Kleghorns pamāja ar galvu. — Arī mani pārsteidz meku domāšanas diapazons.
— Es pārmetu mekam: «Kāpēc jums vajag nogalināt? Kāpēc vajag iznīcināt mūsu dzīvi, lai uzlabotu savējo?» Līdzko biju to pateicis, sapratu, ka esmu neveiksmīgi formulējis savu jautājumu. Meks, liekas, arī to saprata, un signalizēja ļoti ašu atbildi, kas, manuprāt, bija šāda: «Mēs zinājām, ka jārīkojas noteikti un apņēmīgi. Šādu nepieciešamību diktēja jūsu pašu dzīves priekšraksti. Mēs būtu varējuši atgriezties uz Devītā Etamīna, bet mums labāk patīk šī pasaule — Zeme, un mēs to padarīsim par savējo — ar saviem slīdceliņiem, dubļu vannām un saules peldēm.»
Teiktais likās pietiekami skaidrs, taču es nojautu, ka viņu plāns ir plašāks un sniedzas tālāk par sacīto. Es teicu: «Tiktāl saprotams. Bet kāpēc vajag nogalināt un iznīcināt? Jūs varējāt pārcelties uz citu teritoriju. Mēs jums neko nebūtu varējuši izdarīt.»
«Tas nav iespējams — saskaņā ar jūsu pašu uzskatiem. Pasaule ir pārāk maza divām konkurējošām sugām. Jūs gribējāt sūtīt mūs atpakaļ uz Devīto Etamīnu.»
«Smieklīgi!» es teicu. «Fantāzija, absurds! Vai tu uzskati mani par galīgu nejēgu?»
«Nē,» šis radījums palika pie sava. «Divi no Hedždornas pils dižciltīgajiem pretendēja uz augstu posteni. Viens no viņiem mūsi pārliecināja, ka ievēlēšanas gadījumā mūsu pārvietošana kļūšot par viņa dzīves mērķi.»
«Smieklīgs pārpratums,» es teicu. «Viens, kas zaudējis saprašanu, taču nevar runāt visu cilvēku vārdā!»
«Nevar? Viens meks gan runā visu meku vārdā. Mēs visi domājam ar vienu prātu. Vai tad cilvēki ir citādi?»
«Katrs cilvēks domā patstāvīgi. Tas plānprātis, kurš jums iestāstīja šo nejēdzību, ir slikts cilvēks. Bet nu vismaz ir kāda skaidrība. Mēs netaisāmies sūtīt jūs uz Devīto Etamīnu. Vai esat ar mieru atkāpties no Žaneijas, pārcelties uz kādu tālu apvidu un likt mūs mierā?»
«Nē. Notikumi aizgājuši pārāk tālu. Tagad mēs iznīcināsim visus cilvēkus. Tā ir skaidra patiesība: viena pasaule divām sugām ir par mazu.»
«Tad man diemžēl jānogalina tevi,» es viņam teicu. «Tāda rīcība man nesagādā prieku, bet, ja dos vaļu tev pašam, tu nogalināsi tik daudz augstdzimušo kungu, cik vien varēsi.» To dzirdējis, nejaukais radījums bruka man virsū, un tādējādi man bija vieglāk to nogalināt nekā tad, ja tas būtu palicis sēžam.
Tagad tu zini visu. Izskatās, ka vai nu tu esi veicinājis šo katastrofu, vai arī tas bijis O. Z. Gārs. Vai tas varēja būt O. Z. Gārs? Neticami! Pat neiespējami. Tātad tas esi bijis tu, KleghonL, uz kuru gulstas tik briesmīgs vainas smagums!
Kleghorns, saraucis pieri, lūkojās lejup uz savu cirvi. — Smagums — jā. Vaina — nē. Vaļsirdība — jā, ļaunums — nē.
Ksantens soli atkāpās. — Kleghorn, tavs vēsais miers satriec mani līdz dvēseles dziļumiem! Agrāk, kad tādi nelabvēļi kā O. Z. Gārs dēvēja tevi par jukušu…
— Mieru, Ksanten! — Kleghorns sirdīgi pārtrauca. — Šī emociju šķiešana kļūst pārlieku uzmācīga. Ko es esmu nogrēkojies? Mana vaina ir vienīgi tā, ka es mēģināju pārāk daudz. Ciest neveiksmi ir sāpīgi, bet vēl drūmāk ir jaust priekšā nāves ēnu. Es gribēju kļūt par Hedždornu. Es būtu sūtījis vergus uz mājām. Es cietu neveiksmi — un vergi sacēlās. Tāpēc nav vairs, ko lieki runāt. Mani šis temats garlaiko. Tu nevari iedomāties, cik man nogurdinoši skatīties uz tavu izliekto muguru un izvelbtajām acīm.
— Ak tevi tas garlaiko! — Ksantens iesaucās. — Tev nepatīk manas acis un mugura, bet ko tu saki par tūkstošiem mirušo?
— Cik ilgi viņiem tikpat būtu lemts dzīvot? Dzīvības nav vairāk vērtas kā zivis jūrā. Es tev iesaku izbeigt pārmetumus un veltīt tādu pašu enerģiju sevis glābšanai. Vai tu saproti, ka tāda iespēja pastāv, ka ir tāds līdzeklis? Tu blenz manī platām acīm. Varu tev droši apgalvot, ka runāju taisnību, taču no manis tu šo līdzekli neuzzināsi.
— Kleghorn, — Ksantens teica, — es atlidoju šurp, gribēdams notriekt tavu augstprātīgo galvu no pleciem… — Taču Kleghorns vairs neklausījās, jo bija atsācis cirst žagarus.
— Kleghorn! — Ksantens ieaurojās.
— Ksanten, bļaustīties tu vari citā vietā, ja vēlies. Ķildojies ar saviem putniem!
Ksantens apsviedās apkārt un devās pa taku atpakaļ. Ogu lasītājas jautājoši nolūkojās uz viņu un pagājās sānis. Ksantens apstājās un pārlūkoja taku visā garumā. Glisa nekur nebija redzama. Jauna dusmu uzplūda pārņemts, viņš turpināja ceļu. Pēc brīža viņš spēji apstājās. Uz nogāzta stumbra netālu no putniem sēdēja Glisa, pētīdama zāles stiebru, it kā tas būtu apbrīnojams senatnes retums. Dīvainā kārtā putni bija paklausījuši viņa pavēlei un gaidīja puslīdz kārtīgā bariņā.
Ksantens paskatījās debesīs, iespēra ar kāju pa velēnu, tad dziļi ievilka elpu un devās uz Glisas pusi. Ksantens ievēroja, ka garajos, brīvi krītošajos matos viņa iespraudusi puķi.
Pēc brīža meitene pacēla acis un ieskatījās viņam sejā. — Kāpēc tu esi tik nikns?
Ksantens uzsita sev pa gurnu, tad apsēdās meitenei blakām.
— Nikns? Nē. Esmu izmisis par savu neveiksmi. Kleghorns ir ciets kā klintsakmens. Viņš zina, kā izglābt Hedždornas pili, bet neatklāj savu noslēpumu.
Glisa iesmējās, un Ksantenam šķita, ka Hedždornas pilī viņš nekad nav dzirdējis tik gaišus un jautrus smieklus. — Noslēpumu? Ja tas zināms pat man?
— Viņš atsakās man to stāstīt, tātad tas ir noslēpums, — Ksantens atbildēja.
— Paklausies! Ja tu baidies, ka putni var sadzirdēt, es sacīšu čukstus. — Un viņa iečukstēja Ksantenam ausī dažus vārdus.
Varbūt Ksantena prātu apstulbināja meitenes maigā elpa. Taču skaidri izteiktais atklājums neiespiedās viņa apziņas dziļumos. Ksantens noelsās, un viņa balsī ieskanējās tāds kā sājš uzjautrinājums. — Tur nav nekāda noslēpuma. Tikai tas, ko senie skiti sauca par «bathos». Tas ir apkaunojums aristokrātiem! Vai tad mēs dejojam ar zemniekiem? Vai cienājam putnus ar esencēm un spriežam ar tiem par savu fāņu smalkajiem ietērpiem?
— Ak apkaunojums? — meitene pielēca kājās. — Tad jau apkaunojums tev ir arī runāt ar mani, sēdēt man blakus, dot smieklīgus mājienus!
— Nekādus mājienus es neesmu devis! — Ksantens protestēja.
— Es te sēžu, ievērodams visu pieklājību…
— Par daudz pieklājības, par daudz goda! — Neslēptā jūtu uzliesmojumā, kas pārsteidza Ksantenu, Glisa izrāva no matiem puķi un nosvieda to zemē. — Tā! Ej projām!
— Nē, — Ksantens atteica ar negaidītu pazemību balsī. Viņš noliecās, pacēla puķi, noskūpstīja to un iesprauda atpakaļ meitenes matos. — Es negribu būt pārmēru godājams. Centīšos nebūt. — Ksantens uzlika rokas meitenei uz pleciem, taču tuvāk viņa to nelaida, r
— Pasaki man, — viņa noprasīja ar pieredzējuša cilvēka bardzību, — vai tev ar! pieder kādas no tām kukaiņveidīgajām sievietēm?
— Man? Fānes? Nē, fāņu man nav.
Pēc šiem vārdiem Glisas saspringums atslāba, un viņa ļāva Ksantenam sevi apskaut, kamēr putni turpat netālu klaigāja, smējās un vēcināja spārnus, izraisīdami netīkamu švīkstoņu.
X
Vasara palēnām virzījās pretī rudenim. Trīsdesmitajā jūnijā Žaneijas un Hedždornas pilīs tika svinēti Puķu svētki, kaut arī valnis ap Žaneiju auga arvien augstāks.
Neilgi pirms tam Ksantens ar sešiem izraudzītiem putniem naktī aizlidoja uz Žaneijas pili un ierosināja padomei, ka iedzīvotājiem vajadzētu evakuēties ar putnu palīdzību — tik daudziem, cik vien iespējams, un visiem, kuri to vēlas. Padome noklausījās priekšlikumu akmenscietām sejām un, neko neatbildējusi, turpināja savu apspriedi.