Hedždorns pamāja ar galvu. — Jā, tas būtu saprātīgs solis. Varbūt tu pats par to parūpēsies, Marūn?
— Es to izdarīšu.
— Labi. Tagad pārtrauksim apspriedi līdz nākamajai reizei.
Marūns no Oru cilts aizsūtīja putnus uz kaimiņu pilīm, un tie cits pēc cita atgriezās ar ziņām. Tās skanēja līdzīgi:
— Jūrassala tukša un pamesta. Pa liedagu mētājas marmora kolonnas. Pērļu Doms sagrauts. Baseinu Dārzā peld līķi.
— Maravelā nāves smaka! Aristokrāti, zemnieki, fānes — visi beigti. Ak vai! Pat putni aizlaidušies prom!
— Delora — krā, krā, krā! Briesmīgs skats! Nekādu dzīvības zīmju!
— Alūma izpostīta. Lielās koka durvis sadragātas. Mūžīgā Zaļā Liesma apdzēsta.
— Halsionā neviena nav. Zemnieki sagāzti bedrē.
— Tuanga: klusums.
— Rītagaisma: nāve!
Trīs dienas vēlāk Ksantens piejūdza pie sešiem putniem nesamo krēslu. Vispirms viņš lika tiem apmest plašu loku pils tuvākajai apkārtnei, tad lidot uz dienvidiem — uz Tālo Ieleju.
Putni, kā parasti, klaigāja un žēlojās, tad ieskrējās pa jumtu tik lieliem, smagiem lēcieniem, ka Ksantens tikko noturējās, nenokritīs lejā uz asfalta. Beidzot, uzlidojuši gaisā, tie sāka mest spirālveida lokus, celdamies augšup. Hedždornas pils pamazām attālinājās, palikdama dziļi lejā un kļūdama par sīku, sarežģīti veidotu maketu, kur katru namu rotāja atšķirīgs tornīšu un balkonu puduris un savdabīga jumta līnija, un pie katra plandījās savs karogs — gara, plīvojoša auduma josla.
Laizdamies pāri Ziemeļu grēdas klintsradzēm un priežu galotnēm, putni apmeta prasīto loku. Tad, pagriezušies pret vēju, tie sāka lidot Tālās Ielejas virzienā.
Lejā pletās Hedždornas valstības krāšņie plašumi: augļu dārzi, tīrumi, vīnadārzi, zemnieku ciemati. Putni ar Ksantenu pārlaidās pār Modās ezeru ar tā paviljoniem un dokiem, aiztraucās pāri pļavām, kurās ganījās Hedždornas pils govis un aitas, un pēc neilga laika sasniedza Tālo Ieleju, — tā atradās uz pašas Hcdždornu teritorijas robežas.
Ksantens norādīja, kurā vietā grib nolaisties. Putni, kam būtu paticis apmesties tuvāk ciematam, lai varētu vērot visu, kas tur notiek, pukojās un pikti klaigāja, un nosvieda Ksantenu uz zemes tik rupji, ka viņš būtu pārmetis kūleni, ja nebūtu iepriekš pienācīgi sagatavojies.
Elegants izkāpiens Ksantenam neizdevās, tomēr viņš vismaz noturējās kājās. — Gaidiet mani tepat! — viņš pavēlēja. — Neklīstiet apkārt un nemēģiniet taisīt nekādus trikus ar iejūgu! Kad atgriezīšos, gribu ieraudzīt sešus rātnus putnus kārtīgā pulciņā, nesamudžinātām un nesamezglotām siksnām. Un tā ka neķildojieties! Nekādas ķērkšanas un klaigāšanas, lai nav jāuzklausa nepatīkamas piezīmes. Dariet visu, kā teicu!
Putni bozās, cirta kājas pret zemi, grieza kaklus sānis un, Ksantenam nedzirdot, bārstīja aizskarošus vārdus. Veltījis tiem beidzamo bargo brīdinājuma skatienu, Ksantens devās projām pa taku uz ciemata pusi.
Takas malās pletās kazenāji ar gatavām ogām, un pulciņš ciemata meiteņu lasīja tās grozos. To vidū bija arī meitene, kuru O. Z. Gārs bija cerējis iegādāties personīgai lietošanai. Ksantens apstājās un pamāja laipnu sveicienu. — Ja atmiņa mani neviļ, mēs esam tikušies jau agrāk.
Meitene pasmaidīja, un viņas smaidā jautās gan skumjas, gan koķets spīvums. — Tava atmiņa ir nevainojama. Mēs tikāmies Hedždornas pili, kur mani aizveda kā gūstekni. Un arī vēlāk, kad tu atvedi mani uz šejieni atpakaļ, kaut gan bija jau tumšs un es nevarēju redzēt tavu seju. — Viņa pastiepa uz priekšu savu groziņu. — Varbūt esi izsalcis? Gribi pacienāties?
Ksantens paņēma vairākas ogas. Runādamies ar meiteni, viņš uzzināja, ka tās vārds ir Glisa, ka savus vecākus meitene nepazīst, taču visticamākais, ka tie bijuši Hedždornas aristokrāti, kas pārsnieguši noteikto pēcnācēju skaitu. Ksantens nopētīja meiteni vēl uzmanīgāk nekā iepriekš, taču līdzību ar kādu no Hedždornas dzimtām viņas sejā nesaskatīja. — Varbūt tu esi no Deloras pils. Vienīgā līdzība, ko es varu iedomāties, tev varētu būt ar Kozancu dzimtu — tā ir pazīstama ar savu sieviešu skaistumu.
— Vai tu neesi precējies? — meitene vaļsirdīgi noprasīja.
— Nē, — Ksantens atbildēja, un tā bija taisnība, jo tieši iepriekšējā dienā viņš bija atsvabinājies no saitēm ar Aramintu. — Un tu?
Meitene papurināja galvu. — Tad jau es šeit nelasītu kazenes. Tas ir darbs, ku/u dara meitenes. Kāpēc tu esi atnācis uz Tālo Ieleju?
— Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai redzētu tevi, — Ksantens, pašam par pārsteigumu, dzirdēja sevi sakām. Bet tā ir taisnība, viņš aptvēra līdz ar nākamo pārsteiguma vilni. — Es nekad neesmu ar tevi tā īsti aprunājies, un man gribējās zināt, vai tu esi tikpat jautra un patīkama, cik skaista.
Meitene paraustīja plecus, un Ksantens nesaprata, vai viņai dzirdētais paticis vai ne, jo aristokrātu komplimenti nereti nozīmēja sākumu bēdīgam turpinājumam. — Nu labi, tas nav svarīgi. Es atnācu arī tāpēc, lai aprunātos ar Kleghornu.
— Viņš ir tur, — meitene sacīja neskanīgā, gandrīz vēsā balsī un pamāja ar roku. — Viņš dzīvo tajā mājā.
Meitene atsāka lasīt kazenes. Ksantens paklanījās un devās uz norādītās mājiņas pusi.
Kleghorns, ģērbies vaļīgās ceļgalu biksēs no pelēkas, pašaustas drānas, cirta plītij žagarus. Ieraudzījis Ksantenu, viņš pārtrauca darbu, atspiedās pret cirvja kātu un noslaucīja pieri. — A, Ksantens! Priecājos, tevi redzot. Kā klājas Hedždornas ļaudīm?
— Tāpat kā līdz šim. Daudz nebūtu ko stāstīt, ja arī es būtu nācis šurp tādēļ, lai nestu tev ziņas.
— Patiešām? — Kleghorns, atspiedies pret cirvja kātu, pētīja Ksantenu ar savu dzidri zilo acu skatienu.
— Iepriekšējā apspriedē es piekritu, ka iztaujāšu to meku gūstekni, — Ksantens turpināja. — Kad biju to izdarījis, man ļoti vajadzēja tevi, lai tu man palīdzētu kliedēt dažas neskaidrības viņa atbildēs.
— Stāsti vien! teica Kleghorns. Varbūt es varēšu palīdzēt tagad.
— Pēc apspriedes es tūlīt nokāpu noliktavā, kurā bija ieslēgts meks. Tam trūka barības, un es tam iedevu sīrupu un spaini ūdens; viņš pavisam maz padzērās, tad izteica vēlēšanos pēc kapātiem gliemežiem. Es pasaucu virtuves kalpotājus un liku tiem pagādāt
prasīto; pēc tam meks izdzēra vairākas pintes ūdens. Kā jau sacīju, šis bija neparasts meks, pilnā augumā tikpat garš kā es, un tam nebija sīrupa pūšļa. Es aizvedu to uz citu istabu, uz noliktavas telpu ar polsterētiem, brūniem sēdekļiem, un liku tam apsēsties.
Es skatījos uz meku, un tas skatījās uz mani. Spoles, ko iepriekš tiku nogriezis, bija sākušas ataugt, un droši vien tas jau varēja vismaz saņemt ziņas no mekiem dažādās citās vietās. Gūsteknis izskatījās pēc lepna dzīvnieka un neizrādīja ne padevību, ne cieņu; uz maniem jautājumiem tas atbildēja bez vilcināšanās.
Vispirms es teicu tā: «Piļu dižciltīgos iedzīvotājus ir ļoti pārsteidzis meku dumpis. Mēs bijām pārliecināti, ka jūs esat apmierināti ar savu dzīvi. Vai mēs maldījāmies?»
«Laikam gan.» Par šo viņa noraidīto impulsu esmu pilnīgi pārliecināts, kaut gan es nekad nebūtu gaidījis no meka tamlīdzīgu atjautību.
«Nu labi,» es teicu. «Kur ir mūsu kļūda?»
«Tā ir acīm redzama. Mēs vairs negribam strādāt jūsu labā. Mums gribējās atjaunot savu dzīvesveidu tradicionālajā līmenī.»
Arī šī atbilde mani pārsteidza. Es nebiju domājis, ka mekiertV vārētu būt kaut kāds savs līmenis, kur nu vēl tradicionāls.