— Nupat tika pārraidītas ziņas no Halsionas. Meki uzbrukuši pilij, saspridzinājuši mūrus un apkauj visus iedzīvotājus. Pirms minūtes radio apklusa.
Visi strauji pagriezās pret viņu, un daži pielēca kājās. — Apkauj? — iebrēcās Kleghorns.
— Esmu pārliecināts, ka šobrīd Halsionas pils vairs nav.
Kleghorns sēdēja, stingi raudzīdamies sev priekšā. Pārējie
izbiedētās balsīs pārsprieda baismo vēsti.
Hedždorns mēģināja atkal nodibināt apspriedē kārtību. — Šis, protams, ir ārkārtējs stāvoklis, varbūt visnopietnākais pārbaudījums visā mūsu vēsturē. Man atklāti jāatzīstas, ka nevaru ieteikt nekādu izšķirošu pretdarbības pasākumu.
— Kas notiek pārējās pilīs? Vai tās ir drošībā? — noprasīja Overvīls.
Hedždorns pievērsās B. F. Robartam: — Esi tik laipns un nodibini radiosakarus ar visām citām pilīm un noskaidro, kāds ir stāvoklis tajās!
— Pārējās ir tikpat viegli ieņemamas kā Halsiona, — teica Ksantens, — it sevišķi Jūrassala un Delora, un tāpat arī Maravela.
Kleghorns attapās no dziļajām domām. — Manuprāt, visiem kungiem un dāmām, kas tur dzīvo, vajadzētu padomāt par patvērumu Žaneijas pilī vai pie mums — līdz tam laikam, kad dumpis būs apspiests.
Pārējie, kas sēdēja ap galdu, paskatījās uz viņu ar izbrīnu un mulsumu. O. Z. Gārs lipīgi laipnā balsī apvaicājās: — Tu uzskati, ka šo piļu dižciltīgajiem vajadzētu bēgšus meklēt patvērumu kaut kāda zemāko kārtu lielmanīga izlēciena dēļ?
— Taisni tā es uzskatu — ja viņi grib palikt dzīvi, — rāmi atbildēja Kleghorns. Kleghornam bija nedaudz pāri pusmūžam, viņš
bija plecīgs, stiprs vīrietis ar melniem, mazliet iesirmiem matiem, apbrīnojami izteiksmīgām zaļām acīm un tādu izturēšanos, kas liecina par lielu iekšēju, paša gribai pakļautu spēku. — Bēgšana vārda tiešā nozīmē ir saistīta ar zināmu pašcieņas zaudējumu, — viņš turpināja. — Ja O. Z. Gārs var ieteikt kādu elegantu veidu, kā ņemt kājas pār pleciem, es labprāt to gribētu uzzināt, un arī pārējiem to vajadzētu paturēt prātā, jo tuvākajā laikā tas mums varētu jūtami atvieglot dzīvi.
Pirms O. Z. Gārs paspēja atbildēt, iejaucās Hedždorns: — Nenovirzīsimies no temata! Man jāatzīstas, ka nespēju paredzēt šiem notikumiem galu. Meki apliecinājuši, ka viņi ir slepkavas. Kā mēs varam pieņemt slepkavas atpakaļ savā dienestā? Bet, ja to nedarām — nu tad, maigi izsakoties, mums nāksies padzīvot visai skarbos apstākļos, iekams spēsim atrast un apmācīt jaunu tehnisko personālu.
— Kosmosa kuģi! — iesaucās Ksantens. — Mums tūlīt pat jāparūpējas par tiem!
— Kā tā? — noprasīja Bjūdrijs, kungs ar akmenscictiem vaibstiem. — Kā tu to domā — jāparūpējas?
— Mēs nedrīkstam ļaut tos sabojāt! Kā gan citādi? Tie ir mūsu vienīgā saite ar Dzimtajām Pasaulēm. Apkalpes meki droši vien nav pametuši angārus, jo gadījumā, ja dumpinieki sadomājuši mūs iznīcināt, tie centīsies atņemt mums iespēju izmantot kosmosa kuģus.
— Varbūt tu vēlētos kopā ar zemnieku armiju maršēt prom uz angāriem un ņemt tos savā stingrajā pārziņā? — diezgan augstprātīgā tonī apvaicājās O. Z. Gārs. Starp viņu un Ksantenu bija risinājusies ilga sāncensība, kas pāraugusi savstarpējā naidā.
— Iespējams, ka tā ir mūsu vienīgā cerība, — Ksantens atbildēja. — Tikai es nezinu, kā cīnīties kopā ar zemnieku armiju. Gudrāk būs, ja es pats aizlidošu uz angāriem un izlūkošu stāvokli. Tikmēr varbūt tu un pārējie, kam ir pieredze militārā jomā, varētu sapulcēt un sākt apmācīt «zemnieku zemessardzi».
— Attiecībā uz šo jautājumu es nogaidīšu mūsu pašreizējās apspriedes slēdzienu, — paziņoja O. Z. Gārs. — Ja tiks nolemts, ka šāds ir optimālais ceļš, saprotams, ka es pilnā mērā likšu lietā savu kompetenci. Ja tu savas spējas vari vislabāk izpaust, izspiegojot meku darbošanos, tad ceru, ka būsi tik augstsirdīgs, ka izmantosi tās tikpat aktīvi kā es savējās.
Abi kungi pārmija zvērošus skatienus.
Pirms gada viņu nesaticība gandrīz bija izraisījusi divkauju. Ksantens bija slaida auguma vīrietis samērīgiem locekļiem, allaž nervozas rosības pārņemts; daba viņam nebija žēlojusi šarmu, tomēr mazliet pārliecīgā tieksme uz dabiskām jūtu izpausmēm kaut ko laupīja viņam no īstenas elegances. Tradicionālisti uzskatīja viņu par gaisīgu un nenosvērtu cilvēku — pārāk vaļīgas manieres, pārāk maz bijības pret vispārpieņemtām normām, un cilts vecākā amatam jau nu gan viņš nav labākais atradums!
Ksantena atbilde O. Z. Gāram bija laipni pieklājīga: — Ar prieku uzņemšos veikt šo pienākumu. Tā kā ātra rīcība šobrīd ir ļoti būtiska, cs riskēšu iemantot karstgalvja neslavu un došos ceļā tūlīt pat. Ceru, ka atgriezīšos rīt ar jaunām ziņām. — Viņš piecēlās, ceremoniāli paklanījās Hedždornam, ar kopēja sveiciena žestu atvadījās no pārējiem apspriedes dalībniekiem un izgāja no zāles.
III
Šķērsojis pagalmu, Ksantens iegāja Esldjūnu namā, kur trīspadsmitajā stāvā atradās viņa dzīvoklis — četras istabas, iekārtotas tā dēvētajā Piektās Dinastijas stilā; tā apzīmēja veselu vēsturisku laikmetu Altēra Dzimtajās Planētās, no kurām cilvēku dzimums bija atgriezies uz Zemes.
Viņa pašreizējā dzīvesbiedre Araminta, dāma no Onveinu dzimtas, bija kaut kur izgājusi pati savās darīšanās, un tas Ksantenam bija tieši pa prātam. Viņa būtu apbērusi to ar neskaitāmiem jautājumiem un noraidījusi tā vienkāršo paskaidrojumu, turēdama aizdomās par iepriekš norunātu satikšanos Ksantena lauku mājā. Nevarēja jau noliegt, ka Araminta viņam tiešām mazliet apnikusi, un likās, ka arī viņa jūt to pašu; iespējams arī, ka Ksantena amats nebija sagādājis viņai tik daudz iespēju spīdēt dažādās sabiedriskās dzīves norisēs, cik viņa bija gaidījusi. Bērnus viņi nebija radījuši. Aramintas meita no iepriekšējās kopdzīves bija piereģistrēta viņai. Otrs viņas bērns tiktu piereģistrēts Ksantenam, tādējādi liedzot viņam iespēju sagādāt sev vēl kādu bērnu. [1]
Ksantens novilka dzelteno sapulces apģērbu. Ar jauna zemnieku tēviņa palīdzību viņš uzģērba tumši dzeltenas mednieka bikses ar melnu apmali, uzvilka melnu virsjaku un apāva melnus zābakus. Tad viņš uzlika galvā mīkstu melnu ādas cepuri un iemeta plecu somā ieročus — riteni savītu asmeni un enerģētisko šauteni.
Izgājis no dzīvokļa, viņš izsauca liftu un nobrauca lejā līdz pirmā stāva ieroču noliktavai, kur citkārt viņu apkalpotu kāds no mekiem. Tagad Ksantens bija spiests pārvarēt milzīgu nepatiku un pats ieiet aiz letes, lai pārlūkotu plauktus. Meki bija aiznesuši līdzi prāvu tiesu no sporta bisēm, visus skrošu sviedējus un enerģētiskās šautenes.
Draudīga zīme, nodomāja Ksantens. Beidzot viņ§ sameklēja ādas pletni ar tērauda uzmavām, rezerves lodes savai šautenei, pāris granātu un spēcīgu monokulāru.
Atgriezies liftā, Ksantens piespieda augšstāva pogu un braukdams drūvīgi apcerēja garo kāpienu augšup, kad lifta mehānisms beidzot vairs nedarbosies un nebūs arī meku, kas to savestu kārtībā. Iedomādamies, kādas niknuma lēkmes plosīs zvērinātos tfadicionālistus, tādus kā, piemēram, Bjūdrijs, viņš sevī guldzoši pasmējās. Par garlaicību tuvākajā laikā nevarēs sūdzēties!
Augšstāvā izgājis no lifta, Ksantens devās aizsargvaļņa virzienā un gar to aizgāja līdz radiosakaru istabai. Parasti tur sēdēja trīs meku speciālisti, kuru «ausu» pudurus ar aparātiem savienoja vadi un kuri pārrakstīja ar mašīnu visus saņemtos ziņojumus. Tagad mehānismu priekšā stāvēja tikai B. F. Robarts, neziņā grozīdams pogas un ripas; greizais vaibsts ap muti pauda viņa nepatiku un pretīgumu pret šādu darāmo.