— Vai ir vēl kādi jaunumi? — Ksantens vaicāja.
B. F. Robarts sāji pasmīnēja. — Šķiet, ka tie tur viņā galā kaut ko vairāk saprot no visiem šiem mudžekļiem nekā es. Reizēm izdodas uztvert pa kādai balsij. Cik saprotu, meki sākuši uzbrukumu Dcloras pilij.
Ksantenam aiz muguras parādījās Kleghorns.
— Vai es pareizi dzirdēju? Deloras pils pagalam?
— Pagalam vēl ne, Kleghorn. Bet daudz vairs netrūkst. Deloras mūri ir tikpat kā skaista dekorācija, kas knapi turas kopā.
— Satriecošs stāvoklis! — nomurmināja Ksantens. — Kā gan būtnes, kas apveltītas ar jušanas spējām, var nodarīt tādu ļaunumu? Cik maz mēs pēc visiem šiem garajiem gadsimtiem zinām par viņiem! — To sacīdams, viņš apjauta, ka bijis netaktisks: Kleghorns taču meku pētījumiem veltījis krietnu tiesu laika.
— Pats par sevi tas nav nekas pārsteidzošs, — strupi piemetināja Kleghorns. — Tādas lietas cilvēces vēsturē notikušas neskaitāmas reizes.
Mazliet izbrīnījies par to, ka notikumu, kas attiecināms uz zemākas kārtas būtnēm, Kleghorns saista ar cilvēces vēsturi, Ksantens pajautāja: — Vai tev agrāk nebija nekādas nojautas par šo ļaunprātīgo noslieci meku dabā ?
— Nē. Nemaz. Patiešām nebija.
Šķiet, ka Kleghorns to uzņem pārlieku jūtīgi, nodomāja Ksantens. Galu galā tas ir pilnīgi saprotami. Kleghorna pamatdoktrīna, ko viņš izklāstīja Hedždorna vēlēšanu priekšposmā, nebūt nebija vienkārša un Ksantens to nedz lāgā izprata, nedz atbalstīja tās neskaidros mērķus, tomēr bija skaidrs, ka meku dumpis ir izsitis pamatus zem Kleghorna kājām. Droši vien tas sagādājis rūgtu gandarījumu O. Z. Gāram, kura tradicionālās doktrīnas šobrīd šķita apstiprinājušās.
— Tāda dzīve, kādu mēs dzīvojām, nevarēja turpināties mūžīgi, — Kleghorns strupi noteica. — Brīnums, ka tā vilkās pat tik ilgi.
— Var jau būt, — mierinošā balsī atbildēja Ksantens. — Nu, tas nav svarīgi. Viss mainās. Ko var zināt? Varbūt zemnieki nākotnē iecerējuši saindēt mūsu pārtiku?… Man jāiet. — Viņš paklanījās pret Klcghornu, kurš atbildēja ar īsu galvas mājienu, tad pret B. F. Robartu un izgāja no istabas.
Pa spirālveidīgajām kāpnēm, kas gandrīz vai atgādināja spraišļu kāpnes, Ksantens uzkāpa augšup līdz aizgaldiem, kuros dzīvoja putni. Te allaž valdīja nenovēršama nekārtība; spārnotie radījumi pavadīja laiku azartspēlēs, lielākoties izklaidēdamies ar tādu kā šaha paveidu, kura noteikumus nevienam aristokrātam nebija izdevies saprast.
Hedždornas pilī tika turēti simt šādu putnu, un tos kopa pulciņš nelaimīgu zemnieku, pret kuriem putni izturējās ļoti necienīgi. Spilgtie, pļāpīgie radījumi ar sarkanām, dzeltenām un zilām spalvām un gariem kakliem nemitīgi grozīja ziņkārās galvas un visādi apliecināja savu iedzimto bijības trūkumu, ko nespēja labot nekāda disciplīna vai audzināšana. Ieraudzījuši Ksantenu, tie cits caur citu sāka izsmējīgi klaigāt: — Te kāds grib lidot! Kāds varen smags! Kāpēc tie paškronētie divkājaini paši neizaudzē sev spārnus? Draugs, neuzticies putniem! Mēs pacelsim tevi gaisā un tad nosviedīsim taisni uz cietās zemes!
— Klusu! — Ksantens uzsauca. — Man vajadzīgi seši ātri, klusi putni svarīgam uzdevumam. Vai kāds nojums ir uz to spējīgs?
— Vai kāds esot spējīgs, viņš prasa! — Krā, krā, krā! Kad mēs veselu nedēļu neesam lidojuši! Ak viņam vajag klusumu? Gan tu redzēsi klusumu, dzeltenmelnais kundziņ!
— Nu tad nāciet! Tu! Tu! Tu ar savu visgudro skatienu. Un tu arī. Un tu ar uzrauto plecu! Tu ar zaļo pušķi! Surp uz grozu!
Putni devās, kurp norādīts, nemitīgi irgodamies, pukodamies, apsaukādami zemniekus; ļāvuši piepildīt savus sīrupa pūšļus, tie sapulcējās ap pītajā sēdeklī iekārtojušos Ksantenu. — Uz Vensānas kosmosa depo! — viņš tiem pavēlēja. — Lidojiet augstu un klusi! Apkārt ir ienaidnieks. Mums jānoskaidro, vai kosmosa kuģiem ir nodarīts kāds ļaunums un kāds tas ir.
Katrs putns satvēra pa virves gabalam, kas bija piesieti pie rāmja virs braucēja sēdekļa. — Tātad uz depo! — Krēsls pacēlās gaisā ar tik spēju rāvienu, ka ksantenam sacirtās zobi, un putni devās ceļā — smiedamies, lamādami cits citu (jo katram likās, ka pārējie cenšas turēt pēc iespējas mazāku svara daļu), bet galu galā ciešami pielāgodamies savam uzdevumam un itin saskaņoti vēzēdami savus trīsdesmit sešus spārnu pārus. Ksantenam par apmierinājumu pļāpas drīz pierima, un putni klusēdami laidās uz dienvidiem ar ātrumu apmēram piecdesmit vai sešdesmit jūdzes stundā.
Pēcpusdiena jau slīdēja uz vakara pusi. Senatnīgo apkaimes ainavu, kas bija redzējusi tik daudz nācēju un gājēju, tik daudz triumfa un tik daudz posta, šķērsoja garas, melnas ēnas. Paskatījies lejup, Ksantens nodomāja: kaut gan cilvēku dzimums ir sākotnēji radies uz šīs zemes un kaut gan viņa tiešie priekšteči jau septiņsimt gadu dzīvojuši tagadējās mājvietās, Zeme viņam joprojām šķiet sveša pasaule.
Tur nebija nekāda noslēpuma vai paradoksa. Pēc Sešu Zvaigžņu kara Zeme trīstūkstoš gadu bija palikusi nekopta un neapdzīvota, ja neņem vērā saujiņu nelaimīgu klaidoņu, kuri kaut kā bija pārcietuši šo kataklizmu un kļuvuši par pusmežonīgiem nomadiem. Tad pirms septiņiem gadu simteņiem daži bagāti aristokrāti no Altēra planētas, zināmā mērā politisku nesaskaņu mudināti, bet ne mazāk paši savas kaprīzes iespaidā bija nolēmuši atgriezties uz Zemes. Tā radās deviņi lielie cietokšņi ar to dižciltīgajiem iemītniekiem un specializēto andromorfu apkalpi.
Ksantens lidoja pāri apvidum, kurā viens no senatnes pētniekiem bija vadījis izrakumus; atraktajā vietā baltoja akmens plāksnēm izlikts laukums ar salauztu obelisku un apgāztu statuju. Šī aina kaut kādu dīvainu asociāciju ceļā Ksantena iztēlē modināja neparastu vīziju, kas bija pavisam vienkārša un tomēr tik dižena, ka viņš paskatījās visapkārt itin kā citādām acīm. Viņš redzēja, ka Zemi atkal apdzīvo cilvēki, ka lauki un tīrumi ir sakopti un apstrādāti, bet nomadi atspiesti tālu prom tuksnešos.
Tobrīd šī iztēles aina nelikās tuva īstenībai. Un Ksantens, vērodams, kā lejā garām slīd vecās Zemes neskaidrās kontūras, domās atgriezās pie meku dumpja, kurš bija tik piepeši un negaidīti pārvērtis viņa dzīvi.
Kleghorns jau sen bija apgalvojis, ka nekādi cilvēku dzīves apstākļi nav mūžīgi, piebilzdams loģiski izrietošu secinājumu: jo šie apstākli sarežģītāki, jo drīzāka ir pārmaiņas iespēja.
Tādā gadījumā septiņsimt gadu ilgā dzīve Hedždornas pilī — tik mākslīgi veidota, ekstravaganta un sarežģīta, cik vien dzīve var būt, — pati par sevi jau bija brīnums. Kleghorns bija attīstījis savu tēzi vēl tālāk. Tā kā pārmaiņa ir neizbēgama, dižciltīgajiem vajadzētu laikus mīkstināt tās iespaidu, jau iepriekš paredzot visus pavērsienus un cenšoties tos vadīt un regulēt; šai doktrīnai pretinieki bija uzbrukuši ar negantu sparu. Tradicionālisti centās pierādīt, ka visas Kleghorna idejas ir acīm redzami maldīgas, un uzskatīja, ka stabilā pils dzīve pati par sevi ir apliecinājums tās mūžīgai pastāvēšanas iespējai. Ksantens vispirms bija nosliecies par labu vienam uzskatam, pēc tam otram, taču emocionāli viņu neaizrāva ne viena, ne otra ideja. Varbūt vienīgi tas apstāklis, ka O. Z. Gārs ir tradicionālists, bija tuvinājis viņu Kleghorna nostājai.
Tagad izskatījās, ka notikumu norise apliecina Kleghorna uzskatu pareizību. Pārmaiņa bija notikusi, turklāt galēji nesaudzīga un skarba.
Protams, joprojām palika daudz jautājumu. Kāpēc meki savam dumpim izvēlējušies tieši šo laiku? Apstākļi taču nav jūtami mainījušies piecsimt gadu, un meki nekad agrāk nav izrādījuši neapmierinātību — tiesa, neviens, izņemot Kleghornu, par viņu jūtām nebija interesējies.