzika skar viņu nervu stīgas, un tas ir mans galvenais nolūks.
Saule noslīd aiz namu sienām. Biezē krēsla. Pilsēta joprojām paliek neapgaismota. Drīz es saprotu, kāpēc. Tuvojas Viņa, Tumsas Karaliene, ar kuru ļaudis skubināja mani runāt. Tālumā mēs dzirdam Viņas ratu rīboņu. Pūlis šausmās ievaidas. Arī tā viņi agrāk nemēdza darīt. Viņi slēpa savas izjūtas no Viņas un paši no sevis, sagaidīdami Viņu ar svinīgi nopietnu, atturīgu cieņu. Tagad viņi labprāt bēgtu prom, ja vien uzdrošinātos. Es esmu norāvis maskas.
Rati apstājas ielas vidū. Slaida, apmetņa ēnā ietinusies, Viņa izkāpj. Ļaudis pašķiras Viņas priekšā kā okeāna ūdens, kuru šķeļ haizivis. Viņa kāpj augšup pa pakāpieniem man pretī. īsu mirkli es redzu, ka Viņas lūpas iedrebas un acīs iemirdzas asaras. Pavisam klusi, tā ka neviens cits nedzird, viņa nočukst: — Ai, Spēlmani, man ļoti žēl!
— Nāc kopā ar mani! — es Viņu aicinu. — Palīdzi man atbrīvot pasauli!
— Nē. To es nevaru. Pārāk ilgi esmu bijusi kopā ar To. — Viņa izslējās taisni. Atgriežas Viņas pavēlnieciskums. Balss kļūst tik skaļa, lai dzirdētu visi. Mazie televīzijas roboti kā sikspārņi lidinās krēslā cieši ap Viņu, lai visa planēta varētu redzēt manu sakāvi. — Ko nozīmē tā brīvība, kuru tu vēlies? — Viņa noprasa.
— Brīvība just, — es saku. — Uzdrīkstēties. Brīnīties. Atkal kļūt cilvēkiem.
— Kļūt zvēriem, tu gribēji teikt. Vai tu vēlies iznīcināt mašīnas, kas uztur mūsu dzīvību?
— Jā. Mums tas jādara. Kādreiz tās bija labas un noderīgas, bet mēs ļāvām tām izplesties ap sevi kā audzējam, un tagad mūs glābt var vienīgi iznīcināšana un jauns sākums.
— Vai tu aptver, kādu haosu tas izraisītu?
— Jā. Arī tas ir nepieciešams. Mēs nebūsim cilvēki, ja nepazīsim ciešanas. Tās nes līdzi apgaismību. Tās ļauj mums izkļūt ārpus sevis, ārpus Zemes un zvaigznēm., telpas un laika, un tuvoties mūžīgajam noslēpumam.
— Tātad tu apgalvo, ka ārpus izmērāmās Visuma telpas pastāv kaut kāda nedefinējama, neizzināma neskaidrība? — Viņa pasmaida, ieskatīdamās sikspārņu acīs. Mums abiem bērnībā mācīts pasmieties, dzirdot šāda veida sarkasmu. — Lūdzu, mini kādu nelielu pierādījumu!