Pusnaktī Ksantens un viņa piekritēji kopā ar bērniem un laulātajām draudzenēm pameta Hedždornas pili. Seši putnu pajūgi vairākkārt ceļoja turp un atpakaļ no pacelšanās klāja uz pļavu pie Tālās Ielejas un jau krietni pirms rītausmas bija nogādājuši drošībā visus gribētājus.
Nebija neviena, kas sacītu viņiem ardievas.
XI
Pēc nedēļas sabruka vēl viena austrumu nogāzes daļa, aizraudama sev līdzi garu balsta stabu no kausēta klintsakmens. Izrakto oļu kaudzes tuneļu galos bija izaugušas satraucoši lielas.
Terase klints dienvidu pusē bija skarta vismazāk; galvenie bojājumi tika nodarīti austrumu un rietumu nogāzēm. Taču mēnesi pēc uzbrukuma sākšanās lejup nogruva liela terases daļa, atstājot neregulāras formas iedobumu, kurš pāršķēla gatvi; tajā sabira pagātnes ievērojamo personu statujas, kas bija izvietotas nelielos attālumos gar gatves malām.
Hedždorns sasauca padomi. — Apstākļi nav uzlabojušies, — viņš pavēstīja, nevarīgi pūlēdamies būt atjautīgs. — Ir pārspēti mūsu vispesimistiskākie paredzējumi. Stāvoklis ir ļoti bēdīgs! Atzīšos, ka mani neiepriecina izredzes iet bojā nogruvumā kopā ar visu savu sadragāto mantību.
Ors izmisīgi noplātīja rokas. — Arī mani māc tāda pati doma! Nāve — kas par to? Visiem reiz jāmirst! Bet, kad domāju par saviem dārgumiem, mani pārņem nelabums. Manas grāmatas tiks sabradātas! Manas dārgās vāzes sadauzītas! Mani apmetņi saplēsti! Mani paklāji aprakti! Manas fānes nosmacētas! Manas mantotās lustras nogāztas! Tās ir manas vismelnākās domas.
— Tava mantība nav dārgāka par jebkura cita mantību, — strupi noteica Bjūdrijs. — Turklāt tā nedzīvo pati savu dzīvi — kad mūsu vairs nebūs, vai nav vienalga, kas ar to notiek?
Marūns saviebās. — Pirms gada es noliku glabāties astoņpadsmit duču pudeļu ar augstākā labuma esencēm — divpadsmit dučus ar Zaļo Lietu un pa trim dučiem Baltazara un Feidora. Iedomājieties par tām, ja gribat saprast, kas ir traģēdija!
— Ja mēs būtu zinājuši! — novaidējās Ors. — Es būtu… es būtu… — Viņa balss aizlūza.
O. Z. Gārs neiecietīgi piecirta kāju pie zemes. — Pirmām kārtām, izbeigsim šo vaimanāšanu! Mums bija izvēle, vai neatceraties? Ksantens lūdzās, lai mēs bēgam projām, un tagad viņš un viņam līdzīgie kopā ar atkritējiem klaiņo un bēguļo pa ziemeļu kalniem. Mēs izvēlējāmies palikt tepat līdz labām vai ļaunām beigām, un diemžēl ir pienākušas ļaunās. Mums jāpieņem nenovēršamais ar aristokrātu cienīgu stāju.
Padome skumīgi pievienojās šiem vārdiem. Hedždorns izvilka pudeli nenovērtējamā Radamanta un piepildīja glāzes tik devīgi, kā tas agrāk nebūtu pat iedomājams. — Tā kā mums nav nākotnes — uz mūsu lielisko pagātni!
Tonakt meku aplenkumā šur tur bija jaušami pārrāvumi: četrās dažādās vietās plandīja liesmas, palaikam atskanēja aizsmakuši saucieni. Nākamajā dienā šķita, ka meku rosība mazliet pierimusi.
Tomēr pēcpusdienā nogāzās prāvs gabals no klints austrumu daļas. Brīdi vēlāk, gluži kā pēc svinīgām pārdomām, augstā austrumu siena pāršķēlās un iegruva, atstādama sešus lielos namus bez aizmugures sienām.
Stundu pēc saullēkta uz lidklāja nolaidās putnu iejūgs. No sēdekļa izlēca Ksantens. Viņš noskrēja pa riņķa kāpnēm līdz pils vaļņiem, tad nokāpa lejā uz laukumu Hedždornas pils priekšā.
Kāds no pils ļaudīm pasauca Hedždornu, un tas, iznācis ārā, pārsteigts nolūkojās Ksantenā. — Ko tu te dari? Mēs domājām, ka tu kopā ar atkritējiem esi atradis drošību tālāk ziemeļos!
— Atkritēji nav atraduši drošību tālāk ziemeļos, — atbildēja Ksantens. — Viņi ir piebiedrojušies mums. Mēs cīnāmies.
Hedždorns palika ar vaļēju muti. — Cīnāties? Aristokrāti cīnās ar mekiem?
— Cīnās, cik vien jaudas!
Hedždorns izbrīnā nogrozīja galvu. — Un atkritēji arī? Es sapratu, ka viņi taisās bēgt uz ziemeļiem.
— Daži tā darīja, arī A. G. Filidors. Atkritēju vidū ir dažādu uzskatu grupas, tāpat kā šeit. Lielākā daļa no viņiem atrodas nepilnas desmit jūdzes no šejienes. Tāpat ir ar nomadiem. Daži ir paņēmuši spēka furgonus un aizbēguši. Pārējie kauj mekus ar fanātisku sparu. Pagājušā naktī tu redzēji mūsu darbu. Mēs nodedzinājām četras noliktavas, iznīcinājām sīrupa tvertnes, nogalinājām simt vai vairāk meku, likvidējām duci spēka furgonu. Arī paši cietām zaudējumus, un tas ir smagi, jo mūsu ir maz, bet meku — daudz. Tāpēc es esmu šeit. Mums vajag vairāk cilvēku. Nāciet un cīnieties kopā ar mums!
Hedždorns pagriezās un pamāja uz lielo centrālo laukumu. — Es sasaukšu kopā visus pils iedzīvotājus. Parunā ar viņiem pats!
Putni, pikti žēlodamies par nepieredzēto darba apjomu, visu nakti strādāja, nesdami projām aristokrātus, kuri, redzēdami Hedždornas pils nenovēršamo bojāeju, bija atmetuši principus un aizspriedumus un tagad vēlējās cīnīties par savu dzīvību. Nesalaužamie tradicionālisti joprojām atteicās upurēt savu godu, bet Ksantens viņiem nebēdīgi uzsauca: — Nu tad palieciet te un slapstieties pa pili kā zaglīgas žurkas! Mieriniet sevi ar domu, ka topat apsargāti, jo nākotnē jūs vairs mierinājumu neatradīsiet!
Daudzi, to dzirdēdami, riebumā novērsās un devās projām.
Ksantens uzrunāja Hedždornu: — Un ko darīsi tu? Nāksi mums līdzi vai paliksi?
Hedždorns izdvesa dziļu nopūtu, kas izklausījās pēc vaida: — Hedždornas pils ir pagalam. Es došos jums līdzi.
Stāvoklis negaidot bija mainījies. Meki, kas izkliedētā lokā bija aplenkuši Hedždornas pili, nebija rēķinājušies ar nopietnu pretestību no pils puses, un no apkaimes to vispār nebija gaidījuši. Savas barakas un sīrupa novietnes viņi bija uzbūvējuši, domādami vienīgi par savām ērtībām, nevis par aizsardzību, tāpēc izlūku grupas varēja viegli piekļūt tām klāt, neciešot nekādus jūtamus zaudējumus. Meki, kas bija izvietojušies gar Ziemeļu grēdu, pretojās nemitīgiem uzbrukumiem un visbeidzot, krietni sakauti, atkāpās lejā. Loks ap Hedždornas pili bija kļuvis par pakavu; pēc divām dienām, kad bija iznīcinātas vēl piecas sīrupa novietnes, meki atkāpās vēl tālāk. Pārtraukuši zemes rakšanu vēl divos tuneļos, kas veda uz klints dienvidu nogāzi, viņi daudzmaz nostiprināja savu aizsardzību, tomēr no aplencējiem viņi bija kļuvuši par aplenktajiem, kaut arī karadarbību nepārtrauca.
Apsargātajā teritorijā meki ierīkoja atlikušā sīrupa novietnes, darbarīkus, ieročus un munīciju. Raktuvju apkārtne, tumsai iestājoties, tika apgaismota, un to apsargāja bruņoti meki, tā ka tiešs uzbrukums kļuva būtībā neiespējams.
Vienu dienu uzbrucēji kavējās tuvējos augļu dārzos, apsvērdami jaunos apstākļus. Tad tika izmēģināta cita taktika. Cilvēki uzbūvēja sešus vieglus ratus, piekrāva tos ar viegli uzliesmojošas eļļas baloniem, kam piestiprināja klāt granātu. Šajos ratos iejūdza putnus, un pusnaktī tie pacēlās gaisā; katrus ratus pavadīja viens cilvēks. Lielā augstumā lidodami, putni sasniedza meku apmetni, virs kuras palaida savu ugunskravu vaļā.
Visu teritoriju tūdaļ pārņēma liesmas. Sīrupa novietne nodega, spēka furgoni, liesmu pamodināti, drudžaini ripoja turp un atpakaļ, dragādami mekus un to ēkas, saskriedamies cits ar citu un pastiprinādami uguns izraisīto postu. Dzīvi palikušie meki meklēja glābiņu tuneļos. Apgaismojums daļēji nodzisa, un, izmantodami ienaidnieka apjukumu, cilvēki uzbruka raktuvēm.
Pēc neilgas, sīvas cīņas cilvēki nogalināja visus sargus un ieņēma vietas pie ieejām tuneļos, kur tagad slēpās meku armijas atlikusī daļa. Šķita, ka meku dumpis tikpat kā apspiests.