— Nu? — uzstājīgi noprasīja O. Z. Gārs. — Kas tas būtu?
— Tad… nu, tam tikpat nav nozīmes. Viņi ir apņēmušies iznīcināt cilvēku dzimumu. Mani prātojumi neko tur nespēj grozīt.
Hedždorns pagriezās pret Ksantenu. — Kad iztaujāsi savu gūstekni, tev jāievēro viss dzirdētais.
— Es gribēju ierosināt, lai Kleghorns nāk man talkā, ja viņam nav iebildumu, — sacīja Ksantens.
— Kā vēlies, — Kleghorns atbildēja, — kaut gan, pēc manām domām, šādai informācijai nav nekādas nozīmes, lai kāda tā būtu. Mums vajadzētu domāt vienīgi par to, kā atsist mekus un glābt savas dzīvības.
— Un vai tu nevari iedomāties kādu iedarbīgu līdzekli, ja neņem vērā «panteras», ko minēji mūsu iepriekšējā apspriedē? — skumīgi vaicāja Hedždorns. — Teiksim, ierīci, kas viņu smadzenēs izraisa elektrisku rezonansi, vai ko tamlīdzīgu?
— Tas nav reāli, — Kleghorns atbildēja. — Šo būtņu smadzenēs ir tādi orgāni, kas darbojas līdzīgi pārslodzes slēdžiem. Kaut gan varbūt iespējams panākt, ka šādas iedarbības laikā viņi nevar savstarpēji sazināties. — Brīdi klusējis, viņš domīgi piebilda: — Varbūt tiešām? A. G. Bernāls un Jūguss ir teorētiķi ar pamatīgām zināšanām šajā virzienā. Varbūt viņi var katram gadījumam izveidot šādu ierīci, varbūt pat vairākas?
Hedždorns šaubīgi pamāja ar galvu un paskatījās uz Jūgusu. — Vai tas ir iespējams?
Jūguss sarauca pieri. — Izveidot? Protams, es varu konstruēt šādu ierīci. Bet kur es ņemšu nepieciešamās sastāvdaļas? Tās visas ir izmētātas kaut kur pa noliktavām, citas lietojamas, citas ne. Lai dabūtu gatavu kaut ko noderīgu, man jānolaižas līdz mācekļa līmenim, jākļūst gandrīz vai par meku. — Viņš aizsvilās, un balss kļuva skarba: — Man negribas ticēt, ka tas vispār īpaši jāatgādina! Vai tiešām jūs tik zemu vērtējat mani un manas spējas?
Hedždorns steidzās viņu nomierināt: — Protams, ne! Man personīgi pat prātā nenāktu tā aizskart tavu godu!
— Nekādā gadījumā! — piekrita Kleghorns. — Un tomēr šābrīža ārkārtējais stāvoklis mums var uzspiest vēl smagākus cienās pārbaudījumus, ja mēs tos neuzņemsimies paši.
— Nu labi, — noteica Jūguss, un viņa lūpas iedrebējās, savilkdamās izsmējīgā vīpsnā. — Dodies man līdzi uz noliktavu! Es parādīšu, kuras dcta|as jāsavāc un jāsaliek kopā, un tu darīsi melno darbu. Ko tu par to saki?
— Es saku — jā, un darīšu to ar prieku, ja vien tam ir patiesa nozīme. Tomēr diez vai es viens spēšu padarīt darbu pēc desmit dažādu teorētiķu norādījumiem. Vai vēl kāds ir ar mieru darīt to pašu?
Neviens neatsaucās. Telpā valdīja pilnīgs klusums, it kā visi dižciltīgie kungi būtu aizturējuši elpu.
Hedždorns gribēja kaut ko teikt, taču Kleghorns viņu pārtrauca:
— Atvaino, Hcdždorn, bet te nu mēs beidzot esam atdūrušies pret pamatprincipu, un tagad par to jātiek skaidrībā.
^.r.Hedždorns pārlaida izmisušu skatienu padomei. — Vai kādam ir kaut kas piebilstams šajā sakarā?
— Ķleghornam jārīkojas tā, kā liek viņa iekšējā būtība, m izsmalcināti laipnā balsī pavēstīja O. Z. Gārs. — Es viņam nevaru pavēlēt. Kas attiecas uz mani, es nekādos apstākļos nespētu apkaunot savu Hedždornas aristokrāta stāvokli. Šāda apziņa man ir tikpat dabiska un nepieciešama, kā elpošana, un ja es kaut reizi rīkotos pretrunā ar to, es kļūtu par aristokrāta karikatūru, par sevis paša grotesku atdarinājumu. Šī ir Hedždornas pils, un mēs pārstāvam cilvēces augstāko civilizāciju. Tāpēc jebkurš kompromiss nozīmē degradāciju; jebkura nolaide praktisku apsvērumu dēļ nozīmē apkaunojumu. Es te dzirdēju vārdus «ārkārtējs stāvoklis»! Kādas nožēlojamas jūtas! Pēc manām domām, pagodināt tādas nicināmas izdarības kā meku ālēšanos un šaudīšanos ar vārdiem «ārkārtējs stāvoklis» ir Hedždornas aristokrāta necienīgi!
Visapkārt galdam nošalca piekrītoša murdoņa.
Kleghorns atlaidās dziļāk sēdeklī, atspiedis zodu pret krūtīm kā dziļās pārdomās iegrimis. Viņa dzidri zilo acu skatiens pārslīdēja visiem pēc kārtas, tad atgriezās pie O. Z. Gāra, kuru viņš brīdi pētīja ar bezkaislīgu interesi. — Tavi vārdi acīmredzot tēmēti man, — viņš teica.
— Tevis raidīto dzēlību esmu uztvēris. Bet tam nav lielas nozīmes. — Novērsis skatienu no O. Z. Gāra, viņš to pievērsa masīvajai briljanta un smaragda lustrai. — Daudz svarīgāks ir tas fakts, ka padome, par spīti maniem nopietnajiem pārliecināšanas mēģinājumiem, šķiet atbalstām tavus uzskatus. Ilgāk nodarboties ar mudināšanu, pierunāšanu un pārliecināšanu es vairs nevaru — un tagad dodos projām no Hedždornas pils. Mani smacē šejienes atmosfēra. Ceru, ka izturēsiet meku uzbrukumu, lai gan patiesībā es par to ļoti šaubos. Viņi ir gudras un atjautīgas būtnes, un viņus neapgrūtina nekādi aizspriedumi žņaugi, turklāt mēs nepiedodami ilgi esam vērtējuši viņu spējas pārāk zemu.
Kleghorns piecēlās un iebāza ziloņkaula plāksnīti tās ligzdā. — Es saku jums visiem ardievas!
Hedždorns steigšus pielēca kājās un lūdzoši izstiepa rokas. — Neaizej dusmu brīdī, Kleghorn! Apdomājies! Mums vajadzīga tava gudrība, tavas zināšanas!
— Protams, tās jums ir vajadzīgas, — atteica Kleghorns. — Bet vēl jo vairāk jums vajadzīgs pieņemt padomu, ko es izteicu iepriekš. Citādi mums nav kopīga pamata un jebkāda turpmāka sadarbība kļūst neauglīga un nogurdinoša. — Veltījis visiem īsu atvadu sveicienu, viņš izgāja no apspriežu telpas.
Hedždorns smagi, vilcinādamies apsēdās savā vietā. Pārējie neveikli sagrozījās, noklepojās, pievērsa skatienu lustrai, pētīja savas ziloņkaula plāksnītes. O. Z. Gārs kaut ko nomurmināja blakus sēdošajam B. F. Vaicsam, un tas svinīgi pamāja ar galvu. Hedždorns nomāktā balsī ierunājās: — Mums pietrūks Kleghorna klātbūtnes, viņa vērīgā, kaut dažubrīd varbūt neierastā skatījuma… Pagaidām mēs esam paveikuši visai maz. Jūgus, varbūt tu padomātu pat minēto ierīci! Ksanten, tev tātad jāizjautā meku gūsteknis. O. Z. Gāf, tu, bez šaubām, parūpēsies par enerģētisko lielgabalu atjaunošanu..! Ja neņem vērā šos sīkos lēmumus, mēs, šķiet, neesam izveidojuši nekādu vispārēju rīcības plānu, kā palīdzēt sev vai Žaneijas pilij.
Ierunājās Marūns: — Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās joprojām ir neskartas? Mēs neko neesam dzirdējuši. Es ierosinu aizsūtīt uz visām pilīm putnus, lai tie atnes ziņas par tagadējo stāvokli.