— Atskatoties pagātnē, — sacīja Isets, pats vecākais cilšu vadoņu vidū, — kļūst skaidrs, ka mēs daudzējādā ziņā neesam bijuši pietiekami tālredzīgi. Nav svarīgi, ka Dzimto Pasauļu cilvēki ir vulgāristi. Ja mēs būtu spējuši asāku skatienu raudzīties nākotnē, mēs būtu saglabājuši starppasauļu sakarus.
— Ne jau tālredzības vai asa skatiena trūkums te bija vainīgs, — piezīmēja Kleghorns. — Sakari netika saglabāti tādēļ, ka pirmie šejienes augstmaņi nevēlējās, lai Zemi apsēstu iznireļi no Dzimtajām Pasaulēm. Iemesls pavisam vienkāršs.
Isets noņurdēja un gribēja kaut ko iebilst, bet Hedždorns steigšus sauja: — Diemžēl Ksantens mums pavēstīja, ka kosmosa kuģi iT sabojāti Kaut ari mūsu vidū ir teicami zinātnieki teorētiķi, kurš padarīs fizisko darbu? Tas ir, ja mēs vispār atgūsim angārus un kosmosa kuģus.
O. Z. Gārs paziņoja: — Dodiet man sešas zemnieku vienības un sešus spēka furgonus, kas apgādāti ar augstas enerģijas lielgabaliem, un es atkarošu angārus! Tur grūtību nebūs!
— Nu, tas vismaz ir sākums, — noteica Bjūdrijs. — Es palīdzēšu apmācīt zemniekus un, kaut arī neko nezinu par lielgabalu darbību, varat būt droši, ka vienmēr centīšos palīdzēt ar savu padomu.
Hedždorns pārlaida skatienu klātesošajiem, sarauca pieri un paberzēja zodu. — Šim plānam ir vairāki šķēršļi. Pirmkārt, mūsu rīcībā ir tikai viens spēka furgons, kurā Ksantens atgriezās no izlūkošanas. Un kā ir ar enerģētiskajiem lielgabaliem? Vai tos kāds ir pārbaudījis? To kopšana bija uzticēta mekiem, un iespējams — pat ļoti ticams —, ka viņi ir sabojājuši ari tos. O. Z. Gār, tu esi speciālists militārajā teorijā. Ko tu mums vari sacīt šai jautājumā?
— Es pagaidām neesmu tos pārbaudījis, — atbildēja O. Z. Gārs.
— Šodien mēs visi būsim aizņemti Seno apmetņu parādē, kas ilgs līdz pat Saulrieta stundas vērojumiem. [3] — Viņš paskatījās pulkstenī.
— Varbūt tagad būtu prātīgāk pārtraukt apspriedi līdz brīdim, kad varēšu sniegt precīzu informāciju attiecībā uz lielgabaliem.
Hedždorns pamāja ar savu masīvo galvu. — Patiešām ir jau diezgan vēls. Vai tavas fānes šodien uzstāsies?
— Tikai divas, — atbildēja O. Z. Gārs. — Gaišzilā un Vienpadsmitais Brīnums. Es nevaru atrast nekā piemērota ne Tīmekļu Princesei, ne savai mazajai Zilajai Fejai, bet Gloriānai vēl jāpamācās. Šodien visvairāk uzmanības, jādomā, izpelnīsies B. Z. Makselveina Varifloras.
— Jā, — Hedždorns piekrita. — Arī es par tām esmu dzirdējis. Nu labi, tad līdz rītam. Vai tu, Kleghorn, vēl gribi kaut ko sacīt?
— Gribu gan, — Kleghorns laipnā, iecietīgā balsī atbildēja. — Mūsu rīcībā tiešām ir gauži maz laika. Vajadzētu to izmantot pēc iespējas saprātīgi. Es nopietni šaubos par zemnieku vienību lietderību — tas būtu tikpat kā sūtīt trušus pret vilkiem. Nevis trušus mums vajag, bet panteras.
— Jā, — nenoteikti novilka Hedždorns. — Tā tas patiešām ir.
— Un kur lai šīs panteras atrod? — Kleghorns veltīja visiem pēc kārtas jautājošu skatienu. — Vai nevienam nav ierosinājumu? Žēl gan! Nu tad, ja panteras nav dabūjamas, jāiztiek ar trušiem. Ķersimies pie nepateicīgā uzdevuma pārveidot trušus par panterām un darīsim to tūlīt pat. Ierosinu atlikt jebkādas parādes un skates līdz tam laikam, kad mūsu nākotne būs drošāka un noteiktāka.
Hedždorns savilka uzacis, pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un atkal to aizvēra. Uzmanīgi palūkojies Kleghornā, viņš centās tikt skaidrībā, vai tas runājis pa jokam vai nopietni. Pēc tam viņš aplaida neziņas pilnu skatienu apkārt galdam.
Bjūdrijs diezgan nekaunīgi iesmējās. — Tā vien izskatās, ka erudītais Kleghorns grasās krist panikā!
— Pats par sevi saprotams, — paziņoja O. Z. Gārs, — ka mēs nedrīkstam pieļaut, lai kalpu nekaunība izraisītu mūsos tādu ievērību un satraukumu. Man pat neērti, ka mēs kaut ko tādu vispār apspriežam.
— Man gan nav neērti, — atteica Kleghorns nesatricināmā mierā, kas tik ļoti kaitināja O. Z. Gāru. — Un neredzu ne mazākā iemesla, kāpēc lai neērti būtu tev. Mūsu dzīvības ir briesmās, un šādā stāvoklī nieka neērtības sajūta un daudz kas cits iegūst otršķirigu nozīmi.
O. Z. Gārs piecēlās kājās un ar strupu kustību pamāja Kleghornam tradicionālo sveicienu, kas šoreiz izskatījās drīzāk pēc publiski mesta izaicinājuma. Kleghorns celdamies atbildēja ar līdzīgu sveicienu, ar svinīgu nopietnību un pārspīlētu centību kariķēdams O. Z. Gāra žestu. Ksantens, kurš necieta O. Z. Gāru, skaļi iesmējās.
O. Z. Gārs brīdi vilcinājās, tad apjautis, ka šādos apstākļos strīda i turpināšana liecinātu par sliktu toni, pagriezās un izgāja no apspriežu telpas.
Seno apmetņu parāde, ikgadējs grezns uzvedums, kurā fānes demonstrēja krāšņus tērpus, notika Lielajā Rotondā galvenā laukuma ziemeļu pusē.
Apmēram puse no kungiem un mazāk nekā ceturtā daļa no dāmām turēja fānes. Šīs būtnes sākotnēji bija dzīvojušas Albireo Septītā Mēness alās; tās bija pakļāvīgas, rotaļīgas un piemīlīgas radības, kas pēc vairākiem tūkstošiem gadu rūpīgas selekcijas bija kļuvušas par silfīdām līdzīgām pikantām skaistulēm. To graciozos stāvus sedza plāns tīmeklis, ko izdalīja poras aiz ausīm, uz roku augšdelmiem un muguras. Fānes bija pilnīgi nekaitīgas būtnes, kas allaž centās izdabāt un iepriecināt, un bērnišķā nevainībā tīksminājās par savu izskatu. Vairums kungu tās uzlūkoja ar sajūsmu, taču reizēm paklīda valodas, ka daža laba dāma esot aplējusi kādu ienīstu fāni ar ožamo spirtu, no kura skaistais tīmekļa segums savēlies un noplucis, un smalkais ietērps bijis pagalam uz visiem laikiem.
Kungs, kurš nopietni aizrāvās ar kādu fāni, kļuva par apsmieklu citu acīs. Kaut gan fānes bija tik izsmalcināti selekcionētas, ka izskatījās līdzīgas trauslām meitenēm, seksuālu attiecību ietekmē tās sadila un sakrunkojās, to smalkais apspalvojums saplaka un zaudēja krāsu, un ikvienam kļuva zināms, ka tāds un tāds kungs ļaunprātīgi izmantojis savu fāni. Vismaz šajā ziņā pilīs dzīvojošās sievietes varēja baudīt neapšaubāmu pārākumu. To viņas demonstrēja tik uzkrītoši un izaicinoši, ka fānes pretstatā viņām izskatījās apbrīnojami trauslas
un dabiskas kā meža laumas. To mūža ilgums bija apmēram trīsdesmit gadu, un pēdējos desmit gados tās zaudēja skaistumu, to plānais tīmekļa klājums kļuva pelēks, un tās kļuva par kalponēm buduāros, virtuvēs, pārtikas noliktavās, bērnistabās un ģērbtuvēs.
Seno apmetņu parāde bija priekšnesums, kas drīzāk domāts fāņu nekā apmetņu apskatei, kaut gan arī no fāņu tīmekļa austie apmetņi bija izsmalcināti skaisti.
Fāņu īpašnieki sēdēja pirmajā, zemākajā rindā, cerībās un lepnumā saspringuši, iekvēlodamies sajūsmā, kad kādf.i no fānēm izdevās sevi īpaši labi parādīt, vai ļaudami vaļu grūtsirdībai, kad rituāls netika izpildīts ar pienācīgu grāciju un eleganci. Katras uzstāšanās laikā kāds no kungiem spēlēja kokli; mūzika allaž bija nopietna, un spēlētājs nedrīkstēja piederēt pie tās pašas cilts, no kuras nāca fānes īpašnieks. Pats īpašnieks nekad nespēlēja pavadījumu savas fānes priekšnesumam. Parāde nemēdza notikt atklātas sacensības veidā, un nebija pieļauta nekāda oficiāla uzvarētāju sumināšana, tomēr skatītāji allaž izlēma, kura fāne ir pati valdzinošākā un graciozākā, un tās īpašnieks baudīja vispārēju slavu un apbrīnu.