R. Želaznijs. Nemirstīgais (Tulk. G. Groza)………………………………………… 63
(I. Belogrīvs) Nebula godalga . ……………………………………………………………. 201
R. Želaznijs. Viņš, kurš veido (Šo un turpmākos stāstus tulkojusi Z. Rozenberga)…………………………………………………………………. 205
R. Silverbergs. Pasažieri ……………………………………………………….. 287
V. Makintaira. Par Miglu un Zāli, un Smilti………………………………………. 299
T. Stērdžens. Lēnais darinājums . ……………………………………………………. 319
P. Andersons. Āža dziesma………………………………………………………………. 339
© Tulkojums, mākslinieciskais noformējums, izdevniecība «Vaga», 1993
Džeks Venss. PĒDĒJĀ PILS
Amerikānis Džeks Venss (Jack Vance, 1920, īstajā vārdā — John I īlalbrook Vance) sāka publicēties 1945. gadā. Savu pirmo Hugo godalgu viņš saņēma 1963. gadā par darbu «Pūķa pavēlnieki» (The J)ragon Masters). Par darbu «The Last Castle» ieguva Nebula godalgu 1966. un Hugo godalgu 1967. gadā.
Publicējis ap 50 grāmatu zinātniskās fantastikas un fantasy žanrā, kā arī apmēram duci šausmu romānu. Gandrīz visos stāstos darbība risinās tālā nākotnē un varoņi kosmosā pārvietojas brīvāk nekā mūsdienu cilvēks var atļauties tepat uz Zemes.
Dž. Venss tiek uzskatīts par vienu no pedantiskākajiem amerikāņu fantastiem: iespējamās civilizācijas viņa darbos ir detalizēti aprakstītas un hronologizētas, bet daudzi romāni veido sērijas (I)cmon Princes, Tschai, Planēt of Adventure, Alastor un Durdane). Tie galvenokārt ir aizraujoša sižeta piedzīvojumu romāni, kuros dīvaini un ekscentriski varoņi darbojas eksotiskās kosmopolītiskās pasaulēs.
PĒDĒJĀ PILS
I
Vētrainā vasaras pēcpusdienā, kad saule beidzot izlauzās cauri saplosītajiem, melnajiem lietus mākoņiem, Žancijas pils tika ieņemta un tās iemītnieki iznīcināti.
Gandrīz līdz pēdējam brīdim pils iemītnieku dažādie grupējumi nerimās strīdēties par to, kā pienāktos sagaidīt likteni. Visdižciltīgākie un ievērojamākie kungi vēlējās necienīgos apstākļus atstāt pilnīgi bez ievērības un turpināja savas ierastās nodarbes tikpat — nedz vairāk, nedz mazāk — pedantiski kā agrāk. Daži kadeti histēriskā izmisumā tvēra pēc ieročiem un gatavojās atsist pēdējo uzbrukumu. Vēl citi — varbūt ceturtā daļa no visiem iemītniekiem — pasīvi gaidīja galu, apņēmušies izpirkt cilvēces grēkus un gandrīz vai juzdamies priecīgi par šādu iespēju.
Beigu beigās nāve vienlīdz paņēma visus, un visi mirdami guva tieši tik daudz gandarījuma, cik šādā nepievilcīgā procesā iespējams. Lepnie sēdēja, šķirstīdami savu skaisto grāmatu lapas vai apcerēdami simt gadus vecu esenču īpašības, vai arī glāstīdami savu iemīļoto fāni. Viņi šķL'; s no šīs pasaules, neuzskatīdami par vajadzīgu pievērst šim apstāklim īpašu uzmanību. Karstgalvji drāzās augšā pa dubļaino uzbērumu, kas, izaicinādams jebkādu veselo saprātu, slējās augstāk par Žaneijas aizsargvalni. Vairums no viņiem aizgāja bojā zem brūkošo oļu kārtas, tomēr daži sasniedza uzbēruma augšmalu un šāva, sita, dūra, līdz paši tika nošauti, sašķaidīti zem pusdzīvajiem spēka furgoniem, nosisti vai nodurti. Nožēlnieki sagaidīja nāvi klasiskajā lūdzoša grēcinieka pozā, nometušies uz ceļiem, noliektām galvām, un mira pārliecībā, ka šai procesā meki ir simboli un cilvēces grēki — realitāte. Beigās miruši bija visi: kungi, dāmas, fānes savos paviljonos, zemnieki staļļos. No visiem, kas bija mitinājušies Žaneijā, dzīvi palika tikai putni, lempīgi, neveikli, ķērcoši radījumi, kas neko nesajēdza no lepnuma un uzticības un kam vairāk par pils godu rūpēja sava āda.
Kad meki bariem rāpās pāri margām, putni izlaidās no saviem nožogojumiem. Ķērcoši lādēdamies, tie laidās uz austrumiem — uz Hedždornu, kas tagad bija pēdējā pils zemes virsū.
Pirms četriem mēnešiem meki, nupat atgriezušies no slaktiņa Jūrassalā, bija parādījušies parkā Žaneijas pils priekšā.
Uzkāpuši torņos un izgājuši uz balkoniem, pastaigādamies pa Saulrieta promenādi gar margām un treliņiem, Žaneijas kungi un dāmas, kopā apmēram divi tūkstoši, raudzījās lejup uz zeltaini brūnajiem karotājiem. Viņu izjūtas bija dažādas: vienaldzīgs uzjautrinājums, augstprātīgs nicinājums un kaut kur sirds dziļumos šaubas un ļaunas priekšnojautas. Visas šīs izjūtas izraisīja trīs galvenie apstākļi: viņu pašu izsmalcinātā civilizācija, Žaneijas mūru drošība un tas, ka notikumu gaitā viņi neko nevarēja mainīt.
Žaneijas meki jau sen bija aizgājuši no pils, lai pievienotos dumpinieku pulkam. Palikuši bija tikai putni, fānes un zemnieki, no kuriem varētu veidot kaut kādu pretspēka parodiju.
Šobrīd šķita, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Žaneija tika uzskatīta par neieņemamu. Divsimt pēdu augstie mūri bija būvēti no melna, kausēta klinšakmens, ko ietvēra zilgani sudrabots leģēta tērauda siets. Saules baterijas nodrošināja enerģiju visām pils vajadzībām, un ārkārtējos apstākļos bija iespējams sintezēt pārtiku no ogļskābās gāzes un ūdens tvaikiem, tāpat arī sīrupu fānēm, zemniekiem un putniem. Žaneija bija neatkarīga un droša; tiesa, tā nebija pasargāta no neērtībām, ja sabojātos kaut kas no tehniskās aparatūras, jo pili nebija meku, kas to varētu salabot. Šāds stāvoklis būtu gan apgrūtinošs, taču ne bezcerīgs. Pa dienu tie kungi, kuri juta attiecīgu vēlēšanos, laida darbā enerģētiskās šautenes un sporta šaujamieročus un apšāva visus mekus, ko ļāva sasniegt ieroča galējais diapazons.
Kad iestājās tumsa, meki atveda sev līdzi spēka furgonus un zemes smēlējus, un sāka būvēt Žaneijas pilij apkārt valni.
Pils iemītnieki vēroja notiekošo, neko nesaprazdami, līdz valnis sasniedza piecdesmit pēdu augstumu un zeme sāka birt uz pils mūriem. Tad meku briesmīgais nodoms kļuva saprotams un bezrūpību nomainīja ļaunas priekšnojautas.
Visi Žaneijas aristrokrāti bija teicami izglītoti vismaz vienā zināšanu jomā. Daži no viņiem bija matemātikas teorētiķi, citi pamatīgi iedziļinājušies dabas zinātnēs. Roku darbam un fiziskai piepūlei izmantodami zemniekus, daži no viņiem mēģināja savest kārtībā enerģētisko lielgabalu. Diemžēl lielgabals ilgāku laiku nebija pienācīgi kopts. Daudzas tā detaļas bija acīm redzami sarūsējušas vai sabojājušās. Protams, meku darbnīcās otrajā pazemes stāvā varētu atrast nepieciešamās rezerves daļas, taču neviens no aristokrātiem neko nezināja par meku inventāra uzskaites kārtību un noliktavu sistēmu. Voriks Madcnsijs Ārbens (tas ir, Ārbens no Madensiju dzimtas, kas piederēja pie Voriku cilts) ierosināja, lai zemnieki pārmeklē noliktavas. Taču zemnieku ierobežoto gara spēju dēļ tas nekādu rezultātu nedeva, un enerģētiskā lielgabala atjaunošanas iecere cieta neveiksmi.
Žaneijas dižciltīgie iemītnieki kā hipnotizēti vēroja zemes valni ap pili ceļamies arvien augstāk un augstāk, līdz tas sāka izskatīties pēc milzu krātera apmales. Vasara tuvojās beigām, un kādā vētrainā dienā zemes un oļu masa pacēlās augstāk par pils mūru aizsargvalni un sāka birt tam pāri iekšējos pagalmos un laukumos. Dnz Žaneijai bija lemts pazust zem zemes un visiem tās iemītniekiem nosmakt kopējā kapā.
Šis bija tas bridis, kad pulciņš jaunu, karstasinīgu kadetu, kam temperaments ņēma virsroku pār pašcieņu, paķēra ieročus un metās pa uzbērumu augšup. Meki bēra viņiem virsū zemi un akmeņus, tomēr neliela saujiņa drosminieku sasniedza augšmalu, kur tie ar baisu apmātību metās tuvcīņā.