Ksantens atgriezās Hedždornas pilī. Ļoti piesardzīgi, uzticēdamies tikai pārbaudītiem draugiem, viņš piedabūja savā pusē trīsdesmit vai četrdesmit kadetus un aristokrātus, kaut arī viņš, protams, nevarēja paturēt pie sevis iecerētā plāna pamatdomu.
Tradicionālistu pirmā reakcija bija izsmiekls un apvainojumi gļēvulībā. Ksantens ar savu uzstājību panāca, lai viņa karstasinīgie sabiedrotie neatbild uz izaicinājumiem un paši nemet tos citiem.
Devītā septembra vakarā krita Žaneijas pils. Šo ziņu uz Hedždornu atnesa satrauktie putni; neskaitāmas reizes pēc kārtas histēriski kliedzošās balsīs tie pārstāstīja drūmo notikumu.
Hedždorns, novājējis un gurdens, aiz ieraduma sasauca padomes apspriedi, lai tajā apsvērtu draudīgos apstākļus.
— Tātad mēs esam pēdējā pils! Nav iedomājams, ka meki mums kaut kā varētu kaitēt; viņi var būvēt vaļņus ap mūsu mūriem kaut divdesmit gadu un tikai nostrādāties līdz nesaprašanai. Mēs esam drošībā, tomēr baiga un neaptverama šķiet doma, ka šeit, Hedždornas pili, dzīvo cilvēces pēdējie aristokrāti!
Saspringtā balsī, kas pauda ciešu pārliecību, ierunājās Ksantens: — Divdesmit gadi vai piecdesmit — kāda tam nozīme no meku viedokļa? Ja viņi mūs reiz aplenks, ja savilks ap mums ķēdi, mēs būsim slazdā. Vai jūs aptverat, ka pašreiz ir pēdējā iespēja izbēgt no šī lielā būra, par kādu drīzumā kļūs Hedždornas pils?
— «Izbēgt», Ksanten? Kāds apkaunojošs vārds! Kauns un negods! — iesaucās O. Z. Gārs. — Ņem savus nožēlojamos drauģeļus, un bēdziet! Uz stepēm, purviem vai tundrām! Bēdz ar saviem gļēvuļiem, kurp gribi, bet esi tik laipns un mitējies celt šo nemitīgo paniku!
— Kopš esmu ierindots gļēvuļos, Gār, man radusies sava pārliecība. Vislabākā morāle ir pašsaglabāšanās morāle, par ko esmu dzirdējis no ievērojama zinātnieka mutes.
— Phē! Interesanti, no kura?
— No A. G. Filidora, ja tev tik svarīgi uzzināt katru sīkumu.
O. Z. Gārs pielika plaukstas pie pieres. — Vai tu runā par atkritēju Filidoru? Viņš ir izcils ekstrēmists, atkritējs, kurš sit puSu visus pārējos. Ksanten, pacenties taču būt saprātīgs!
— Mēs visi varam dzīvot vēl daudzus gadus, — cieti noteica Ksantens, — ja vien izrausimies no šīs pils.
— Bet pils taču ir mūsu dzīvība! — protestēja Hedždorns. — Ko tad mēs, Ksanten, vispār iesāktu bez pils? Kļūtu par savvaļas dzīvniekiem? Par nomadiem?
— Mēs būtu dzīvi.
O. Z. Gārs sašutumā nosēcās un aizgriezies sāka aplūkot pie sienas pakārto gleznu. Hedždorns ar šaubu un mulsuma izteiksmi papurināja galvu. Bjūdrijs pacēla rokas augšup. — Ksanten, tev ir īpašas spējas padarīt visus nervozus! Tu ierodies šeit un uzkurini šo baigo neatliekamas steigas drudzi, bet kāpēc tas vajadzīgs? Hedždornas pilī mēs esam tādā pašā drošībā kā bērns mātes rokās. Ko mēs iegūsim, aizsviežot visu — godu, pašcieņu, komfortu, civilizācija^aukumus — tikai tādēļ vien, lai bēguļotu pa tuksnesi?
— Arī Žaneija bija droša pils, — sacīja Ksantens. — Un kur tā ir šodien? Nāve, trūdošas drānas, saskābis vīns. «Bēguļošana» nodrošinātu mūsu saglabāšanos. Turklāt es esmu iecerējis daudz vairāk par vienkāršu bēguļošanu.
— Es varu iedomāties simtiem gadījumu, kad nāve ir labāka par dzīvi! — noskaldīja Isets. — Vai man katrā ziņā jāmirst negodā un kaunā? Kāpēc es nevaru savus beidzamos gadus aizvadīt ar pašcieņu?
Telpā ienāca B. F. Robarts. — Padomes vīri, meki tuvojas Hedždornas pilij!
Hedždorns aplaida visapkārt izmisušu skatienu. — Vai varam vienoties par kopīgu rīcību? Kas mums jādara?
Ksantens noplātīja rokas. — Katram jādara tas, ko viņš uzskata par pareizu! Es vairs nestrīdēšos, man viss ir skaidrs. Hedždorn, varbūt tu atlaidīsi sapulci, lai mēs varam īstenot savu plānu? Proti, «bēguļošanu»?
— Apspriede tiek pārtraukta līdz nākamai reizei, — paziņoja Hedždorns, un visi devās augšā uz pils vaļņiem.
Pa gatvi šurp uz pili nāca bars zemnieku no tuvējās apkaimes, pārmetuši pār plecu maišeļus. Ielejā pie Bartolomeja meža malas blīvējās spēka furgoni un vienveidīga zeltainbrūna masa — meki.
Ors norādīja uz rietumiem. — Lūk, kur viņi nāk — augšup pa Longsvcilu! — Tad viņš pagriezās un paskatījās uz austrumiem: — Un, lūk, arī Bembridžā — meki! ,
Kā norunājuši visi pagriezās un paraudzījās uz Ziemeļu grēdu. O. Z. Gārs izstiepa roku, norādīdams uz nekustīgu zeltainbrūnu augumu rindu. — Re, kur gaida, salašņas! Viņi mūs ir aplenkuši! Nu labi, lai gaida vien! — Viņš apsviedās apkārt, iekāpa liftā un nobrauca lejā līdz laukumam, tad ašā gaitā aizsoļoja uz Zumbelda namu, lai visu pēcpusdienu nodarbotos ar savu Gloriānu — fāni, no kuras cerēja sagaidīt izcilu sniegumu.
Nākamajā dienā meki nostiprināja aplenkumu. Ap Hedždornas pili plašā lokā izauga nojumes, noliktavas, barakas. Šī loka iekšienē, tūlīt aiz enerģētiskā lielgabala darbības diapazona kustējās spēka furgoni, stumdami kopā zemi un veidodami uzkalnus. Pa nakti šie uzkalni pienāca krietni tuvāk pilij, un nākamajā naktī notika tas pats. Beidzot arī kļuva skaidrs, kam vajadzīgi uzkalni: tie bija drošības segums virs ejām un tuneļiem, kas tika rakti virzienā uz klinti — Hedždornas pils pamatu.
Nākamajā dienā vairāki uzkalni sasniedza klints pakāji. Drīz no tālākās rindas gala sāka plūst ārā oļiem piekrauti spēka furgoni. Tie parādījās, izgāza savu kravu un atkal ienira tuneļos. osi-4i
Astoņi no šiem virszemes tuneļiem bija gatavi. No katra nemitīgi ripoja ārā zemes un akmeņu kravas, izraktas no kalna, uz kura atradās Hedždornas pils. Aristokrātiem, kas pulcējās uz pils vaļņiem, beidzot kļuva skaidrs aplencēju nodoms.
— Viņi nemēģina mūs aprakt, — teica Hedždorns. — Viņi vienkārši ārda klinti zem mūsu kājām.
Aplenkuma sestajā dienā nodrebēja un iegruva prāvs nogāzes slānis un sabruka augsta klints smaile, kas stiepās augšup gandrīz līdz pils mūru pamatam.
— Ja tā turpināsies, — nomurmināja Bjūdrijs, — mēs aiziesim pazušanā ātrāk nekā Žaneija.
— Nu tad izmēģināsim savus enerģētiskos lielgabalus! — piepešā enerģijas uzplūdā iesaucās O. Z. Gārs. — Sadragāsim viņu nožēlojamos tuneļus, un ko tad šie nelieši iesāks? — Aizgājis līdz tuvākajai lielgabalu platformai, viņš uzsauca lejā stāvošajiem zemniekiem, lai tie nāk noņemt brezentu.
Ksantens, kurš stāvēja tuvumā, teica: — Atļauj es tev palīdzēšu! — Ar asu kustību viņš norāva brezenta pārsegu. — Sauj nu, ja vēlies!
O. Z. Gārs nesaprašanā noskatījās uz viņu, tad metās uz priekšu un pagrieza milzīgo stobru tā, lai tas tēmētu uz vienu no uzkalniem. Viņš nospieda slēdzi, un apaļā stobrgala priekšā gaiss ar troksni pašķīrās, saviļņojās un piešķīda violetām dzirkstīm. Trāpījuma vieta sāka kūpēt, kļuva melna, pēc tam tumši sarkana, tad iegrima, izveidojot nokaitētu krāteri. Tomēr apkārtējā zeme divdesmit pēdu biezumā veidoja pārāk spēcīgu izolācijas slāni; izkausētā lāma bija sakarsusi līdz baltkvēlei, taču negāja ne plašumā, ne dziļumā. Enerģētiskais lielgabals pēkšņi nosprakšķēja, elektrībai izlaužoties īssavienojumā cauri sarūsējušajam izolācijas slānim. Lielgabals apklusa.
O. Z. Gārs palūkojās uz mehānismu ar niknumu un vilšanos. Tad viņš sašutumā novērsās un devās projām. Lielgabalu iedarbīgums nepārprotami bija ierobežots.
Pēc divām stundām klints austrumu malā iegruva vēl viens prāvs laukums, un īsi pirms saulrieta līdzīgs iegruvums notika rietumu nogāzē, kur pils mūris saplūda ar klinti gandrīz nepārtrauktā līnijā.