Noņēmis no statīva ķiveri, viņš pārbaudīja plombas. Likdams to galvā, pastūma augšup pusmasku pāri sejas apakšdaļai un pavilka uz leju tumšo aizsegu, lai abas daļas sastaptos. Tad iekāra labo roku cilpā un ar vienu pašu piesitienam līdzīgu kustību izslēdza pacientes apziņu.
Veidotājs nespiež baltās pogas apzināti. Viņš sasprindzina gribasspēku. Ar gribas palīdzību viņš rada noteiktus apstākļus. Tad muskuļu refleksi no dziļumiem izraisa tikko jaušamu spiedienu pret jūtīgo rokas cilpu, kas ieslīd noteiktā stāvoklī un rosina pastiepto pirkstu tiekties uz priekšu. Tiek nospiesta poga. Cilpa virzās tālāk.
Renders sajuta pakausi tirpoņu, un nāsīs viņam iesitās svaigi pļautas zāles smarža.
Piepeši viņš atradās lielajā, pelēkajā alejā starp dažādām pasaulēm un virzījās pa to uz priekšu.
Pēc kāda laika — tas šķita visai ilgs — Renders juta, ka nostājies uz svešādas Zemes. Viņš neko neredzēja; par ierašanos tur viņam vēstīja vienīgi klātesamības izjūta. Šī bija tumšākā no visām tumšajām naktīm, ko viņš jebkad bija piedzīvojis.
Renders vēlējās, lai tumsa izklīstu. Nekas nenotika.
Daļa no viņa apziņas atkal pamodās — daļa, kuras aizmigšanu viņš nebija apjautis; tad viņš atcerējās, kā pasaulē tagad ir iegājis.
Viņš centās saklausīt Eilīnas klātbūtni. Tad sadzirdēja bailes un gaidas.
Viņš vēlējās krāsu. Vispirms sarkanu… Atbilstība. Pēc tam atbalss.
Viss kļuva sarkans: viņš atradās neizmērojami liela rubīna vidū.
Oranžs. Dželtcns…
Viņš bija ieslēgts milzu dzintara gabalā.
Tagad zaļš — un viņš tam pievienoja versmīgas jūras dvašu. Zils — un klāt vakara vēsums.
Tad viņš paplašināja apziņas lauku un radīja visas krāsas reizē. Tās uzplaiksnīja kā virpuļi, kā milzu buķetes.
Tad viņš tās saplēsa atsevišķos gabalos un izveidoja no tām formu.
Pie melnajām debesīm iezaigojās kvēloša varavīksne.
Viņš piepūlēja gribu, cenzdamies pēc brūna un pelēka zem tās. Krāsas uznira pašas ar savu starojumu kā mirgojoši, kustīgi plankumi.
Kaut kur jaušama dziļa bijība. Taču nekādu histērijas pazīmju, tāpēc viņš turpināja veidot.
Viņam izdevās uzbūvēt apvārsni, un melnums aizplūda aiz tā. Debesis kļuva bāli zilas, un viņš uzdrīkstējās izsaukt tumšu mākoņu gūzmu. Pūles radīt tālumu un dziļumu sastapa pretestību, tāpēc viņš pastiprināja ainu ar tikko jaušamu viļņu šalkoņu. Tad, viņam pārbīdot mākoņus, attāluma dzirdes priekšstats sāka lēni mainīties.
Viņš ātri izveidoja lielu mežu, lai novērstu jaušamās bailes no augstuma.
Bailes izgaisa.
Renders koncentrēja uzmanību uz lielajiem kokiem — ozoliem, priedēm, papelēm un sikomorām. Viņš tos mētāja ka pīķus, ik pa gabalam nosviezdams izrobotus zaļi brūni dzeltenus plankumus, tad atritināja biezu, rīta rasas klātu zāles paklāju, šur tur nevienādos attālumos nometa pa pelēkam laukakmenim vai zaļganam kritušam kokam un mezglaini savija virs galvas koku zarus, pārklādams visai ielejai vienmērīgu paēnu.
Iespaids bija reibinošs. Šķita, ka visu pasauli satricina apslāpēts šņuksts, tad iestājās klusums.
Cauri mēmajam mieram Renders sajuta Eilīnas klātbūtni. Viņš bija nolēmis ātri izveidot pamatu, radīt taustāmu vidi, sagatavot paredzamās darbības lauku. Vēlāk varēs pakāpties atpakaļ; traumas sekas pielabot un slīpēt varēs nākamajos seansos, taču iesākumam nepieciešams visupirms šis nelielais atspēriena laukums.
Satrūkdamies viņš aptvēra, ka klusums nenozīmē atkāpšanos. Eilīna bija ieplūdinājusi sevi kokos, zālē, akmeņos un krūmos, viņa personiskoja to formas, saistīdama tās ar taustes sajūtām, skaņām, temperatūru, smaržām.
Viņš lika koku zariem sakustēties vieglā vēsmiņā. Tūlīt aiz redzes lauka robežām viņš uzbūra strauta čalas.
Uzvirmoja prieks. Viņš tam pievienojās.
Eilīna turējās apbrīnojami labi, tāpēc viņš nolēma darbības lauku paplašināt. Iztēlē viņš klejoja starp kokiem, sajuzdams acumirklīgu redzamības dubultošanos — tajā īsajā mirklī viņš redzēja milzu roku alumīnija rāmī slīdam pretī lielam baltam aplim.
Tagad viņš atradās pie strauta un uzmanīgi meklēja Eilīnu.
Viņš peldēja līdzi straumei. Viņš vēl nebija pieņēmis noteiktu apveidu. Kad viņš virzīja strautu pāri seklumam un akmeņiem, šļaksti kļuva par burbuļošanu. Uzstājīgi sasprindzinot gribu, viņš padarīja ūdens valodu skaidrāku.
— Kur tu esi? — jautāja strauts.
Šeit! Šeit!
Šeit!
… un šeit! atbildēja koki, krūmi, akmeņi, zāle.
— Izvēlies vienu! teica strauts, kļūdams platāks, apmezdams loku akmenim, tad līkumodams lejup pa nolaidenu līdzenumu pretī zilam ūdens klajumam.
Es nevaru, vējš atnesa atbildi.
— Tev jāvar! — Strauts izpletās vēl platāks un iegāzās platajā ūdens klajumā, sagriezdams tā virsmu virpulī, tad norima un uztvēra zaru un tumšu mākoņu atspulgus. — Nu, izvēlies!
Labi, atbalsoja mežs, tūlīt!
Virs ezera pacēlās migla un sāka slīdēt uz krasta pusi.
— Izvēlies! — iesanējās migla.
Nu tad šeit…
Viņa bija izvēlējusies mazu vītoliņu. Tas šūpojās vējā, un nokarenie zari mērcās ūdenī.
— Eilīna Šalota, — Renders teica, — apskati ezeru!
Pāršalca vēja pūsma; vītols noliecās lejup.
Nebija grūti atdzīvināt atmiņā viņas seju un augumu. Koks savčrpās ap savu asi, it kā tam nebūtu sakņu. Klusi pārplīsa lapotne, un tās vidū stāvēja Eilīna; izbijusies viņa lūkojās zilajā ezerā — Rendera prāta dziļumu spogulī.
Viņa aizsedza seju ar plaukstām, taču tas nepalīdzēja izvairīties no redzamā.
— Apskati pati sevi! — teica Renders.
Viņa nolaida plaukstas un paskatījās lejup. Tad lēni pagriezās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi un pētīja savu atspulgu. Beidzot viņa teica:
— Man šķiet, ka esmu gluži jauka. Vai man tā liekas tāpēc, ka tu tā gribi, vai tā patiešām ir?
To teikdama, viņa palūkojās visapkārt, meklēdama Veidotāju.
— Tā patiešām ir, — Renders teica no visām pusēm.
— Paldies!
Gaisā sagriezās balts virpulis, un viņai mugurā parādījās ar jostu pārsiets damasta tērps. Tālumā iezaigojās tikko jaušama gaisma. Zemākās mākoņu gubas apakšmala sāka viegli sārtoties.
— Kas tur notiek? — viņa jautāja, pagriezusies turp.
— Es gribu tev parādīt saullēktu, — teica Renders, — un droši vien tas iznāks mazliet neveikls — bet šis būs mans pirmais profesionālais saullēkts šādos apstākļos.
— Un kur esi tu pats? — viņa jautāja.
— Visur, — viņš atbildēja.
— Lūdzu, pieņem kādu apveidu, lai es varu tevi redzēt!
— Labi.
— Savu īsto apveidu.
Renders vēlējās, lai viņš atrastos blakus Eilīnai pie ezera, un pēc brīža viņš atradās tur.
Metāla spīduma iztrūcināts, viņš paskatījās lejup. Pasaule uz mirkli atkāpās, tad atkal kļuva stabila. Renders iesmējās, bet tad viņam kaut kas iešāvās prātā, un smiekli sastinga gaisā.
Viņam mugurā bija bruņutērps, kas bija karājies blakus viņu galdiņam «Irbē un skalpelī» pirmajā tikšanās reizē.
Eilīna izstiepa roku, lai to aptaustītu.
— Tas ir bruņutērps pie mūsu galdiņa, — viņa secināja, pārlaidusi pirkstgalus plātnēm un savienojumiem. — Tovakar es savā apziņā saistīju to ar tevi.
— Un nupat iebāzi mani tajā, — viņš piemetināja. — Tu esi sieviete ar dzelzs gribu.